- Vai tu tiešām saproti, ko runā, Tomas?
- Jā, saprotu, zēns pārliecinoši atbildēja.
- Tad pacel acis un skaties. Vīrs saņēma Tomasu aiz zoda un pacēla viņa galvu. Atver acis. Šī gaisma nekad nav padarījusi aklu nevienu, kas raugās uz to ticībā. Tā ir pasaules gaisma. Gaisma, kuru tumsa nekad neizpratīs.
Tomass atvēra acis. Telpa bija pilna ar spārnotajiem radījumiem. Tie stāvēja Kunga priekšā, skandējot savas vārsmas arvien skaļāk.
- Svēts. Svēts. Svēts. Mūsu Kungs.
Debesu karalis esi.
Zeme Tavas Godības pilna.
Tomass neko nesaprata. Kas tie ir? viņš neticīgi vaicāja.
- Tie ir seruvimi, Mulkutas armija. Pienāc pie altāra. Ir jāizdara kaut kas svarīgs.
Vīrs aizveda Tomasu līdz altārim. Spēcīgajā, Kunga radītajā mirdzumā telpa atstaroja tīru gaismu. Tajā nebija nevienas ēnas, nevienas tumšas vietiņas, neviena noslēpuma. Seruvimi sastājās apkārt Tomasam un Kungam. Skandēšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Pie altāra zēns nostājās priekšā krustam, un brīnumainās acis izgaismoja viņa dvēseli. Pie kājām stāvēja kāda sena grāmata ar zeltā kaltiem ornamentiem uz vāka;
tās lappuses bija izgatavotas no bieza pergamenta. Grāmata atvērās pati, un Tomass redzēja, ka lappuses ir pilnas ar cilvēku vārdiem. Tās cita pēc citas pāršķīrās, un beidzamajā parādījās viņa paša vārds, neredzamas rokas uzrakstīts bez tintes un spalvas.
- Tā ir Dzīves grāmata. Nevienam, kura vārds te lasāms, nav jābaidās no nāves.
Runādams Kungs smaidīja. Tomas, šodien es tev dāvināšu divas veltes. Vienmēr nēsā tās sev līdzi. Tev priekšā stāv laiki, kad tās noderēs.
Tad viens no seruvimiem pienāca pie Kunga un pasniedza viņam platu ādas jostu ar zeltītu sprādzi. Kun^s aplika to Tomasam ap vidu.
- Šī ir patiesības josta. Tavs ienaidnieks melos un krāpsies. Viņš ir visu melu tēvs. Ņem to vērā. Viņš ir kā rijīgs lauva, kas centīsies iznīcināt tavu dvēseli. Turies pie manas patiesības, un tu nekad necietīsi neveiksmi.
Kungs paskatījās uz pašu garāko un spēcīgāko seruvimu un pamāja uz Tomasa pusi. Šim radījumam bija visskaistākā seja, kādu Tomass jebkad atcerējās redzējis. Tā nebija ne vīrieša, ne sievietes seja, nedz jauna, nedz veca. Tās vaibsti bija gandrīz caurspīdīgi, tomēr vienlaikus spēkpilni.
Tomass ievēroja, ka seruvima baltais tērps ir austs no diegiem ar zeltītu un sudrabotu mirdzumu. Tas bija apsiets ar platu jostu, kas izgatavota no dzīva koka. Svaigi pumpuri un zaļas atvases mijās ar tumšiem pīlādža zariņiem. Tie izauga laukā no pamatīgās sprādzes un zobena maksts, kas bija piesprādzēta pie jostas, un stiepās apkārt viduklim. Seruvima spārni blāzmojot spoži mirdzēja. Tie nebija ne putna, ne rāpuļa spārni, tomēr pat tik dīvainām būtnēm tie izskatījās savādi. Šķita, ka spārni pulsē, it kā tie ar katru šī radījuma elpas vilcienu ritmiski nedaudz sarautos un izplestos. Seruvims izvilka no maksts zeltīto zobenu, pacēla tā asmeni virs galvas, tad lēnām nolaida un pasniedza Tomasam. Kungs ielūkojās zēnam acīs.
Azrubels tev dāvina šo zobenu. Pirms ņem to rokā, padomā par kauju, kas tev jāizcīna. Netver zobenu, pirms neesi gatavs cīņai. Šodien tu esi sasniedzis pilngadību, kļuvis par vīru. Atceries, Tomas: ticēt man ir grūtāk, kad mani neredz, un sekot man -, kad esi viens. Paturi atmiņā šo nakti. Tev tikai jāuzrunā mani, un es atbildēšu. Es vienmēr būšu kopā ar tevi līdz pat laika beigām.
Tomass nešaubīdamies pastiepa roku un, paņēmis no Azrubela zobenu, cieši satvēra tā rokturi. Pēkšņi telpa iegrima tumsā. Tomass sajuta, ka strauji kļūst vēsāks, jo apkārt pūta auksts vējš. Viņš neko vairs neredzēja, kaut acis izmisīgi meklēja kaut sīkāko gaismas stariņu. Zēns stāvēja pilnīgā tumsā… pilnīgā klusumā.
