Rūbens piecēlās no krēsla un nostājās ar muguru pret uguni.
Viņi gribēs turpināt, ko uzsākuši. Mums jālūdz par viņiem Dievs. Ja šie bērni nonākuši konfliktā ar mācītāju, viņiem būs nepieciešama debesu palīdzība. Rūbens saņēma Izabellas roku. Noglabāsim pistoli un zobenu. Kad viņi pamodīsies, palūkosimies, ko viņi vēlas darīt. Šonakt atgriežas Džeikobs Kreins; pirms viņa ierašanās ciemiņiem ir jābūt prom.
7 Dagda Sarapuks
Mācītājmuiža vienmēr ir bijusi noslēpumaina vieta. Pat gaišākajā rudens rītā neatstāja sajūta, ka tās ejās slēpjas tumsa. Ēkai piemita savāds, raupjš skaistums, un tā izskatījās kā izcirsta klinšainajā zemesragā, kas slējās augstu virs līča.
Demjurels bija kļuvis par Torpas vikāru krāpšanās ceļā. Pirms daudziem gadiem viņš bija viesojies pie mācītāja Dagdas Sarapuka. Tolaik Demjurels bija ceļojošs mācītājs, kas pelnīja sev iztiku, par penijiem noturot sprediķi no siena kaudzes, ratiem vai kādā citā vietā, kur nu izdevās savākt draudzi. Brīdī, kad Demjurels pirmo reizi nostājās šīs klintsgala mācītājmuižas dārzā un pāri trim jūdzēm nolūkojās uz Beitaunu, viņu savaldzināja šīs mājas burvība un skaistums. Līcī viļņi sitās pret klintīm, tālumā rītausma iekrāsoja viršu laukus, un kā krāšņs, zaļš paklājs jūdzēm tālu visapkārt pletās kalni. Demjurels saprata, ka nekad vairs nespēs šo vietu atstāt. Lai kas arī notiktu, viņam bija jākļūst par īpašnieku katram šīs mācītājmuižas akmenim, katram zāles stiebram. Stāvot uz cietokšņa mūra izrobojumiem, kas pacēlās virs jūras, mācītāju pārņēma pēkšņa alkatība.
Tumsa un iekāre pārmāca viņā gaismu un žēlsirdību. Vienā acumirklī Demjurels bija mainījies. Katrs mazumiņš labestības, katrs piliens līdzjūtības un katra kripatiņa prieka pēkšņi viņā pazuda. Šajā brīdī visa labā vietā stājās ļaunums.
Pirmajā vakarā, kad Demjurels viesojās pie mācītāja Sarapuka, viņš pierunāja namatēvu, kurš bija izdzēris krietni par daudz vīna, noslēgt derības. To likme bija viss Sarapuka īpašums, un derību iznākums bija atkarīgs no divu tarakānu skriešanas sacīkšu rezultāta. Sacīkstes notika uz lielā virtuves galda. Sarapuks izvēlējās lielāko un resnāko tarakānu, kādu vien varēja atrast. Turpretī Demjurels no lielā bara, kas skraidīja pa akmens grīdu, paņēma niecīgāko eksemplāru; tas bija vienīgais, kuru viņš spēja satvert ar saviem pirkstiem, kas bija kļuvuši stīvi no vīna dzeršanas. Šie miniatūrie radījumi tika novietoti viens otram blakus, un par sacīkšu sākuma zīmi Sarapuks nometa uz galda savu kabatlakatu. Demjurels aizvēra acis un sāka skaitīt lūgšanas. Pirmoreiz mūžā viņš sajuta spēku, kas nāca no ārienes. Mācītājam šķita, ka viņš nav viens, ka viņa ķermenis pieder vēl kādam. Demjurels sajutās kā Dievs, kam pakļaujas visi elementi zeme, vējš un uguns.
Sev par pārsteigumu, Demjurels redzēja, ka viņa noliesējušais, garkājainais tarakāns uzbrūk resnajam pretiniekam, nokož tam galvu un pamet kā tādu otrādi apvērstu seškājainu, melnu apakštasi. Tad uzvarētājs gāzelēdamies aizsteberēja līdz galda otram galam, iegūstot Demjurelam mācītājmuižu un visu plašo īpašumu, kas stiepās, cik tālu vien sniedzās skatiens. Apjēdzis savu stulbumu, Sarapuks sāka šņukstēt. Viņš bija zaudējis itin visu. Demjurels pielēca kājās, pacēlis gaisā tarakānu uzvarētāju.
- Slava tev, mans mazais, melnais briesmoni! viņš sauca, lēkādams pa virtuvi un vicinādamies ar rokām, tad sabruka uz galda. Pēc mirkļa Demjurelu atkal pārņēma spēcīga alkatība. Viņš paskatījās uz Sarapuku un iesmējās. Un tu, mans muļķa draugs, līdz rītam pazūdi no šejienes.
Demjurels paliecās uz Sarapuka pusi, turot izstieptajā rokā tarakānu.
- Vai vēlies izmēģināt veiksmi vēlreiz? Ņem to! Tev par prieku varam sacensties vēlreiz, pārsvars ir tavā pusē, viņš izsmējīgi noteica.
