- Ar ko jūs atšķiraties no manis? Es esmu melns, bet jūs balti. Taču daudzējādā ziņā mēs esam vienādi, tikai jūs esat gūstā daudz lielākā mērā nekā es. Šobrīd man ap rokām ir ķēdes, bet pat Demjurels nevar savaņģot dvēseli, kas seko Riatamusam.
Vīrietis steidzās atbildēt: Būdams vergs, tu runā par daudz. Mēs labi zinām, kāda būs atlikusī dzīve tādiem kā tu. Visi iesmējās.
- Mana dvēsele ir tā rokās, kurš mani šurp sūtījis. Viņš ir izplānojis manu dzīvi, un tajā ir paredzēta veiksme, nevis zaudējumi. Tas ir cerību un nākamības plāns. Šīs kārtis melo, lai ievilinātu jūs lamatās.
Rafa noliecās pār galdu un paņēma kāršu kavu. Viņš saprata, ka jārunā patiesība. Lendesas kundze pielēca kājās un mēģināja pagrābt kārtis.
Rafa turēja tās izstieptā rokā. Tās ir ļaunums, kas novedīs jūs vietā, no kuras nekad neaizbēgsiet. Tam, kurš mani ir atsūtījis, tās ir pretīgas.
Ko tu sauc par ļaunumu? Es pārsēju tavus ievainojumus, pagatavoju tev ēdienu, laipni uzņēmu savā namā, atļāvu gulēt, kad tev vajadzēja strādāt, un tu mani sauc par ļaunu? Lendesas kundze runāja, no dusmām gandrīz spļaudama. Šīs kārtis ir dārgas, tās man izmaksāja vairāk par gada algu. Novāc no tām savas netīrās rokas!
Lendesas kundze ķēra pēc kārtīm, bet Rafa turēja tās pa gabalu. Puiša teiktais sievieti bija satriecis. Lendesas kundze bija radījusi pasauli, kurā viņai vienmēr bija taisnība un nebija jāatskaitās nevienam, izņemot Demjurelu. Nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar līdzīgu izaicinājumu. Kārtis vienmēr bija palīdzējušas padarīt dzīvi interesantāku un justies nozīmīgākai, jo viņai piemita kas tāds, ko citi nespēja iegūt. Tagad kāds apgalvoja, ka bilžu kārtis ir ļaunums. Sieviete raudzījās uz kārtīm jaunekļa rokās un nezināja, vai mēģināt tās viņam atņemt vai ne. Prātā bija ielavījušās šaubas. Tagad kārtis šķita tādas kā apsūbējušas, negribējās tām pat pieskarties. Kārtis bija zaudējušas savu nevainīgumu; tā vairs nebija salona spēle, ko viņai tika iemācījusi māte. Lendesas kundze dusmojās par šīm pārmaiņām, par to, ka saskārusies ar patiesību pati savā namā.
Rafā bija kas tāds, kas atņēma viņai drosmi un lika justies neveikli. Puisis bija pašpārliecināts, ar lielu iekšēju pašapziņu. No viņa staroja acīm redzama dvēseles skaidrība, kas vīdēja viņa acīs un viesa cerību netīrajā vidē, kura valdīja visapkārt.
- Un ko tad šis tavs "tas" var izdarīt? sieviete skarbi atcirta. Vai viņš var padarīt mūsu dzīvi labāku, aizvest projām no šejienes? Vai viņš var likt Demjurelam mūs nepārstrādināt, labāk barot un samaksāt pienācīgu algu? Pie katra jautājuma viņa iebakstīja puisim krūtīs ar pirkstu. Kur ir "tas", par kuru tu runā? Vai mēs varam viņu redzēt?
- Viņš ir jums aiz muguras. Rafa izbrīnā sarauca uzacis. Lendesas kundze salēkusies pavērās apkārt. Nē, Lendesas kundze, viņš atrodas jums visapkārt. Jūs nevarat viņu ieraudzīt, taču viņš zina visus jūsu sirds noslēpumus.
- Kas tu esi? No kurienes esi ieradies? Lendesas kundze dega nepacietīgās dusmās. Rafa uzlūkoja izbrīna pilnās cilvēku sejas, kuri bija sapulcējušies viņiem apkārt. Šķita, ka atbildi gaida visi, kas atrodas šajā telpā.
- Tas nav svarīgi. Šonakt tas, kurš mani sūtījis, parādīs jums ko tādu, kas izmainīs jūsu dzīvi uz visiem laikiem.
- Bet ja nu mēs nevēlamies neko mainīt?
- Tad viņš atvērs jums acis, lai jūs spētu saskatīt lielo nastu, zem kuras dus jūsu dvēseles. Rafa piebikstīja ar pirkstu sievietei pie pleca. Mostieties! Celieties no mirušajiem! Un ļaujiet jūsu dvēseles tumsā iespīdēt gaismai.
Kurlmēmais puišelis stūma Rafu nost no Lendesas kundzes. Rafa saķēra viņu aiz pleciem un iegrūda sievietei klēpī.