Tad viņš sadzirdēja čukstus. Sākumā izklausījās, it kā telpas tālākajā stūrī grabinātos žurkas. Pēc tam Tomass saklausīja jaunas balsis, smiešanos un ķircināšanos. Viņš sadzirdēja bērna šņukstēšanu, kas melnajā tumsā izplūda nebeidzamās raudās.
Tomass ļoti lēni sāka virzīties uz priekšu. Basās kājas sajuta akmens grīdas mitrumu. Visapkārt skanēja steidzīgi soļi un skrabināšanās pa grīdu pazīstamā skaņa, kāda rodas, žurku garajām astēm švīkstot pa putekļiem. Visapkārt manīja žurkas.
Uzmanīgi sperdams soļus, Tomass juta zem kājām siltu, valgu vilnu. Tā veidoja dzīvu grīdu, pa kuru zēns pūlējās tikt uz priekšu. Pie katra soļa žurkas strauji pajuka, lēkdamas pāri viņa basajām kājām, ķerdamās pie potītēm un kozdamas. Tas bija ļaunākais murgs, kādu Tomass varēja iedomāties. Čuksti visapkārt kļuva skaļāki. Taču viņš nevienu neredzēja, tikai dzirdēja zemas balsis, kas šņukstēdamas nemitīgi sauca pēc palīdzības. Tumsā kāda roka aizskāra Tomasa seju, cita saķēra viņu aiz kājas, vēl citas raustīja aiz matiem. Vēderā sagriezās saltas bailes. No šīm bailēm mute izkalta un lūpas sāka drebēt. Bailes lika zēnam sarauties čokurā un atņēma locekļiem spēku.
Tomass izdzirda uzšvirkstam posu, un tālumā parādījās sveces gaisma. Viņš izrāvās un lēnām soļoja uz priekšu, turēdams sev priekšā zobenu. Tam nebija svara, un pat šajā melnajā tumsā tas ēteriski mirdzēja kā zeltīta rītausma vistumšākajā naktī. Zēns ieraudzīja, ka sveci tur rokā kāds sakņupis radījums.
- Kas tu esi? Tomass uzsauca, bet atbildes nebija. Kas tu esi? Dusmās viņš iebelza ar zobenu pa akmens grīdu. Kambaris sāka drebēt kā zemestrīcē, un Tomass nenoturējās kājās.
Akmens grīda pavērās, un plaisā parādījās baznīcas kanceles tumšais koks. Tā pacēlās cauri akmeņiem Tomasam tieši virs galvas. No vienīgās pamatīgās sveces, kura atradās uz kanceles, lēnām pilēja vasks un tecēja uz akmens grīdas sešas pēdas zemāk. Kancelē stāvēja Demjurels. Viņš paskatījās uz Tomasu un sāka runāt:
- Es iekarošu debesis un būšu varenāks par Dievu. Es spriedīšu zemei pastaro tiesu. Būšu augstāk par visaugstākajiem mākoņiem. Es būšu visaugstākais. Mani dievinās visa pasaule. Demjurels sāka smieties un smējās, smējās…
Tomass paskatījās uz kanceles pamatni. Keita un Rafa bija piesieti pie tās ar resnām virvēm, kas atgādināja slaidu čūsku rituli. Katra glumā virve kustējās un vijās ap viņu kājām un rokām, saistot gūstekņus arvien ciešāk pie kanceles. Tomass pagājās uz priekšu un cirta ar zobenu pa kanceli. Tā saplīsa druskās kā melns stikls, un pa visu telpas grīdu izšķīda asi kristāla gabali.
Demjurels nokrita zemē, un viņu nekavējoties ielenca vairākas melnas lapsas, kas izlēca no tumsas un metās sargāt savu saimnieku.
- Nāc šurp, puika! Gribi cīnīties? Pasper kaut soli uz manu pusi, ja uzdrošinies! Demjurels ķircināja Tomasu, un lapsas slienājoties un rejot pievienojās viņam.
Tomass paspēra soli uz priekšu un pacēla zobenu, tēmēdams Demjurelam galvā. Piepeši akmens sāka sairt smiltīs. Zēnam zem kājām pavērās plaisa, un viņš krita.
- Tomas! Keita pamodusies ieraudzīja, ka no tumšā meža iznāk un pār viņiem noliecas varigals. Tas pacēla roku, lai cirstu Tomasam ar savu zobenu. Nē! Keita iekliedzās, pamanījusi varigala sarkanās acis, kas spoži kvēloja rītausmas blāvajā gaismā.
Kliedziens izrāva Tomasu no sapņa atpakaļ īstenībā. Neko nedomājot, viņš sita pretī, un zobeni sacirtās tikai dažas collas[4] virs viņa galvas.
- Bēdz, Keita! Uz dzirnavām! Keita pielēca kājās un traucās pa taku lejup no kalna. Varigals cirta Tomasam vēlreiz, bet zēns atlēca malā un zobens ietriecās koka stumbrā. Vareno ozolu pārklāja sarma, katrs zars vienā mirklī apvilkās ar koši baltu ledu. Varigals pūlējās izvilkt zobenu, un Tomass, izmantodams iespēju, iecirta viņam kājā un metās bēgt pakaļ Keitai.