Выбрать главу

-   Paņem lādi, aizslēdz to un sadedzini. Viņš uzmeta Bīdlam asu skatienu. Izdari to nekavējoties, Bīdl!

Kalps piegāja pie lādes, saņēma to aiz viena roktura un mēģināja vilkt pa grīdu. Lāde bija smaga, Bīdls tik tikko spēja to pakustināt. Demjurels nāca viņam palīgā, un pa abiem viņi lādi vilka un stūma, līdz dabūja laukā pa durvīm gaitenī. Tad viņi aizvilka to līdz ārdurvīm un stīvēja lejā pa pakāpieniem. Bīdls vairs nevarēja lādi noturēt, jo tās smagums bija novilcis viņam roku. Viņš atlaida tvērienu, un lāde nobūkšķināja lejup pa akmens pakāpieniem un sagruva uz piebraucamā ceļa.

Rafa, kritiena apdullināts, izripoja no lādes un iekrita dubļos. Demjurels ātri metās viņam virsū, saķēra aiz rīkles un pacēla gaisā.

-   No manis nekur nevar noslēpties. Vai tu domāji, ka es turēšu keruvimu vietā, kur tu to vari atrast?

Rafa nespēja atbildēt, jo mācītājs žņaudza rīkli arvien ciešāk, vienlaikus paceldams viņu no zemes.

-   Jūs viņu nogalināsiet, kungs! Bīdls uzsauca Dem­jurelam.

-   Viņš bija miris jau tajā brīdī, kad spēra kāju šajā namā. Bet varbūt pašlaik nav īstais laiks un vieta. Nekad nevar zināt, Bīdl. Varbūt dzīvs viņš būs noderī­gāks.

Demjurels apgrieza Rafu riņķī un nometa zemē.

-   Tev būs man šis tas jāpaskaidro. Tagad celies augšā un nedomā bēgt. Mums ir suņi, kas tevi noķers pāris minūtēs.

Rafa piecēlās no dubļiem, un Bīdls viņu vilka uz mācītājmuižas durvju pusi. Puisis nerunāja ar sagūstītājiem un centās uz viņiem neskatīties. Tie ieveda viņu atpakaļ Demjurela kabinetā. Bīdls aizslēdza durvis un no tukša puķu poda izņēma niedres nūju. Saliecis rok­turi, viņš iestiprināja niedrē asu, garu asmeni. Demju­rels apsēdās apbružātajā ādas krēslā un vēroja Rafu. Viņa skatiens nopētīja katru puiša ķermeņa collu, ievē­rojot viņa izskatā itin visu, it kā cenšoties atklāt, kas šis puisis ir un kāpēc ieradies. Dažas minūtes tā Rafu pētījis, viņš beidzot sāka runāt.

-   Kā tevi sauc? Demjurels uzstājīgi noprasīja. Rafa neatbildēja. Tu nenodarīsi sev neko ļaunu, ja pateiksi, kas esi. Tad mēs vismaz varēsim viens pret otru izturē­ties pieklājīgi. Mācītājs centās pasmaidīt. Pēc tavas ādas krāsas var spriest, ka neesi šejienietis. Vai tu esi vergs?

Rafa skatījās grīdā. Istabā oda pēc sviedriem un mitrām grāmatām. Tajā valdīja nekārtība un bija sajū­tams skaidri jaušams nedraudzīgums. Grīda nebija slaucīta vairākus gadus un bija piemētāta ar saplīsuša stikla, māla trauku un sakaltušas maizes gabaliem. Stūrī pie durvīm kāda liela žurka bija nograuzusi grīdlīstei malu. Katru virsmu kā pelēks sniegs klāja bieza putekļu kārta. Kādreizējo šīs istabas skaistumu bija pārmākusi gadiem ilga nolaidība, kas palīdzēja Rafam norobežoties no Demjurela jautājumiem.

-   Nu, puis, pastāsti taču man, kas tu esi! viņš uzrēja Rafam. Smaids mācītāja sejā bija pazudis; šķita, ka tumšā, zemā balss ceļas no vina vēdera dziļumiem kā netīrumi no pārplūdušas kanalizācijas caurules. Es varu piespiest tevi runāt veidos, kas tev nepavi­sam nepatiks. Ja nu es kaut ko nevaru ciest, tad tā ir augstprātīga klusēšana. Vai tu esi ieradies, lai nozagtu keruvimu?

Rafa dziļi ievilka plaušās sasmakušo gaisu. Viņš pacēla acis un paskatījās uz Demjurelu, kurš sēdēja pie sava rakstāmgalda uguns priekšā.

-   Nozagt? Es neesmu ieradies, lai zagtu, bet gan lai paņemtu atpakaļ to, kas pieder man. Tāda ir patie­sība. Puisis uzlūkoja mācītāju un nu tikai ieraudzīja viņa noliesējušo, kaulaino seju un asos vaibstus.

-   Patiesība. Kas ir patiesība? Tu ierodies šeit, slēpies manā lādē, izspiego mani. Vienīgo lietu, kam piemīt kāda vērtība, man atnesa cilvēks, kurš līdzinās tev. Un, tavai zināšanai, es viņam par to godīgi samaksāju, Demjurels norūca. Tāpēc drīkstu uzskatīt, ka tu esi ieradies, lai to nozagtu. Vai Gebra Nebura tev pateica, kur atrodas keruvims?

