Vīri, kā raduši, nekaunīgi atspēra durvis vaļā ar kāju un iegrūda Rafu un mazo puiku iekšā. Tur bija liela istaba ar garu koka galdu un solu. Telpas otrā galā akmens sienā bija ierīkots kamīns. Kamīnā aiz režģa sprakšķēja neliela uguns. Pie sienām stāvēja koka gultas, novietotas tik cieši, ka starp tām tik tikko varēja izspraukties. Katrā gultā uz plānām koka listēm uzliktais salmu maiss bija pārklāts ar netīru segu.
Galda galā sēdēja muskuļota sieviete sarkaniem matiem. Viņai bija garena, vāja seja, biezi nopūderēta ar baltu pulveri. Lūpas bija nokrāsotas ar karmīnsarkanu lūpu krāsu, kas bija izsmērējusies abpus mutei. Vienā zoda pusē bija rupji uzkrāsota melna skaistumpumpa. Rafam tā atgādināja lielu, melnu mušu, kas rāpo pa seju.
Sieviete sēdēja milzīgā koka krēslā, saslējusi kājas uz galda, un smēķēja garu māla pīpi. Pelēki dūmu mākoņi vijās viņai ap seju un ķērās sarkano matu šķipsnās, kas nekārtīgi krita pār acīm. Sievietei pie kājām atradās neliela, tumšzaļa bieza stikla pudele, līdz pusei piepildīta ar šķidrumu. »
Sieviete ļodzīgi piecēlās kājās un no satraukuma nodrebēja pie visām miesām. Viņa ātri izlīdzināja garos svārkus un sakārtoja apkakli.
- Konsita kungs, Skerija kungs, kam man jāpateicas par šo negaidīto… prieku?
Konsita kungs resnais vīrietis pasmaidīja un māksloti palocījās viņas priekšā. Viņš vienmēr domāja, ka ar savām smalkajām manierēm spēj atstāt uz sievietēm iespaidu.
- Kā jau parasti, Lendesas kundze. Šis jaunais cilvēks vēlas nobaudīt smalko dzīvi šajos jaukajos apartamentos, ko pārvalda visskaistākā saimniece visā apgabalā. Viņš pārbrauca ar roku retajām matu šķipsnām uz plikā paura. Šis smalkais jaunais cilvēks ir mācītāja
Demjurela viesis, un viņš gaida no jums viesmīlīgu uzņemšanu. Vīrietis runādams slienājās; katru viņa sarkastisko vārdu pavadīja baltas siekalas uz lūpām.
-Atstājiet viņu manā ziņā, Konsita kungs, un es parūpēšos, lai viņš pirms darba uzsākšanas pavada burvīgu nakti. Sieviete nolika pīpi uz galda un ar smaidu un rokas mājienu lika abiem vīriešiem doties prom. Tie ātri atvadījās un aizgāja. Lendesas kundze, smaidīdama pār visu bāli pūderēto seju, piesteidzās pie durvīm un tās cieši aizvēra.
Tad viņa, vienā mirklī mainījusi noskaņojumu, pievērsās Rafam. Visa laipnība bija pazudusi, arī smaids. Sieviete šķita pārvērtusies dusmu iemiesojumā. Viņas krūtis cilājās, seju pārņēma niknums, ievelkot pierē dziļas, baltas grumbas. Tad, paskatījusies uz Rafu un mazo zēnu, viņa sāka kliegt:
- Nedomā, ka tev te klāsies viegli. Tu esi šeit, lai strādātu, manu zēn, un tu to darīsi. Nekāda slaistīšanās vai kas tamlīdzīgs nepaliks bez sekām.
Viņa norādīja uz mazām koka durtiņām telpas pretējā sienā. Mazais puika nevarēja dzirdēt, ko viņa saka, bet skatījās tā, it kā saprastu. Viņš atkāpās un mēģināja paslēpties aiz Rafas.
- Tas, ka tu esi kurls un mēms, vēl nenozīmē, ka šoreiz tiksi viegli cauri. Es zinu, ka tu, puika, neesi stulbs un sapratīsi, ka bēgt no manis prom vēlreiz nav jēgas.
To teikusi, viņa paņēma no aizdurves slotaskātu un sita zēnam, aizskardama Rafas plecu. Viņš saviebās no sāpēm un saķēra ievainoto vietu. Pēkšņi Lendesas kundze apstājās. Nometusi slotaskātu, viņa piegāja pie jaunekļa un aplika roku viņam ap pleciem.
- Tev sāp. Ko viņi tev nodarījuši? Viņas balss tonis atkal mainījās. Tā kļuva laipna, mierīga, gandrīz žēlsirdīga; viss skarbums bija pagaisis. Ļauj, es paskatīšos, draudziņ.
Sieviete novilka Rafam jakas piedurkni un pavēra kreklu, cenzdamās to dabūt nost no pleca.
- Labāk lai paliek, viņa noteica. Dabūšu slapju lupatu; asinis ir piekaltušas pie krekla.
Rafa saoda viņas elpā lēta džina un tabakas smaku. Sievietei bija ieplaisājuši, dzelteni zobi un sarainas, baltas ūsas. Viņas sarkani nokrāsotās lūpas bija sausas un sasprēgājušas, acu baltumi pieplūduši asinīm. Lendesas kundze palīdzēja Rafam apsēsties uz krēsla un pamāja zēnam, lai tas saslapina lupatu, norādot uz spaini, kas stāvēja pie loga.
