Rūbens pavērās Tomasā.
- Nāc, iedzer kopā ar mums karstu tēju; tā tikko kā atvesta no Holandes.
Tomasam otrreiz nevajadzēja teikt. Šis dzēriens viņam garšoja. Par to cīnījās, un tā dēļ pat nogalināja. Katru līdz viņiem nonākušo unci[5] tējas šurp bija atveduši kontrabandisti, kas izvairījās maksāt muitu. Daudzi vīri bija zaudējuši dzīvību, cenšoties ievest kasti tējas. Tomasam patika vērot, kā no svaigi uzlietās tējas ceļas garaiņi, un tad baudīt pirmo malku šī sūri saldā dzēriena.
Tomass apsēdās pie galda un gaidīja tēju. Viņš uzsmaidīja zēniem. Tie sēdēja blakus, ar pirkstiem ēzdami karsto, taukaino vēršgaļu un ar maizi uzslaucīdami no šķīvja taukus. Tomass paskatījās uz Efrigu.
- Vai jūs tiešām pārdodat zobus Vecajai auklei? Es domāju, ka viņa ir ragana.
Uz kāpnēm ierunājās Izabella: Jā, zēni to dara, lai gan viņa ir ragana.
Tomass pacēla acis un pārsteigts salēcās. Viņa priekšā stāvēja pavisam cita Keita. Meitenes mati bija izlaisti un saķemmēti. Viņa bija uzvilkusi garu, tumšzilu kleitu ar baltu apkaklīti un mazu, sarkanu jaciņu.
Keita smaidīja. Tomass nekad nebija redzējis viņu tik labi izskatāmies.
- Ja tiešām vēlies zināt, Tomas, mēs pārdodam zēnu piena zobus, kad tie izkrīt. Vecā aukle tic, ka tiem piemīt zināms spēks…
Efrigs viņu pārtrauca: Viņa domā, ka mēs esam bubuli.
Tikai tagad Tomass pamanīja, ka abiem puikām ir tāds pats pirkstu skaits kā viņu tēvam.
- Vai jūs esat bubuļi? Tomass pajautāja, kaut nebija drošs, vai tiešām vēlas to zināt.
Izabella atbildēja pirmā: Nedomāju, ka tam, kas mēs patiešām esam, ir īpaša nozīme. Vienkārši uzskatiet, ka esam jūsu draugi. Sieviete piegāja pie galda un nostājās blakus Rūbenam. Cilvēki daudz ko runā. Lai kur mēs aizietu, mums visur uzmācas ar jautājumiem un raida prom. Mūs pat vaino par sliktu laiku, par to, ka govis nedod pienu un ka ir zema graudu cena. Viņa apklusa un paskatījās uz Rūbenu.
- Mana sieva runā taisnību. Mēs esam citādi, tomēr tādi paši kā jūs. Pēdējo divu gadu tūkstošu laikā mūsējie ir izmētāti pa visu pasauli. Mēs atrodam darbu, kur vien ir iespējams, nedarām nevienam ļaunu un cenšamies dzīvot mierā. Bet problēma ir tāda, Tomas: kad mēs darām labu, cilvēki kļūst skaudīgi. Tāpēc, ka izskatāmies citādi un mums ir sava valoda, ļaudis bieži vien vaino mūs tajā, pie kā itin nemaz neesam vainīgi. Nesaku, ka mums nav trūkumu, bet vai tad mēs izskatāmies pēc briesmoņiem?
Tomass nodomāja, ka Rūbenu Veifūtu nu nekādi nevarētu dēvēt par briesmoni. Visu šo neilgo laiku, kopš viņi ir pazīstami, Rūbens bija izturējies ļoti laipni. Tagad viņš paplikšķināja Tomasam pa muguru un sabužināja matus. Izabella aplika roku Keitai ap pleciem un pievilka meiteni sev tuvāk.
- Keita man pastāstīja, ka jūs esat bijuši nomodā lielāko nakts daļu. Varat zēnu istabā pagulēt. Pēc tam izlemsim, ko darīt turpmāk.
Izabella piegāja pie pavarda un noņēma no uguns katlu ar verdošu ūdeni. No virtuves skapīša viņa izņēma divus vienkāršus baltus biķerus. Tad vina norāva zariņu no kāda zāļu tējas saišķīša, kas karājās aiz vienas no griestu sijām, iedrupināja katrā no biķeriem pa dažām lapiņām un pārlēja tēju ar karsto ūdeni. Sieviete pasniedza biķerus Keitai un Tomasam. Gaisā uzvirmoja piparmētru, lavandas un kumelīšu smarža. Ieelpojot spēcīgo aromātu, Tomass sajuta, ka deguns ir pilns ar garaiņiem. Viņš aizvēra acis un ļāva, lai viņu apņem stiprais aromāts.
- Dzeriet! Tas novērsīs visas traucējošās domas. Neuztraucieties, tēja jūs nenoindēs; es neesmu ragana.
Tomass un Keita saprata, ka būtu velti iebilst. Kopā ar Izabellu varēja justies viegli. Tomass vienmēr bija domājis, ka spēj novērtēt cilvēku pēc tā acīm, un šīs sievietes acis šķita pilnas ar mīlestību. Izabella pagrieza Keitu aiz pleciem un norādīja uz kāpnēm.