- Saņem savu dēlu! Tagad tev viņš ir jāatgūst. Tad Rafa uzlika zēnam stingri uz galvas abas rokas. Pirms vēl Lendesas kundze paspēja ko bilst, jauneklis sāka runāt valodā, kuru viņa nesaprata:
- Abba-shekinah, El Shammah, soatzettay-isthi hugiez.
Rafa runāja ļoti skaļi. Visi neziņā atkāpās, nobijušies no šo vārdu spēka.
Tad sāka norisināties kaut kas dīvains un biedējošs. Visa ēka it kā nodrebēja. Bērni palīda zem galda, bet vīri apjukumā saskatījās. Atskanēja skaļa čīkstoņa. Visi pagriezās un ieraudzīja, ka lielās koka ārdurvis sāk ieliekties. Tad tās ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Telpā ieplūda sudrabotas un baltas gaismas straumes. Tās izveidoja loku virs galvas un nosēdās uz sienām un griestiem ar skaļu būkšķi, it kā būtu izšauts no tikko pielādētas musketes. Istabu ātri piepildīja zeltīta dūmaka. Gaisā virs pārbijušos cilvēku galvām virmoja mazas, apaļas varavīksnes lodes.
Rafa, nepievērsdams apkārt notiekošajam nekādu uzmanību, atkārtoja tos pašus vārdus vēl un vēlreiz. Mazais puika sāka drebēt; spēks, kas brāzās viņam cauri, satricināja katru viņa muskulīti, katru dzīslu. Lendesas kundze pielēca kājās un centās Rafu atgrūst, taču nokrita uz grīdas, paslēpa seju rokās un sāka lūgties, lai Rafa visu notiekošo pārtrauc.
Nu jau visi bija nometušies ar seju pret grīdu un aizseguši rokām acis, lai pasargātu tās no neticami spožās, zeltītās gaismas, kas piepildīja katru telpas stūrīti. Šis varenais spēks it kā pieklāva viņus pie zemes, iespieda grīdā. Šķita, ka ikviena gaismas pilīte sver vairāk par zeltu. Katrs vīrietis, sieviete un bērns sajuta, ka grimst miegā.
Pēkšņi klusumu, kas valdīja apkārt kurlmēmajam zēnam, satricināja klaigas un lēkāšana. Puisēns nekad dzīvē vēl nebija izdvesis ne skaņu, bet tagad sāka gaudot un smilkstēt kā jauns šunelis. Viņš iekliedzās, cik skaļi vien spēja, tad aizsedza ausis, lai nomāktu sāpes, ko radīja troksnis.
Puisēna aizraujošie spalgie smiekli izrāva Lendesas kundzi un pārējos no miega, un sieviete izlīda no galdapakšas, kur bija paslēpusies. Zēns bez mitas lēkāja smiedamies un klaigādams, jo pirmoreiz dzīvē bija saklausījis savu balsi. Lendesas kundze paskatījās uz viņu un sāka raudāt, tad pastiepa bērnam pretī rokas un pirmo reizi nosauca viņu vārdā.
Nāc šurp, Džon, nāc pie manis… Nāc pie savas mātes!
Turēdama izstieptas rokas, viņa izplūda asarās. Džons smaidīdams pūlējās izrunāt vārdu "māte". Viņš ieskrēja tai rokās, un abi kopā raudāja. Džons šņukstēja no prieka, bet Lendesas kundze no laimes, ka atkal spēj viņu mīlēt.
Lai kas arī bija noticis šajā brīdī, sieviete zināja, ka tagad viņas mīlestība pret dēlu būs mūžīga. Tik daudzus gadus Lendesas kundze bija jutusies tā, it kā viņai sirds vietā būtu akmens, kas nespēj mīlēt un būt mīlēts. Sajā īsajā mirklī viss bija mainījies. Viņai atkal bija dzīva sirds, un pastāvīgā izmisuma vietā bija stājies milzīgs prieks.
Zeltītā migla izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Bērni izlīda no savas slēptuves zem galda, un vīrieši un sievietes piecēlās no grīdas. Visi skatījās uz Rafu, Džonu un Lendesas kundzi, kas blāzmojošās uguns gaismā stāvēja galda galā. Neviens neuzdrošinājās runāt.
- Kā tu zināji? Lendesas kundze, bužinādama Džonam matus, vaicāja Rafam. Kā tu zināji, ka viņš ir mans dēls?
-Tas bija saskatāms tavās acīs, Mērij. Tās ir dvēseles spogulis. Pat naids pret šo vietu nespēja nomākt tajās mīlestības sēklu. Jauneklis notrausa asaru, kas lēnām ripoja sievietei pār vaigu. Lūk, cilvēks, par kuru tu esi lūgusies. Viņš tevi dzird un drīz vien spēs arī runāt. Viņš ir tava nākotne.
Lendesas kundze paņēma no Rafas zīlēšanas kārtis. Man nez kāpēc šķiet, ka vairs nevēlēšos tās lietot.
To teikusi, viņa iemeta kārtis un zīda apvalku ugunī. Tās pašķīda liesmās. Viena kārts palēcās no karstās pekles un pacēlās gaisā. Pēkšņi tā sāka plivināties un griezties un ar attēlu uz leju nokrita pie kamīna malas kā neredzamas rokas sviesta.