Rafa pieliecās un pacēla kārti. Turēdams to tā, lai visi varētu redzēt, viņš sāka smieties.
- Pat šai burvei nebūs lemts izglābties no sava likteņa, viņš noteica, lēnām saņurcīja kārti rokā un iemeta atpakaļ liesmās.
Neviens nepamanīja mazu, tumšu stāvu, kas ielavījās istabā pa atvērtajām durvīm. Tas bija mazs vīriņš ar garu, baltu, bālu seju un līkiem, asiem zobiem, kas piepildīja lielo muti. Radījums bija kā ēna. Vietām tā ķermenis bija necaurredzams, bet citviet caurspīdīgs.
Tas lēnām, bet mērķtiecīgi nāca no durvju puses pāri istabai, lūrēdams uz Rafu.
Vīrietis ar sarkano kaklautu apsēdās galda tālākajā galā. Viņš īsti neticēja savām acīm un jutās gluži apstulbis no pieredzētā. Pēkšņi viņa ķermenis nodrebēja un radījums iemiesojās viņā. Vīrietis noelsās un aizvēra acis, nesaprazdams, kas notiek, un nespēdams pasaukt kādu palīgā. Viņš jutās tā, it kā slīktu, jo radījums smacēja viņa dvēseli. Vīrs sajuta radījumu savā prātā un saoda tā miklo, šausmīgo elpu caur savu muti. Viņš atkal atvēra acis, un šoreiz caur tām uz pasauli noraudzījās baisais radījums; tas tagad spēja kontrolēt katru šī ķermeņa domu un rīcību, kurā bija iemiesojies. No smakas, kas piepildīja viņa plaušas, vīrs klepoja un spļaudījās. Radījums skatījās uz Rafu un gaidīja īsto brīdi, lai izdzēstu puiša dzīvību. Uz galda stāvēja nazis. Izmantojot vīrieša roku, radījums paņēma nazi un ieslidināja to jakas kabatā.
11 Zvans, grāmata un svece
Džeikobs Kreins belza ar cimdoto dūri pa mācīmS tājmuižas melnajām ozolkoka durvīm. Bija pusnakts, un tuvējā pagalmā iedziedājās liels, balts gailis, kliegdams uz pilnmēnesi, kas asinssarkans pacēlās no jūras.
Belzieni atbalsojās tukšajā mājas priekšnamā un koridoros, līdz sasniedza Bīdla ausis, kurš pusaizmidzis bija izpleties pār virtuves galdu. Viņš bija ar seju iekritis biezajā sviesta kārtā uz rupjmaizes šķēles, ko bija ēdis pēc vairākām pintēm siltā alus, kādu mēdza tempt katru vakaru. Bīdlam patika dzert ne jau slāpju dēļ, bet tāpēc, lai sajustu ietekmi, ko šis brūvējums rada, plūstot pa vēnām un nomācot pasaules sāpes. Gadu gaitā viņš bija kļuvis par lietpratīgu alus brūvētāju. Bīdls gatavoja pats savu alu, papildus piejaukdams tam zālītes, ko savāca kādā slepenā vietā pie Bubuļu dzirnavām. Viņš izkaltēja lapas un dažkārt arī ziedus un tad sajauca tos ar miežiem, apiņiem, raugu un nelielu daudzumu medus.
Šovakar Bīdls saprata, ka ir pieļāvis divas kļūdas. Pirmā viņš dzēra alu, kad tas vēl tikai rūga. Otrā viņš bija pielicis brūvējumam par daudz baldriāna. Lai nu kā, vīrs tik tikko spēja atvērt acis baldriāna ietekme turēja tās cieši aizvērtas un jutās kā iesprostots šajā pussnaudā. Pat lūpas šķita stīvas un rokas ļenganas kā saritināts paklājs.
Bet šobrīd vēl briesmīgāka bija sajūta, ka no rūgstošā alus viņa vēders varētu uzsprāgt. Pa miegam Bīdls izdzirda kaut kur tālumā dauzīšanos pie durvīm, taču viņa mute bija pilna ar pussagremoto alu, kas lauzās atpakaļ pasaulē. Bīdls rīstījās un skaļi atraugājās, un šī skaņa atbalsojās pa visu virtuvi. Viņš mēģināja pacelt galvu, saprazdams, ka kaut kā ir jāatver durvis, jo dauzīšanās kļuva arvien skaļāka un uzstājīgāka.
Bīdls noslaucīja pieri ar biezu maizes šķēli, domādams, ka tā ir mīksta, mitra drāniņa. Maizes drupačas pielipa viņam pie ādas, bet viņš tās nejuta, ne arī īpaši uztraucās par savu izskatu. Bīdls nespēja dabūt laukā no galvas domas par skaistajiem, baltajiem baldriāna ziediņiem. Viss, ko viņš redzēja nomoda sapnī, cenzdamies pieslieties kājās, bija šie mazie augi, kurus viņš bija lasījis kādā vasaras dienā, par samaksu Zaļajam vīram atstādams pie saknēm iebāztu fārtingu, un pēc tam izkaltējis pie virtuves pavarda. Vīrelis kaut ko pie sevis murmināja.