- Tagad ejiet! Mums darāms savs darbs. Kad būs laiks celties, mēs jūs pasauksim.
Tomass sekoja Keitai uz zēnu guļamistabu. Tā bija liela un tīra, ar divām platām pašdarinātām koka gultām. Šī istaba tik ļoti atšķīrās no kakta alā, kur Tomass gulēja uz izdiluša zirga astru matrača zem rupjas, cietas, vecas segas. Zēns iemalkoja tēju un aplūkoja visu, kas bija redzams istabā.
Sienas bija no tā paša materiāla plāksnēm un koka kā pārējā māja. Uz katras no plāksnēm bija uzgleznots mazs jēriņš vai lapsa. Uz sienas pie loga vīdēja apbrīnojams koks, kas šķita cieši ieaudzis ar saknēm zemē. Koka stumbrs un zari cēlās augšup, ietverot logu, un lapas izskatījās tik sulīgi zaļas, ka šķita tās varētu noraut.
Pie katra zara bija uzgleznoti zeltīti apļi, kas nokarājās no tiem kā augļi. Ikvienā aplī smalkiem, ziliem spalvas vilcieniem bija ierakstīts vārds valodā, kuru Tomass nesaprata. Dažkārt viņam grūtības sagādāja pat literārā angļu valoda, bet šie vārdi izskatījās kā no citas pasaules. Gleznojums aizņēma visu sienu un lika Tomasam justies tā, it kā viņš būtu daļa no koka. Acu priekšā vibrēja spilgti zeltainie, zaļie, dzeltenie un zilie toņi.
Visi koka zari bija savstarpēji saistīti; zeltītos apļus savija kopā sudrabotu vīteņaugu pavediens. Kreisajā pusē virs kalniem vīdēja starojošs pilnmēness, labajā pusē no jūras pacēlās zeltīta saule. Koka pakājē bija uzgleznoti rokās sadevušies vīrietis un sieviete. Starp viņiem stāvēja mazs jēriņš. Pa zaļo zāli ložņāja melns milzenis pa pusei ķirzaka, pa pusei čūska. Tā purpursarkano acu skatiens sekoja Keitai un Tomasam pa visu istabu.
Bērni stāvēja kā hipnotizēti un apbrīnoja katru gleznojuma detaļu. Starp koka lapām vīdēja sīkas bērnu sejiņas. Katrs zars bija pilns ar maziem putniņiem un augļiem. Jo ilgāk viņi skatījās, jo vairāk detaļu atklāja gleznā. Šķita, it kā kāds tās gleznotu viņu acu priekšā.
Tomass sajuta skaudību pret šiem diviem puikām ka viņiem ir tik skaista istaba. Pie katras gultas atradās mazs galdiņš; uz galdiņiem ar roku izgrebtos koka svečturos, kas bija izveidoti mazu, zaļu laiviņu formā, stāvēja pa svecei. Grīda bija no koka dēļiem, un kamīnā dega kaltēta kūdra.
Ne Tomass, ne Keita nebilda ne vārda. Viņi apsēdās uz pretim novietotajām gultām un tad apgūlās uz mīkstajiem matračiem. Pēc mirkļa abi jau bija aizmiguši.
Virtuvē Rūbens un Izabella sēdēja pie uguns un gaidīja, līdz augšā vairs nedzirdēja ne skaņu. Bīlda un Efrigs joprojām sēdēja pie galda un brokastoja. Izabella paskatījās uz Rūbenu un ar roku pamāja, lai viņš panāk tuvāk.
- Viņiem ir nepatikšanas, Rūben. Meitene man pastāstīja, ka mežā viņus vajājuši kaut kādi dīvaini radījumi. Meitene ir nozagusi tēvam pistoli, un, atgriežoties mājās, es ieraudzīju pie mūsu žoga noslēptu zobenu. Izabella runāja tik klusu, lai zēni nevarētu sadzirdēt.
- Keita teica, ka kāds puisis gribot iekļūt mācītāja Obedijas Demjurela mājā. Viņš esot melns kā nakts. No Āfrikas, Izabella turpināja runāt klusā, satrauktā balsī,
- to puisi sauc Rafa. Tu zini, ko šis vārds nozīmē. Viņš ir Grāmatas bērns. Keita man pastāstīja, ka viņš ieradies šeit, lai atrastu kādu lietu, ko nozadzis Demjurels.
Rūbens saberzēja rokas, paskatījās uz puikām un tad atkal uz Izabellu.
- Rafa ir dziedinātāja vārds. Ceru, ka tas puisis dzīvo atbilstoši savam vārdam. Es redzēju Tomasa acīs tādas bailes, kas nav saistītas tikai ar bēgšanu no kontrabandistiem. Ja tur ir iejaukts tas vecais āzis Demjurels, tad ar to lietu netiks galā divi puiši un meitene. Tomēr mēs viņus neatturēsim. Mēs taču negribam, lai kāds pievērš uzmanību tam, ko šeit darām. Mēs varētu viņiem palīdzēt, bet tagad nav īstais brīdis sapīties ar Demjurelu un noņemties ar viņa intrigām.