Kreina vājā seja raustījās dusmās. Šķita, it kā katrs muskulītis tajā kustētos pats no sevis. Viņš berzēja rokas arvien stiprāk, it kā ar smilšpapīru rīvētu koku. Nu, kā tad būs, Tomas? Kā tu man to atmaksāsi?
- Kas ir ar mūsu draugu? Vai viņš ir dzīvs? Tomass norija kamolu kaklā.
- Jūsu draugs ir tikpat kā miris. Demjurels pats man šorīt pateica. Viņš padarījis to par savu vergu, iededzinot plecā burtu D. Tagad puisis raks alauna slānekli, līdz kritīs no pārpūles, vai atradīs galu karātavās.
Tomass pavēra muti, lai atbildētu, bet iejaucās Rūbens. Šī balss viesa miera izjūtu.
- Kreina kungam ir kāds plāns. Mēs viņam izstāstījām visu, ko par jums zinām, un viņš vēlas palīdzēt. -
Rūbens apklusa un paskatījās uz abiem. Tas varētu izglābt dzīvību Rafam un arī jums.
- Kas jums izstāstīja par Rafu? Mēs netikām pieminējuši viņa vārdu. Tomass uzmeta skatienu Keitai.
- Es pateicu Izabellai, meitene atteica. Man vajadzēja kādam to izstāstīt. Tie radījumi mani bija tā nobiedējuši. Keita sāka raudāt un slaucīja asaras kleitas piedurknē. Izabella aplika roku viņai ap pleciem un pievilka meiteni sev klāt.
- Mani nebiedē Demjurela burvestības, Kreins turpināja nicinošā balsī. Lai arī viņam kalpotu visi elles izdzimumi, tas nestāsies ceļā manam brendijam. Un, ja mani mēģinās apturēt vai pats nelabais, paskatīsimies, ko tas teiks par svina lodi un mačetes cirtienu. Viņš iesmējās. Man ir divdesmit vīru un līcī noenkurots ātrs kuģis. No jums es vēlos vien to, lai jūs būtu Demjurelam par ēsmu; tad es dabūšu rokā Rafu un to, ko viņš meklē. Gribu atgūt savu brendiju bez nodokļu maksāšanas un daļu no naudas, ko esmu samaksājis tam vecajam sunim pēdējo desmit gadu laikā.
- Neuzticies viņam, Tomas! Mans tēvs apgalvo, ka viņš ir zaglis un slepkava. Keita metās Kreinam virsū kā kaķene, kas grasās izlaist nagus. Izabella saturēja viņu no mugurpuses, bet meitene spārdījās un pretojās. Kreins nepakustējās un pat nesarāvās.
Viņš mierīgi ierunājās: Tavs tēvs, Keita Kolgena, ir tikpat rūdīts vīrs kā es. Viņš ir palīdzējis man ievest tik daudz kontrabandas brendija un tējas, ka ar to varētu piekraut visu Vitbijas ostu. Viņš ir izvilcis man no kabatas vairāk naudas, nekā tu spēj iedomāties, un tas kopš tavas mātes nāves ir palīdzējis viņam tevi pabarot un apģērbt.
- Melis. Melis! Mans tēvs ir muitas darbinieks. Viņš kalpo karalim. Viņš ķer kontrabandistus, Keita kliedza. Viņš nekad nesadarbotos ar tādu zagli un slepkavu, kāds esi tu. Viņš ir godīgs cilvēks, bet tev šo vārdu nekad nesaprast.
Kreins noklausījās viņas klaigāšanā pilnīgi bezkaislīgi. Viņš paskatījās uz Rūbenu un ar galvu pamāja uz ārdurvju pusi. Rūbens piecēlās no krēsla un piegāja pie durvīm. Viņš tās plaši atvēra. Istabā ieplūda aukstais nakts gaiss. Sveču gaisma caurvējā noplīvoja un kļuva blāvāka; šķita, it kā tumsa, kas valdīja ārā, paņemtu no istabas visu gaismu un iesūktu to sevī.
Rūbens klusu uzrunāja kādu, kas stāvēja ēnā. Keita ieraudzīja vāji apgaismota vīrieša ēnu. Viņš pienāca tuvāk durvīm. Meitene pamanīja, ka vīrietis ir ģērbies netīrā, brūnā ūdensnecaurlaidīga auduma tērpā un ar trānu ieziestā cepurē, kas dzintarkrāsas gaismā spīdēja. Vīrs pieliecās, lai tiktu iekšā pa mazajām durtiņām, un ienāca mājā. Viņš apstājās pie durvīm, un no mēteļa tam pilēja lietusūdens. Vīrietis noņēma cepuri un pacēla skatienu. Pārsteigumā Keita nodrebēja, jo ieskatījās acīs savam tēvam.
- Šķiet, man nevajag jūs abus iepazīstināt, vai ne? Keita Kolgena, ceru, ka tu pazīsti savu tēvu pat šādā gaismā. Nāciet iekšā, Kolgena kungs, un apsēdieties… Nešaubos, ka viņa gribēs iecirst jums pliķi vai iespert par to, ka esat visus šos gadus viņu mānījis. Domāju, ka nu jau viņa ir pietiekami liela, lai uzzinātu visu patiesību pārjums un mani.
