Выбрать главу

Viņš skrēja, cik ātri vien spēja, un pēc pusjūdzes ieraudzīja meiteni uz takas, kura veda uz Bubuļu dzir­navām. Tikko plaukstošajā rītausmā pasaule izskatījās pelēka. Šis bija laiks bez ēnām bezkrāsaina pustumsa. Tomass pavērās apkārt. Neviens viņam nesekoja. Zēns dusmojās uz sevi par to, ka bija aizmidzis un tāpēc viņus vēlreiz pārsteidzis baisais radījums, un par to, ka viņu atkal izglābusi Keita.

-   Ei, Keita! Tomass viņai uzsauca. Pagaidi mani, es nevaru tik ātri paskriet, viņš izdvesa, cenzdamies panākt, lai meitene apstājas.

-   Tu skrietu ātrāk, ja zinātu, ka tev seko pats nela­bais, Keita atcirta un turpināja skriet pa taku, kas veda uz dzirnavām.

-   Tas arī ir nelabais, Keita. Bet viņš mūs nenoķers. Tomass satvēra draudzeni aiz pleca. Apstājies! Mums ir jāaprunājas.

-   Katru reizi, kad es ar tevi runāju, kāds mēģina mani nogalināt.

-   Paklausies! Tomass aizlika roku priekšā viņas mutei, lai meitene apklustu. Tālumā varēja saklausīt, kā pa taku no liedaga uz purvāju ved zirgus. Bērni dzir­dēja uz akmeņiem klaudzam to pakavus.

-   Kontrabandisti. Paslēpsimies mežā, lai viņi mūs neierauga! Tomass nogrūda Keitu no takas, un viņi ieskrēja papardēs. Abi lavījās pa pamežu, līdz pazuda skatienam. Zirgi cits pēc cita pasoļoja garām, un katru no tiem aiz pavadas veda kāds vīrs. Gājiena priekšgalā jāja vīrietis lielā, melnā zirgā. Tomass paglūnēja caur papardēm un pačukstēja Keitai: Tas ir Džeikobs Kreins. Viņš ir atgriezies no Holandes.

-   Slepkava Kreins? Drīzāk paglābies no karāta­vām. Keitai nebija laika domāt par kontrabandistiem. Viņa zināja, ka tiem nevar uzticēties un ka tie miesīgu māti pārdos par kvartu džina.

Džeikobs Kreins bija kārtīgs vīrs, kurš vienmēr smalki ģērbās. Viņš valkāja mīkstas, melnas ādas zāba­kus, visbaltākos kreklus, moderna piegriezuma žake­tes un vislabākos ūdensnecaurlaidīga auduma mēteļus, kādi par naudu bija dabūjami. Kreinam bija divas kra­menīcas: viena no tām pielādēta ar parastiem šāviņiem, otra ar vienu vienīgu svina lodi.

Kreins pagrieza galvu, jo viņam šķita, ka ir sadzir­dējis balsis. Viņš pavilka pavadu, lai apturētu zirgu, un vērīgi raudzījās miglā, kas cēlās no pameža. Vīrs, kurš veda pirmo zirgu, saprata, ko viņš pēta.

-   Pūķa elpa, Kreina kungs, lūk, kas tas ir. Tā nāk no zemes katru rītu un paceļas līdz ar ausmu. Tas ir Zemes pūķis. Runādams vīrs māja Kreinam ar galvu, lai tas piekristu.

-   Pūķa elpa? Ir taču 18. gadsimts! Visi pūķi sen pazuduši, un šajā mežā palikuši vien tie gari, kurus mēs stiepjam līdzi šajās mucās. Nekavēsimies līdz iebraucamajai vietai palikušas vēl divdesmit jūdzes un brendijs kļūst silts.

Kreins apstājās un vēlreiz palūkojās uz vietu, kur bija paslēpušies bērni. Paparžu galotnes lēnām locījās šurpu turpu.

-   Egera kungs, šķiet, ka mūs kāds novēro. Kreins izvilka no maksts pistoli un notēmēja uz papardēm.

-   Nāc ārā, vai arī es tevi izkvēpināšu no tavas slēptuves!

Tomass un Keita saskatījās. Zēns deva zīmi nekus­tēties.

-   Tu esi drosmīgāks par mani. Dodu tev pēdējo iespēju, pirms šaušu. Kreins pagriezās pret Egeru.

-   Ja tas ir kapteinis Ferels, mēs pakārsim viņu kokā, bet, ja pūķis, jūs to varēsiet notiesāt brokastīs.

Šajā mirklī kaut kas pustumsā ielēca papardēs. Kreins izšāva, un šāviens atbalsojās uz jūras pusi. Vecs brie­dis, brēkdams un svaidīdams pakaļkājas, metās cauri papardēm uz mazo meža ieleju un paslēpās starp kokiem.

-   Te nu bija jūsu pūķis, Egera kungs, lai jums skro­tis dibenā! Kreins nosmējās un palaida zirgu soļos.

Egers arī pasmaidīja un paskatījās uz vietu, kur bija paslēpušies Tomass un Keita, un čukstus piebilda: Un nebija arī jūsu muitas ierēdnis. Gudrāks cilvēks nebūtu palaidis tādu medījumu. Tad viņš paplikšķināja zir­gam pa krūtīm un tas atkal atsāka gaitu.