Bīdls nedaudz dzēra vienmēr, pa dienu gan dodams priekšroku saimniekam nozagtajai tējai. Viņš allaž nogaidīja vismaz līdz sešiem vakarā un tikai tad izvilka tapu lielajai koka mucai, lai atkal no jauna piepildītu pāri plūstošo kausu.
Alus ļāva viņam sapņot, būt tam, kas viņš nekad nebija bijis. Tas piešķīra domām brīvību, bet tagad Bīdls atskārta: lai sasniegtu šo svētlaimīgo stāvokli, viņam nepieciešams vairāk alus nekā pirms gada. Dzerot Bīdls jutās brīvs no savas garlaicīgās kalpības. Domās viņš varēja kļūt par nozīmīgu vīru, kas dzīvē darīja ko vairāk nekā tikai skraidīja pakaļ mācītājam. Tomēr jāatzīst: no šīs izklaides viņš kļuva tikai neiecietīgāks un neapmierinātāks ar sevi un savu dzīvi.
Tagad rauga un miežu garša bija iestrēgusi rīkles galā un viņš kā pa sapņiem dzirdēja, ka durvju dauzīšana kļūst arvien skaļāka. Vīrelis izsteberēja no virtuves un, pūlēdamies iet taisni, virzījās uz priekšu pa gaiteni. Dauzīšanās pieņēmās spēkā. Bīdls gāzelējās no vienas sienas pie otras, ķerdamies pie katras stenderes, kas gadījās ceļā. Lielais zelta krauklis, kas bija novietots virs ārdurvīm, nolūkojās uz viņu no augšas. Dzērumā Bīdlam šķita, ka putns pakustas, sabužina spalvas un paver vienu aci. Kalps satvēra rokturi un sāka to griezt. Piepeši durvis ar spēku atsprāga vaļā, gandrīz nogrūžot Bīdlu malā. Mājā ieplūda aukstais nakts gaiss, un durvīs sveču gaismā parādījās Džeikoba Kreina garais stāvs.
- Kur ir tavs kungs? Kreins pieprasīja tūlītēju atbildi. Bīdls, joprojām alus apdullināts, stāvēja priekšnamā ar neko neredzošu skatienu.
- Kungs? Bīdls iesāka un apklusa, it kā nezinātu atbildi, tad šūpodamies paskatījās uz Kreinu. Domāju, ka gultā. Vai varbūt ārā. Vai varbūt…
Kreins pieliecās viņam tuvu klāt un ieskatījās tieši acīs.
- Atved viņu šurp. Tūliņ! Kreins nokliedza Bīdlam tieši sejā. Kalps pūlējās koncentrēt skatienu tieši uz Džeikoba Kreina garā deguna galu.
Atbilde bija tāda, kādu Kreins nekad nebūtu gaidījis. Bīdls palaida skaļu un smirdīgu atraugu tieši Kreinam degunā. No spēcīgās smakas Kreins riebumā saviebās. Reakcija sekoja nekavējoties. Kreins ar cimdoto roku iecirta Bīdlam tādu pliķi, ka tas griezdamies aizripoja pa priekšnamu līdz lielajam koka pakaramajam, kas uzgāzās vīrelim virsū.
- Tu cūka, Kreins ar saltu riebumu noteica, piegājis klāt Bīdlam, kurš bija nokritis uz mutes.
- Piedodiet, Kreina kungs, vainīgs alus. Es nekādi nevaru to noturēt tur lejā. Pūlēdamies pierādīt, ka tas bija negadījums, Bīdls atraugājās vēlreiz. Es nevaru izbeigt… Tas ir alus… Dažreiz tas gūst virsroku pār mani.
- Tad es tev ieteiktu to labāk nedzert, atskanēja balss no kāpņu augšas. Tur stāvēja Demjurels, tērpies melnos rītasvārkos un sarkanā naktsmicē. Bīdl, aizved Kreina kungu uz kabinetu, un es drīz vien nonākšu lejā. Un atnes paplāti ar heresu.
Bīdls piecēlās kājās un aizmiglotu skatienu sāka meklēt kabineta durvis. Visas durvis izskatījās vienādas, un viņš kaut kā nespēja apjēgt, kuras no tām ir īstās. Kreins redzēja kalpa sejā apjukumu un atvēra kabineta durvis pats. Viņš paņēma no statņa gaitenī sveci un devās iekšā, atstādams Bīdlu tumsā.
Kreins piegāja pie kabineta loga un atvilka aizkarus. Istabā ieplūda spoža, sudrabota pilnmēness gaisma, piešķirot it visam mainīgu mirdzumu. Nolicis svečturi uz lielā, apaļā galda istabas vidū, viņš apsēdās ādas krēslā pie uguns. Drīz vien viņam piebiedrojās Demjurels, kas uzmeta oglēm priedes koka pagali.