Demjurels izņēma no atvilktnes nazi un pavērsa asmeni pret Rafu.

-   Nebura ir zaglis. Viņš nozaga savu vārdu un ir nozadzis arī keruvimu. Viņš neradīs mieru pat nāvē, noteica Rafa. Bīdls, izdzirdis šādu asu atbildi, pielēca kājās un novicināja savu ieroci, tikai par kādu collas daļu neskardams Rafas galvu.

-    Nespēlē ar mani spēlītes! iesaucās Demjurels. Par zagšanu mēs cilvēkus pakaram, un mums vēl ir palicis pietiekami daudz virves tavam mazajam, jauka­jam kakliņam. Tagad stāsti taisnību! Kas tu esi, un ko tu gribi? Demjurels iedūra naža asmeni galdā.

-    Es vēlos atgūt to, kas ir manējais, un tad likšu jūs mierā uz visiem laikiem. Vienkārši atdodiet man keruvimu, un es došos prom un vairs nesagādāšu jums nekādas raizes, Rafa atbildēja.

-   Tu, mans draugs, nekur neiesi. Tu paliksi te līdz savai nāves stundai. Varbūt tas būs rīt vai parīt, bet noteikti drīz. Viens keruvims jau ir manējais, un visai drīz es iegūšu arī otru. Un tad pasaule mainīsies tā, kā tev pat ļaunākajos murgos nav rādījies. Demjurels caur logu norādīja uz debesīm. Pēc vētras tās virs jūras ziemeļu pusē mirgoja savādās nokrāsās. Apvārsnis pir­majā rīta gaismā blāzmoja oranžos un zaļos toņos.

-    Paskaties turp, draudziņ! Pasaule jau sāk mainī­ties. Keruvimam piemīt spēks, kuru tev nekad neiz­prast. Drīz vien pienāks laiks, kad debesis aptumšosies un mēness kļūs asiņains. Debesīs parādīsies zīmes, kas arī pašiem spēcīgākajiem vīriem liks drebēt bailēs. To, kas drīz notiks, nespēs apturēt pat tavs Dievs. Dem­jurels piecēlās un piegāja pie līča puses loga. Un to visu paveikšu es.

Rafa nenovērsa skatienu no kamīna un Demjurela tukšā krēsla.

-   Jūs glaimojat sev. Jūs neapjaušat tā Dieva spēku, pret kuru cīnāties… Nesaprotat, ka viņš tīši pieļauj šo nelielo augstprātību. Jūs runājāt par virvi, bet vienī­gais, kurš tiks pakārts, būsiet jūs. Dievs jau nāk. Viņš nāk, lai tiesātu, un jūs dzīvosiet neziņā, gaidot neie­spējamo.

Demjurels paķēra tukšu pudeli, pāris soļos atradās pie Rafas un trieca ar to viņam pa galvu. Belziens nāca klusu un negaidīti. Jauneklis sabruka uz grīdas, ar galvu atsizdamies pret galda malu. Viņš nokrita putek­ļos un drazās starp sakaltušas maizes gabaliem un peļu mēsliem.

Aizvāc viņu no šejienes, Bīdl. No visām tām viņa runām par Dievu man metas nelabi. Un dabū marķē­jamo dzelzi: mēs viņu iezīmēsim tā, ka viņš to nekad neaizmirsīs.

8 Sērs un auksti kāposti

nāsīs ieplūda spēcīga dvaka, pārliecinot Rafu, ka  viņš vēl ir dzīvs. Tā koda acīs un rīklē tik stipri, ka acīs saskrēja asaras. Rafa ievilka elpu un sajuta, ka viņu smacē apkārt mutuļojošie garaiņi ar puvuma smaku. Tie oda pēc sēra, svilstošām jūraszālēm un suņu čurām.

Puisis gulēja pilnīgā tumsā, un viņam vajadzēja pie­likt pūles, ne vien lai elpotu, bet arī lai paliktu pie apzi­ņas. Ievainojums pakausī nemitīgi pulsēja, un svelošas sāpes dedzināja katru nervu. Labais plecs neciešami sāpēja. Šķita, it kā visa viņa miesa būtu atrauta no kauliem un sacirsta tūkstoš gabaliņos. "Ja jau es jūtu sāpes, tātad esmu dzīvs," Rafa nodomāja, cenzdamies izspļaut salmus un dubļus, kas kaut kā bija nonākuši viņam starp zobiem. Tagad mutē ieplūda spēcīga amon­jaka garša. Puisis norija augšup kāpjošo nelabumu un apjauta, ka viņa rokas ir cieši sasietas uz muguras.

Rafa sadzirdēja tekoša ūdens skaņu un cilvēku bal­sis kaut kur ārā. Kāds vīrietis zemā, piesmakušā balsī kliedza uz pārējiem, rejot kā centīgs sargsuns. Rafa dzirdēja, kā vējš dauza slēģus, tie sitās pret sienu smagiem būkšķiem. Tālumā skanēja salta āmura klau­dzēšana pret metālu. Puisis atvēra acis un meklēja kaut mazāko gaismas stariņu. Bet viņam apkārt valdīja melna tumsa kā bieza migla, kam nespēja izspiesties cauri ne skatiens, ne gaismas stars.