Tomass un Keita dzirdēja, kā dziedātājs ar koka karoti sit ritmu pa kastroli. Rīta klusumā ielauzās skaļa šķindoņa; vistas un teļš saspiedās tuvāk durvīm, it kā gaidītu parādāmies saimnieku.
Noklaudzēja aizšaujamais, ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un no iekšienes atskanēja skaļš uzsauciens. Pēc tam kastroļa saturs tika izsviests dārzā. Vistas cīnījās ar teļu par barību. Teļš nošņaukājās un iebāza degunu graudu, maizes un piena maisījumā, bet vistas lēca viņam uz muguras un galvas un knāba degunā, lai viņš vācas nost no ceļa.
Vīrietis nepamanīja Tomasu un Keitu, kuri stāvēja pie žoga. Viņš izkasīja no kastroļa vistu barības paliekas un, iegājis mājā un aizvēris aiz sevis durvis, atkal sāka dziedāt. Tomass piegāja pie durvīm un trīs reizes pieklauvēja pie tumšā koka. Atbildes nebija. Tomass klauvēja vēlreiz, šoreiz bungojot pa durvīm ar dūri.
- Sveicināti! Vai jums nebūtu mazliet maizes? viņš nokliedza.
Atvērās kāds mazs lodziņš ēkas vienā pusē, un parādījās vīrieša deguns, kas ošņāja gaisu.
- Raizes? Kas sagādā raizes? viņš jautāja zemā, aizsmakušā balsī.
- Nav nekādu raižu, Keita atkliedza. Vai jūs, lūdzu, nevarētu mums iedot nedaudz maizes?
Vīrietis paskatījās caur sīkrūtoto logu un uzmanīgi nopētīja katru viņu vaibstu.
- Labi, ja jūs gribat maizi, tad to arī dabūsiet. Dzirnavās jau vienmēr atradīsies maize un cepta vēršgaļa. Vai nevēlaties arī tēju?
Logs aizcirtās, un atvērās durvis. Vīrietis stāvēja un skatījās uz Tomasu un Keitu. Viņi bija notriepušies ar dubļiem un papardēm. Vīrs nevarēja nepamanīt Keitas bažīgo skatienu. Tomass ātri paslēpa varigala zobenu pie klūgu žoga.
- Nāciet, nāciet iekšā! Jūs taču nevarat stāvēt visu dienu uz sliekšņa. Nāciet iekšā un sasildieties pie uguns!
Tad viņš ātri aizveda bērnus uz lielo virtuvi. Tā bija kārtīga un tīra; pie tālākās sienas vīdēja melns pavards. Pie uguns stāvēja divi ādas krēsli, un vienam uz paroča karājās žāvēšanai noliktas bikses. Pavardā dega kūdra, izgaismojot visu telpu ar siltu, oranžu mirdzumu un izplatot mājā dūmakainu auglīgas zemes aromātu. Bija jūtama arī spēcīga salda rauga, augļu kūkas un svaigi ceptas maizes smarža, kas Tomasam atgādināja mātes gatavošanos Ziemassvētkiem. Telpa bija gara un zema, ar tumšām sijām griestos un baltu sienu apmetumu.
Virs galvas pie vienas no sijām bija pakārti divi beigti fazāni; to sarkanās, brūnās un zeltītās spalvas uztvēra saules starus, kas iespīdēja caur logu. Līdzās fazāniem karājās liels, apkaltis sālītas vēršgaļas gabals, kas izskatījās kā klāts ar biezu, brūnu vaska kārtu.
- Apsēdieties! Jūs abi izskatāties tā, it kā būtu pavadījuši nakti ārā. Ko jūs šeit darāt tik agrā rītā? Vīrietis apklusa un aizlika roku priekšā mutei. Cik nepieklājīgi no manas puses! Esmu Rūbens Veifūts, dzirnavnieks, un šī ir mana māja. Laipni lūdzu! Lai apliecinātu draudzīgumu, viņš pacēla rokas.
Rūbens Veifūts bija pamatīgas miesas būves vīrs kā vērsis. Viņam bija spēcīgi apakšdelmi un plati pleci. Rokas bija tik lielas kā ogļu liekšķeres, tomēr viņš tās turēja vāri, uzmanīgi. Par spīti izmēriem, viņš nebija lempīgs vīrs. Apkārt viss bija tīrs un kārtīgs.
Kaut arī Rūbena drēbes bija apvalkātas un, šķiet, divreiz pāršūtas, viņš izskatījās pēc džentlmeņa. Vīrietim bija vecas ķemmvilnas bikses, krekls, kas kādreiz bijis balts, un biezs ādas priekšauts, notriepts ar miltiem. Viņa garie, baltie mati, lielās ausis un pat biezās uzacis viss radīja tikko uzkrituša sniega iespaidu. Tomēr visvairāk uzmanību saistīja lielās, zaļās acis maigas, smaidošas un siltas. Tās bija laba cilvēka acis, kuram var uzticēties.