Viņa pavilka Rafas jaku uz leju, cik varēja, važas neļāva novilkt piedurkni pilnībā un, cenzdamās nepieskarties ievainojumam, samitrināja kreklu ar mitro lupatu, ko bija atnesis zēns. Sieviete aplūkoja krekla audumu. Tas ir smalks, loti smalks. Nekad neesmu redzējusi tik smalku audumu un arī tik dārgu. Šķiet, tu esi ļoti labs zaglis.
- Es neesmu zaglis; nonācu šeit pēc kuģa avārijas, Rafa atbildēja.
- Vari stāstīt, ko gribi, bet, ja nonāci šeit, tātad esi darījis kaut ko nelāgu.
Lendesas kundze pavilka uz leju kreklu. Mugurpusē Rafam uz pleca vīdēja dziļš un čulgains apdegums burta D formā.
- Ak mans Dievs! Viņš tev iededzinājis savu zīmi. Kad viņš tevi nopirka? sieviete, pārsteigta par to, cik ievainojums nopietns, ieķērcās savā kaijas balsī.
- Viņš mani nenopirka. Es tiešām esmu no avarējuša kuģa. Tas nogrima pirms divām naktīm līcī mazliet uz dienvidiem no šejienes. Es neesmu vergs.
- Nu, pēc šejieniešu saprašanas, ja tev ir šī zīme, tu esi Demjurela īpašums. Tā ir viņa zīme, un neviens nekad neapstrīdēs to, ka tu piederi viņam. Labāk sāc domāt kā vergs, citādi tev dzīve kļūs vēl grūtāka.
Viņa nomazgāja ievainojumu ar mitru lupatu un apsēja ar labāko, ko varēja atrast virtuvē, vecām auduma strēmelēm. Rafa saprata, ka šī māja ir tāda kā raktuvju strādnieku patversme un atrodas Lendesas kundzes pārziņā. Meklējot apsējus, sieviete ik pa laikam ieņēma pa lielam malkam no zaļās pudeles. Kurlmēmais zēns, lai nemaisītos viņai pa kājām, bija ieritinājies vienas divstāvu gultas stūrī un no turienes skatījās lielām acīm kā mazs ūpis.
Sieviete apsēja beidzamo saiti un uzmeta Rafam sapņainu skatienu.
- Ak, kā es gribētu, lai man būtu savs vīrietis! Kāds, kas mani sameklētu, kad viņam tas vajadzīgs, un kas par mani parūpētos, kad es kļūšu pārāk veca… Sievietes augšlūpa sāka trīcēt. Bet man neviena nav nevienas pašas dvēseles. Viņa aizlika rokas priekšā sejai un sāka raudāt. Lendesas kundzes emocijas mainījās ātrāk nekā paisuma un bēguma viļņi jūrā. Balsī atkal ieskanējās dusmas. Ja viņš nebūtu mani te pametis, es varēju kļūt par īstu dāmu. Man nebūtu jāizturas laipni pret katru dzērāju, kas te iegriežas, lai labi pavadītu laiku.
Viņa apklusa, apsēdās uz krēsla un pacēla gandrīz tukšo džina pudeli. Ja nebūtu šitā, es nezinu, ko darītu. Sis ir labākais draugs, kāds vien var būt. Tas sasilda sirdi, uzmundrina un…
- Kas viņš ir? Rafa viņu pārtrauca, pamādams uz zēna pusi.
- Viņš nav nekas. Viņam nav vārda, nav balss, viņš tevi nedzird.
Pēc brīža sieviete piebilda: Viņš labi slauka un mazgā, tikai visu laiku nebeidz mukt prom. Vienmēr atkal aizbēg un allaž no jauna tiek noķerts. Viņa paskatījās uz puisi. Rafa ievēroja, ka tagad sievietes acīs vīd gandrīz maigums; tajās vairs nebija dusmu, drīzāk līdzjūtība.
- Kur ir vina māte un tēvs?
- Cik man zināms, viņa tēvs var būt jebkurš no pieciem vīriešiem. Viņa mātei bija liela piekrišana, viņa vienmēr vēlējās kādu mīlēt, bet nekad nezināja, kurš būs nākamais. Sieviete runāja gandrīz sapņaini.
- Tātad jūs viņu pazināt?
- Pazinu ļoti labi, bet viņas dzīve beidzās pirms vienpadsmit gadiem un pieciem mēnešiem, un kopš tā laika puika ir te. Sieviete paskatījās uz zēnu. Man pret viņu ir mīksta sirds. Pusi laika viņš mani padara pilnīgi traku, bet pārējā laikā es viņu šausmīgi mīlu. Es tikai gribētu, lai viņš sadzird manu balsi. Sieviete aizdomīgi paraudzījās uz Rafu. Kas tu tāds esi? Kāpēc man vajadzētu tev stāstīt tādas lietas? Nāc, tev jāatpūšas, un man vajag vēl džinu. Sieviete paņēma pudeli un izlēja pārpalikumu krūzē. Šī būs vieglākā diena, kādu tu šeit piedzīvosi. Viņa pamāja uz sienas pusi. Izvēlies gultu; visās ir blusas. Jo augstāk uzkāpsi, jo mazāk tās kodīs un tu labāk gulēsi.