Tomass un Keita no savas slēptuves dzirdēja, kā pakavu klaudzoņa attālinās. Otrpus upītei atradās Bubuļu dzirnavas. No skursteņa nāca svaigie jauniedegtas uguns dūmi. Bērni pagaidīja papardēs, līdz pakavu skaņas izgaisa tālumā. Tad Keita ierunājās pirmā:

-   Viņš būtu mūs nošāvis. Meitene uzmeta Toma­sam bargu skatienu un ieknieba viņam kājā.

-   Viņš būtu aizšāvis garām. Tomass centās neņemt vērā viņas satraukumu.

-   Tas bija Džeikobs Kreins; viņš ir slepkava un kontrabandists un nevēlas, lai kāds zinātu, ar ko viņš nodarbojas. Keita dusmojās. Viņa vēlreiz ieknieba Tomasam, lai panāktu kaut kādu reakciju.

-   Viņš nav kontrabandists, bet gan brīvtirgotājs, un tas nav nekas slikts. Tomass apklusa un nopētīja paparžu audzi un krastu pie Bubuļu dzirnavām. Lai nu kā, mums vairs nav par viņu jāuztraucas. Tad zēns apklusis sāka ošņāt gaisu.

-    Kas noticis ar Rafu? Varbūt viņu ir notvēris Dem­jurels? Keita ieknieba Tomasam vēlreiz, vēl stiprāk nekā iepriekš.

-   Izbeidz! Tomass atgrūda viņas roku un vēlreiz paostīja gaisu.

-   Tu nemaz neklausies, bet domā par kaut ko citu. Keita iebakstīja ar pirkstu zēnam krūtīs. Kāpēc, Tomas?

-   Es klausos, bet ne to, ko tu saki. Vai tu neko ne­dzirdi?

Keita saspicēja ausis. Lēnām no kokiem pacēlās pir­mās rīta skaņas. Pa lielu osi klaudzināja dzenis, no ozola zara atskanēja skaļa strazda dziesma. Tomass paskatījās uz draudzeni un pasmaidīja.

-   Ir rīts. Mēs esam pārlaiduši šo nakti un palikuši dzīvi. Viņš sāka smieties, bet tad pēkšņi pārtrauca, jo ieraudzīja sev pie kājām zobenu. Keita pamanīja viņa skatienu. Asmens bija notraipīts ar purpursarkanajām varigala asinīm. Pirmajā rīta gaismā, kas sniedza dro­šību, tas joprojām iedvesa viņiem bailes.

Keita palūkojās uz Tomasu un saķēra viņu aiz rokas.

-   Vai tu domā, ka viņi var atgriezties, lai mūs samek­lētu? Meitenes sejā vīdēja satraukums.

-   Domāju, ka var, bet ne dienasgaismā.

6 Bubuļu dzirnavas

Bubuļu dzirnavas atradās blakus nelielai upītei jau simt gadu. To rupji celtās trīsstāvu akmens sienas balstīja sarkanu dakstiņu jumtu, kas vietām bija klāts ar zaļu sūnu. Čīkstēdams griezās lielais koka dzirnavu rats. Tas kūla ūdeni, kā žēlodamies par smago darbu. Rats griezās bez mitas, kuldams straumes ūdeņus. Šajā vietā bija manāma spēcīga svaigi maltu miltu, lopu barī­bas un kūpinātas gaļas smarža. Katram no divdesmit nama fasādes logiem rāmja stūrī bija izgrebta dīvaina maza vardīte. Austošajā rīta gaismā atspoguļodami zel­tītos saules starus, logi izskatījās pēc daudziem lieliem kvadrātveida zelta šķīvjiem, kas piekārti pie sienas.

Otrpus upītei, augstāk krastā un tālāk no ūdens, atradās neliela akmens dzīvojamā māja. Tai vienā pusē bija mazs sakņu dārziņš, un pa zemi rušinājās dažas vistas. Liels, trekns teļš stāvēja, piespiedis purnu pie zemā klūgu žoga, kas viņu sargāja. Mājas durvis bija tik mazas, ka pieaugušam vīrietim vajadzēja pieliekties, lai pa tām ieietu. Tās bija izgatavotas no masīva ozolkoka.

Tumšais, zarainais, laika iedarbībai pakļautais koks veidoja īpatnēju rakstu, kurā varēja saskatīt dažādas kontūras.

Bubuļu dzirnavas izskatījās vilinošas un draudzī­gas, un dūmu mutulis liecināja, ka mājā kuras aici­noša uguns. Skaidrajā rīta gaismā tā vedināja Keitu un Tomasu drošībā. Viņi dzirdēja, ka iekšā kāds vīrs dzied. Tā bija dziesma par jūru, stāsts par piedzīvojumiem un lielu lomu.

Vīrs dziedāja ar izteiktu balss modulāciju un spēcīgu ārzemju akcentu. Izklausījās, it kā viņš būtu smagi saaukstējies. Melodija cēlās un grima kā paisuma un bēguma viļņi. Palaikam vīrs pārstāja dziedāt, tad atkal drīz vien atsāka, jaucot vārdus un atkārtojot tos neīstajā vietā un laikā. Visādā ziņā dziedātājs nevarēja noturēt melodiju, un brīžiem to pārtrauca spalgi smiekli, it kā viņš censtos sasmīdināt pats sevi.