- Tagad atļaujiet pagādāt tēju un maizi. Izskatās, ka jums vajadzīgs kas silts. Man pašam ir divi puikas. Zēni piecelsies pēc kādas stundas. Viņi ir nedaudz jaunāki pārjums, bet augumā jau krietni lieli. Rūbens atvēra mazas cepeškrāsns durtiņas un izņēma dažas šķēles ceptas vēršgaļas. Viņš uzlika karsto gaļu uz šķīvja un pasniedza ciemiņiem.
- Ēdiet, es dabūšu maizi, un tad jūs man pastāstīsiet, ko šeit darāt. Mums reti gadās kāds ciemiņš šīs taču ir Bubuļu dzirnavas. Rūbens paņēma maizes kukuli un, ar lielajām rokām pārlauzis to uz pusēm, nolika bērniem priekšā.
- Lūk. No paša rīta nav nekā labāka par siltu maizi. Dzirnavnieks uzlika maizi uz šķīvja, tad sasita plaukstas, un gaisā pacēlās miltu mākonis.
Bērni sāka pilnām mutēm ēst karsto vēršgaļu ar maizi, bet Rūbens turpināja savus rīta darbus. Viņš izslaucīja grīdu un uzklāja galdu četriem cilvēkiem. Lielais galds stāvēja pie maza lodziņa uz līča pusi. Saimnieks ievēroja, ka Keitas skatiens seko katrai viņa kustībai. Pirms meitene paspēja ko pavaicāt, viņš teica:
- Jā, man ir sieva. Viņu sauc Izabella, un viņa aizgāja uz mežu savākt malku, kamēr dvīņi vēl guļ. Rūbens saskatīja Keitas acīs vēl kādu jautājumu, bet viņai bija tik pilna mute, ka runāt nebija iespējams.
- Viņus sauc Bīlda un Efrigs. Jūs dzirdēsiet viņus, pirms vēl ieraudzīsiet. Un Rūbens ar skatienu norādīja uz griestu sijām un dēļiem dažas collas sev virs galvas.
- Bet tagad atbildiet uz manu jautājumu: ko jūs tik agri darāt šajā pusē?
Viņš bija ievērojis bērnu izskatā itin visu: dubļus uz zābakiem, sviedru traipus un netīrās sejas, bet visvairāk saspringto skatienu dziļi iekritušajās acīs. Zemās balss un spēcīgā akcenta dēļ Rūbens šajā pusē izklausījās pēc svešinieka.
Tomass un Keita zināja Bubuļu dzirnavas, taču cilvēki šo vietu reti apmeklēja un izvairījās par to runāt. Viņi ticēja, ka ielejā dzīvo bubuļi. Tie bija savādi radījumi, kas varēja pieņemt cilvēka vai kāda dzīvnieka izskatu. Bubuļi nekad tā īsti nedarīja cilvēkiem ļaunu, taču visiem bija zināms, ka tie var nozagt visu, ko vien iespējams.
Ja būsi apmaldījies un vaicāsi ceļu bubulim, tas vienmēr parādīs nepareizo virzienu. Ja būsi jautājis ceļu uz jūru, vadoties pēc bubuļa teiktā, vari nonākt muklājā. Pavaicā ceļu uz Vitbiju, un tu attapsies uz vecā dienvidu ceļa, kas jau sen neved nekur citur kā vien iekšā jūrā. Tā kā neviens nekad nevarēja būt drošs, ka ir saticis bubuli, nebija arī iespējams pateikt, kā šie radījumi īsti izskatās. Taču pietika ar baumām par bubuļiem, lai visi gan ciema iedzīvotāji, gan svešinieki turētos pa gabalu no Bubuļu dzirnavām un ielejas, kas tās saistīja ar jūru.
Rūbens apsēdās un pievilka koka krēslu tuvāk ugunij. Viņš raudzījās uz ciemiņiem, gaidot atbildi uz savu jautājumu. Keita norija maizes kumosu un jau pavēra muti, lai runātu, bet Tomass pasteidzās pirmais.
- Mēs vienkārši tumsā apmaldījāmies. Nonākuši uz nepareizās takas, nevarējām atrast ceļu atpakaļ. Zēns paskatījās uz Keitu, lai draudzene apstiprina teikto. Tomass negribēja melot, taču nevēlējās arī izpaust patiesību. Keita gribēja pamāt ar galvu, bet juta, ka viņai kļūst arvien karstāk. Rūbens uzmeta abiem vērīgu skatienu. Viņš pamanīja Keitas apmulsumu.
- Šajos mežos naktī sastopami visādi radījumi. Tā ir bīstama vietā tādiem puišiem kā jūs, Rūbens klusu noteica.
Keita ātri iebilda: Es neesmu puisis, bet gan meitene. Mani sauc Keita, un tas ir Tomass. Mēs nebijām apmaldījušies, tikai centāmies aizbēgt no…