- …no brīvtirgotājiem, kontrabandistiem, iejaucās Tomass. Mēs viņus pamanījām uz takas, kad tie bija ceļā uz bāku, tāpēc paslēpāmies. Negribējām, lai viņi mūs noķer. Zēns atslējās ādas krēslā, apmierināts ar savu atbildi.
Rūbens piekrītoši pamāja ar galvu. Tomass atviegloti nopūtās un paņēma vēl maizi.
- Izskatās, ka jums uz zābakiem ir alauna dubļi. Dzirnavnieks norādīja uz sarkano mālu, kas klāja Tomasa zābaku zoles. Te tuvumā alauna nav. Droši vien esat atnākuši no līča otras puses. Tas ir tāls ceļš tumsā, īpaši ja nezināt, kurp ejat.
Tomasam nebija laika apdomāt atbildi. Viņš dziļi ievilka elpu un pavērās apkārt, kā meklēdams kādu domu. Meli vienmēr bija piederējuši pie viņa dzīves tie plūda no viņa lūpām kā medus. Taču tagad zēns meklēja vārdus, kādu teikumu, kas noslēptu patiesību.
Pēkšņi pie ārdurvīm sacēlās liels tracis. Varēja dzirdēt, kā vistas kladzinādamas skraida pa dārzu, teļš skaļi mauj un bada klūgu žogu. Ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un šķita, it kā mājā būtu iebrāzusies piepeša vētra. Rūbens pielēca no krēsla un izpleta rokas, saukdams: "Izabella, Izabella!" Viņš paņēma no sievas lielo grozu, ko vina nesa vienā rokā. Par šo dīvaino sasveicināšanās veidu Tomass un Keita gandrīz sāka smieties.
- Izabella, mums ir ciemiņi. Šī ir Keita, un tas ir Tomass. Viņi bija apmaldījušies mežā un atnākuši šurp. Viņš pamāja ar roku. Es viņus pabaroju un aicināju, lai sasildās. Rūbens runāja aizrautīgi un izskatījās bezgala laimīgs, atkal ieraugot sievu. Viņa acis mirdzēja un viss ķermenis bija tik pārpilns ar prieku, ka šķita viņš pārsprāgs, ja nevarēs to paust skaļi. Vīrietis pastiepa rokas, un abi cieši apskāvās, turklāt Rūbens pat pacēla sievu.
Tomass ievēroja, ka Rūbena labajai rokai ir seši pirksti. Viņš neticīgi saskaitīja savus pirkstus, domādams, ka ir kļūdījies. Taču nē. Viņam bija pieci pirksti, bet Rūbenam seši. Tomass paskatījās uz Keitu varbūt arī viņa ir to pamanījusi. Meitene raudzījās grīdā, nevēlēdamās redzēt sirsnīgās sasveicināšanās ainu. Tomass saprata, ka arī Keita nekad nav redzējusi tādu mīlestības izpausmi.
Zēns iedomājās par saviem vecākiem. Viņa tēvs vienmēr bija jūrā, un, kad atgriezās, ceļš ikreiz ievirzījās "Delfīnā", "Vecajā jūrniekā" vai "Vardes galvā". Ienācis viņu mazajā, šaurajā, nekārtīgajā mājelē, tēvs paplikšķināja Tomasam pa galvu, it kā viņš būtu mazs šunelis, un tad, apsēdies krēslā pie uguns, iekrita dziļā džina dzērāja miegā.
Rūbens un Izabella beidza apskauties un pievērsās Tomasam un Keitai. Izabella bija gara auguma, ne collu mazāka par Rūbenu, un atšķīrās no visām citām sievietēm, kuras bērni bija redzējuši agrāk. Viņai bija gara, zaļa kleita ar baltu priekšautu un melns ūdensnecaurlaidīgas kokvilnas mētelis. Garie mati vizēja kā tīrs sudrabs; katra šķipsna mirgoja kā zirnekļa tīkla pavediens ziemas salā. No garajām darba stundām ārā Izabellas āda bija kļuvusi tumšbrūna, ap acīm un muti bija ievilkušās smieklu grumbiņas, tomēr viņas vecumu
Tomass nespēja noteikt. Izabella un Rūbens stāvēja kopā, un viņus ieskāva saules stari, kas spraucās iekšā pa mazo līča puses lodziņu.
Izabella uzlūkoja Keitu. Izskatās, ka tu šajās drēbēs esi dzīvojusi jau ilgu laiku. Nāc man līdzi, sameklēšu tev kādu siltu apģērba gabalu.
Sieviete saņēma Keitu aiz rokas un veda augšā pa kāpnēm. Mājas mazie izmēri bija maldinoši. Tomass ievēroja, ka tajā ir divējas kāpnes, kas no virtuves veda uz atsevišķām augšstāva daļām.
Rūbens palūkojās uz Tomasu. Šī jums ir bijusi gara nakts, turklāt mežā.
Tomass juta, ka nevajag atbildēt neapdomāti.
- Esmu pie tā pieradis. Nu jau krietnu laiku dzīvoju ārā. Viņš apklusa un pavērsa skatienu pret logu. Zēns juta, ka lūpas sāk trīcēt un kaklā sakāpj asaras. Viņš dziļi ievilka elpu un savilka dūres.
- Mans tēvs ir miris, māte slimnīcā. Tomass pastiepa rokas pret uguni.