Sarapuks spalgi iekliedzās, viņam acīs saskrēja asaras un lūpas sāka drebēt. Viņš pastiepa trīcošo roku pēc kukaiņa. Demjurels no jauna saķēra tarakānu un strauji saspieda, ar baudu noklausīdamies, kā pirkstos sašķīst tā cietā čaula.
Tās nakts notikumi norisinājās pirms divdesmit pieciem gadiem, bet kopš tā laika Demjurela sirds ar katru gadu bija kļuvusi tikai ļaunāka.
Rafa paslēpās drēgnajā mācītājmuižas pagrabā starp tur noglabātajiem āboliem, kas bija salikti uz koka paplātēm un pārklāti ar maisaudeklu. Viņš bija iespraucies starp divām kastēm un apsedzies ar drēbi, kas oda pēc muskusa. Puisis tur slēpās jau vairākas stundas, cenzdamies elpot tik klusu, cik vien iespējams, lai viņu neatrastu. Gandrīz pilnīgā tumsā viņš no savas slēptuves dzirdēja, kā Demjurels un Bīdls viņu meklē. Pēc vairākām stundām aizcirtās metāla durvis, kas veda no pagraba uz tuneli, un Rafa dzirdēja, kā abi viņa vajātāji lādas par to, ka nav jaunos iebrucējus notvēruši.
Nebija iespējams noteikt, vai jau iestājies rīts. Virs galvas Rafa dzirdēja kastroļu šķindoņu un virējas soļus. Viņš ieklausījās katrā solī. Pēc tā, kā sieviete staigāja, varēja nojaust, ka viņa stipri klibo vai arī ir ļoti resna. To, ka tā ir sieviete, Rafa noteica pēc smalkās balss, kad viņa uzkliedza Bīdlam, lai tas pazūd no virtuves un nekad tur vairs nerādās. Visas šīs skaņas bija sākušās apmēram pirms stundas, un Rafa secināja, ka ir agrs rīts. Lielāko daļu nakts viņš bija pavadījis, pūlēdamies palikt nomodā un skaitīdams lūgšanas, lai Tomasam izdodas aizbēgt no Demjurela. Viņu plāns bija izdevies; Rafa atradās mācītājmuižā, bet par Tomasa likteni viņš neko nezināja. Kad Rafa pēdējoreiz viņu redzēja, zēns skrēja pa tuneli uz izejas pusi, kur vīdēja gaisma, un Demjurels metās viņam pakaļ. Tad Rafa bija ieslīdējis pagrabā un paslēpies.
Tupēdams paslēptuvē, puisis gudroja, ko iesākt. Viņš zināja, ka atgūt keruvimu nebūs viegli. Tā bija pārāk vērtīga lieta, lai to tā vienkārši atdotu. Rafa arī saprata, ka Demjurels darīs visu, lai paturētu keruvimu sev.
Rafa nezināja, vai durvis uz pagrabu ir aizslēgtas; viņš nebija dzirdējis apgriežam atslēgu. Puisis saprata, ka drīz nāksies riskēt un doties meklēt keruvimu.
Rafa iebāza roku vienā no kastēm un izvilka lielu, stingru ābolu. Viņš nokoda kumosu, bet ābols garšoja pēc mitra koka. To izspļāvis un atlikušo ābolu ielicis atpakaļ kastē, viņš gar sienu lavījās uz durvju pusi. Pa durvju apakšu telpā iespraucās gaismas strēle. Atslēgas slēdzenē nebija. Rafa satvēra metāla rokturi un lēnām to nospieda. Durvis veroties skaļi iečīkstējās.
Uz gaiteni veda desmit akmens pakāpieni. Rafa kāpa augšup uzmanīgi, pie katra soļa apstādamies un ieklausīdamies. Viņš joprojām dzirdēja sievietes balsi. Virēja sūdzējās par dzīvi un vēlēja Demjurelam visas pasaules nelaimes. Rafa ieraudzīja, ka durvis uz virtuvi ir vaļā. Gaisā pacēlās ceptas zivs un kāpostu smarža, tumšajās ozolkoka durvīs virmoja tvaiku mākonis. Virtuvē pavīdēja virējas mugura. Sieviete stāvēja ar seju pret augsto logu un akmens izlietnē mazgāja katlus. Viņa bija liela un apaļa. Viņai bija tumšzila kleita un pelēks priekšauts, sasiets uz muguras. Rafa aizlavījās garām durvīm un lēnām iegāja gaitenī. Tā tālākajā galā viņš ieraudzīja durvis. Virs galvas no durvju pārsedzes līdz griestiem divpadsmit pēdu augstumā sniedzās spogulis zelta rāmī, kurā bija izgrebta liela kraukļa figūra. Krauklis bija vismaz sešas pēdas liels. Tā garie, asie nagi bija satvēruši spoguļa stiklu un vēl garākie izstieptie spārni nokarājās gar sāniem. Putnam bija uzkrāsotas zaļas acis, un Rafam šķita, ka tas ar skatienu seko viņa gājienam pa gaiteni. Rafa paskatījās uz kraukli vēlreiz, un viņam likās, ka putns sakustas ātri sapurina zeltītās spalvas un tad atkal sastingst. Puisim šķita, ka šis milzīgais putns kuru katru brīdi var mesties lejup un satvert viņu ar saviem lielajiem, asajiem nagiem.