Keita neticīgi skatījās uz tēvu. Viņa tvēra gaisu pilniem malkiem, cenzdamās aizturēt asaras, un plaukstas sažņaudza dūrēs.
- Viņš tevi pazīst, viņš zina tavu vārdu! meitene kliedza uz tēvu. Tu man stāstīji, ka viņš ir zaglis un ka tu gribētu viņu redzēt mirušu.
- Kā tu domā, par ko es visus šos gadus tevi baroju? Tā nebija nauda, kas nāca no Muitas nama. Ja es nesadarbotos ar Džeikobu, mēs jau sen būtu uz ielas.
- Ja tu to neizlietotu dzeršanai, mums būtu pieticis, ko ēst, arī bez meliem, krāpšanas un zagšanas, tēvs.
- Ja nebūtu nomiris tavs brālis un pēc tam māte, es nekad nebūtu sācis dzert un nodarboties ar kontrabandu. Bet pagātni mēs neviens nevaram mainīt, Keita. Un, spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, tu pati esi lielā ķezā. Nepaies ilgs laiks, līdz Demjurels uzzinās no tava drauga, kas bija kopā ar viņu, un tad jūs abus gaida cilpa. Es nevēlos redzēt savu bērnu zvārstāmies karātavās Bīkonhilā.
Tēvs piegāja pie Keitas un pastiepa pretī abas rokas. Nekad agrāk viņš tā nebija darījis. Meitene ievēroja, ka tēva rokas dreb. Viņš pūlējās meitai uzsmaidīt. Tas sanāca visai neveikli; šim cilvēkam smaidīšana nepadevās dabiski. Bija pagājuši daudzi gadi, kopš viņam pēdējoreiz bija gribējies kādam uzsmaidīt. Vienīgās jūtu izpausmes, kam viņš spēja saņemties, bija saraukta piere un asi vārdi. Un vēl asaras, ko viņš spēja izspiest no savas ar džinu piesātinātās dvēseles katru reizi, kad iegrima dzēruma melanholijā un raudāja par zaudēto sievu.
Tagad viņš izrunāja maigus vārdus: Es mīlu tevi, Keita.
-Ja tu mani mīlētu, tu nekad nebūtu man melojis, viņa jūtu uzplūdus pārtrauca Keitas skarbie vārdi. Viņai gribējās pieskriet pie tēva un apskaut viņu, lai viss atkal būtu labi. Taču meitene juta, ka dusmas viņu sastindzina. Viņa iekoda lūpā, cerot, ka sāpes remdēs aizvainojumu.
- Visi melo, Keita. Tas pieder pie dzīves. Ar patiesību tu nebūtu tikusi galā. Dalīties noslēpumā ar bērnu un lūgt, lai viņš to glabā, ir tas pats, kas censties ziemā uzturēt pie dzīvības tauriņu.
- Bet tev nebija man jāmelo. Es esmu tava meita un būtu varējusi tev palīdzēt. Taču tu tikai dzēri džinu un, kad devies uz darbu, patiesībā palīdzēji Džeikobam Kreinam.
Kreins piecēlās un piegāja pie Keitas. Sī bija pirmā reize, kad meitene redzēja viņu tuvumā. Kreins bija garš un tievs. Zem melnās žaketes ar sudraba pogām vīdēja balta apkaklīte. Gaišie mati krita uz pieres. Uz labā vaiga Kreinam bija gara, tikko aizdzijusi rēta.
- Šonakt nav īstā reize, lai mēs karotu savā starpā vai celtu gaismā pagātni. Viņš paskatījās uz Keitu un Tomasu un uzlika abiem uz pleca savas spēcīgās rokas. Jums par daudz ko nāksies atbildēt; taču, pirms vēl uzlēks saule, ir iespējams visu vērst par labu. Kreins uz brīdi apklusa un skatījās uz abiem bērniem. Jo pēc saullēkta mēs visi varam būt miruši.
10 Dunamežs
Rafa nespēja noticēt savām acīm. Viņš bija aizmidzis tumšā, gandrīz tukšā istabā, kur Lendesas kundze un zēns rosījās, iedegdami lampas, bet tagad pamodās gaišā, dūmiem pilnā namā, kur pie galda valdīja īsta kņada.
Rafa pavērās lejup no gultas otrā stāva un jutās kā skatītājs operas balkonā. Tur lejā bija sapulcējušies pasaules noskrandušākie cilvēki. Vienā telpā bija sabāzti vīrieši, sievietes un bērni visi netīri, nosmērējušies sarkaniem putekļiem un dubļiem, kas klāja raktuves.
Viņu tērgāšana atbalsojās akmens sienās. Galds bija nokrauts tukšiem šķīvjiem. Pieaugušie aizrautīgi sarunājās, bet bērni spēlējās kamīnā iedegtās lielās uguns priekšā. Tie bija plukatu un skrandaiņu svētki, un viņu bankets sastāvēja no kartupeļiem un rāceņiem ar vecas aitas kaula aromātu. Lielā, virs liesmām pakārtā kastroļa dibenā kā melns vulkāns burzguļoja un mutuļoja ēdiena paliekas.