- Tas ir skumji. Rūbens mirkli padomāja, tad teica: Šķiet, esmu dzirdējis par tevi. Tu droši vien esi tas puisis no Beitaunas. Man par tevi ir stāstījuši brīvtirgotāji. Esmu dzirdējis, ka tu esot liels kauslis. Redzot, cik Tomass noskumis, Rūbens iesmējās, cenzdamies izvilināt smaidu arī no zēna. Kas tevi atvedis uz mežu? Man šķita, ka tu esi jūras zēns.
- Draugs, zēns noteica un apklusa. Es tikos ar draugu.
- Un tavs draugs vēl aizvien atrodas mežā? Rūbens piestūma savu krēslu tuvāk Tomasam un paliecās pie zēna. Šī ir bīstama vieta. Nekad nevar zināt, kādās nepatikšanās nonāksi. Nejau tikai kontrabandisti var tumsā pārgriezt tev rīkli.
Tomass sajuta uz sejas Rūbena elpu. Dzirnavnieks paberzēja bārdu.
- Pastāsti, Tomas, ko jūs pagājšnakt redzējāt, viņš nočukstēja.
- Mēs nevienu neredzējām. Es nekad neskatos uz to, ko nevajadzētu redzēt. Kad garām iet kontrabandisti, esmu iemācījies īstajā brīdī aizgriezties un iet tālāk pa citu ceļu. Es vispār nevienu neesmu redzējis. Zēns atslējās krēslā, cenzdamies atrauties tālāk no Rūbena.
- Labi. Dažkārt ir labāk nevienu neredzēt un neko nedzirdēt, sevišķi Bubuļu dzirnavās. Muitas ierēdnis nekad nav mūs apciemojis, un es ceru, ka to arī nedarīs, Tomasa jaunskungs.
Šajā brīdī norībēja kāpnes. No augšstāva atskanēja cīniņa troksnis, un grīda nodrebēja. No virtuves griestiem nobira putekļi. Tad grīda nobūkšķēja un atskanēja skaļš brēciens, kam drīz vien sekoja trauku škinda.
Rūbens palūkojās uz Tomasu. Mani zēni pamodušies. Pēc mirkļa viņi būs lejā.
Cīņas troksnis tuvojās. Pa kāpnēm lejup vēlās divu puišeļu mudžeklis. Abi vēl bija naktstērpos. Cenzdamies nonākt lejā, viņi dunkāja un spārdīja gaisu un viens otru un izkliedza skaļus draudus.
- Nāc lejā, citādi es tev izvilkšu pa nāsīm laukā smadzenes -ja tev tādas vispār ir! kliedza Bīlda.
- Tu nu gan esi jocīgs! Labi, pasmiesimies par to! Efrigs atbildei iedunkāja brāli.
- Puikas! Rūbens iekliedzās. Viņa balss atskanēja pa visu virtuvi tik skaļi kā nekad iepriekš. Abi puišeļi sastinga un rādīja viens uz otru.
- Tas bija viņš, abi pateica reizē un gandrīz vienādā balsī.
Bīlda protestēja. Es viņu pieķēru. Viņš gribēja man izraut zobu, kamēr gulēju. Jau trešo reizi šajā nedēļā.
- Izbeidziet abi! Vai neredzat, ka mums ir ciemiņi? Rūbens pagāja malā, lai puikas varētu ieraudzīt Tomasu, kas stāvēja pie uguns. Tagad sēdieties pie galda, tūliņ dabūsiet brokastis. Un domājiet, ko runājat, mājā ir jauna dāma.
- Man gan viņa izskatās pēc puikas, Efrigs iesaucās un ar elkoni iebakstīja Bīldam ribās. Abi iesmējās.
Rūbens pamāja, lai viņi apklust un sēžas pie galda.
- Tā jau nu nekādā ziņā nav meitene, tas ir Tomass. Meitene ir augšā. Jūsu māte aizveda viņu pārģērbties. Abi ir mūsu viesi, tā ka esiet pieklājīgi.
- Jā, un nemēģini viņam izraut zobu, Bīlda. Efrigs pagrūda brāli uz galda pusi.
Rūbens tikko valdīja smieklus. Puikas apmetās uz garā sola galda vienā malā un gaidīja. Bīlda veltīja Tomasam bezzobainu smaidu.
- Neuztraucies, Tomas, viņi nemēģinās nozagt tev zobus; tavējos jau nevar pārdot Vecajai auklei kā Bīldas un Efriga zobus. Rūbens turpināja gatavot brokastis. Viņš izņēma no cepeškrāsns cepto gaļu un uzlika galdā.
Tomass aplūkoja abus zēnus. Viņi izskatījās gandrīz vienādi. Vienīgi Bīlda bija mazliet lielāks par Efrigu, viņam bija platāka seja un garāki mati. Tie bija lieli bērni un, kaut arī nelikās vecāki par deviņiem desmit gadiem, augumā bija izstiepusies kā sešpadsmitgadīgi. Abiem bija vienādi, līdz ceļiem gari biezas kokvilnas naktskrekli, aizpogāti līdz kaklam. Kājās lielas aitādas čības, kas sniedzās augstāk par potītēm. Tās bija uzvilktas virs zaļām, adītām pusgarajām zeķēm. Zēni izskatījās labi aprūpēti un mīlēti.