- Un kam man jāpateicas par šo naksnīgo apmeklējumu? mācītājs vaicāja.
- Naudai, dzīves pamatvalodai, atbildēja Kreins.
- Bet es esmu devis nabadzības zvērestu. Kāpēc lai mani interesētu nauda? Demjurels, pieliecis galvu uz vienu pusi, pasmaidīja.
- Nu tad jau tas padara manu uzdevumu vieglāku. Jūsu pagrabā atrodas mana brendija krava, un jūs gribat, lai es samaksāju vienas nakts īri. Kreins uzmeta Demjurelam nopietnu skatienu. Taču es nevēlos maksāt. Par savu preču uzglabāšanu un izkraušanu esmu gatavs dot ko tādu, ko jūs tik ļoti vēlaties iegūt. Kreins novilka ādas cimdus un, akurāti salocījis, ielika klēpī. Kādu brīdi abi vīri vēroja viens otru.
- Ko gan es varētu vēlēties? Man ir viss, ko sirds kāro.
- Kāro. Tas ir savāds vārds priestera mutē. Neapmierinātas alkas, iekāres pilns prieks par īpašuma iegūšanu. Tas liek iztēloties tādas lietas, par ko priesterim nevajadzētu domāt. Kārot tas tiešām nav īstais vārds Baznīcas cilvēkam. Kreins grozīja rokās ādas cimdus. Ja es teiktu, ka man ir divi cilvēki, kas var jūs atbrīvot no kādas iekāres, cik viņi jums būtu vērti?
- Zādzība ir un paliek zādzība. Viņiem vajadzētu iet un stāties tiesas priekšā un atbildēt par savu noziegumu. Demjurels pieBīdlja savu krēslu tuvāk Kreinam. Galu galā viņi bija sazvērējušies nozagt kaut ko ļoti vērtīgu, par ko es samaksāju labu naudu. Jūsu kā laba pilsoņa pienākums, protams, ir brīvprātīgi nodot viņus varas iestādēm.
Ar vienu kustību Kreins pielēca no krēsla, izrāva no maksts dunci un piespieda aso, garo asmeni Demjurelam pie kakla.
- Es neesmu ieradies ar jums te spēlēt spēlītes, mācītāj. Vai jūs gribat viņus saņemt par samaksu, vai man laist viņus vaļā? Viens no viņiem jau ir pie jums, bet abi pārējie pie manis. Par trīssimt mārciņām jūs varat dabūt viņus visus. Nedomāju, ka viņi jebkad nonāks tiesas zālē, tā ka varat ar viņiem darīt, ko vēlaties. Kreins novilka ar dunča asmens plakano malu Demjurelam gar rīkli. Esmu dzirdējis, ka jūs gribat aizvest tos jaunos ļaudis uz savu torni. Viņš pamāja uz loga pusi. Redzu, ka jūsu dārzā notiek lieli rakšanas darbi, bet šobrīd nav īstais gadalaiks stādīšanai… Bet viss, protams, atkarīgs no tā, kādas sēkliņas jūs vēlaties iekaisīt zemē. Kreins pielika asmeni Demjurelam zem zoda un viegli piespieda to pie ādas.
- Par trīssimt mārciņām esmu ar mieru. Likšu, lai Bīdls atnes naudu. Un kad ieradīsies mani jaunie viesi? Demjurels izdvesa vārdus, neuzdrošinādamies pakustēties.
Kreins atvirzīja nazi no viņa kakla un ielika atpakaļ makstī, kas bija paslēpta jakas iekšpusē.
- Es viņus atvedīšu stundas laikā. Vēlos, lai tad arī mani gaidītu nauda. Un bez kādiem jokiem, citādi jūs nonāksiet turpat, kur jūsu mazās sēkliņas. Vai sapratāt?
- Kreina kungs, es nekad necenstos piekrāpt cilvēku, kurš runā tik nevainojamā angļu literārajā valodā.
- Sakiet, Demjurel, kas ir tā lieta, kura pieder jums un liek viņiem riskēt ar savu jauno dzīvību? Džeikobs Kreins ar skatienu meklēja telpā kaut ko vērtīgu.
- Tas ir tikai nieks senlieta, ko man atveda kāds pētnieks, relikvija, kurai nav nekādas īstas vērtības neviena cita acīs kā vien manējās, dievticīga cilvēka acīs. Runādams Demjurels saminstinājās, jo nezināja, kāpēc Kreins to jautā.
- Esmu daudz ceļojis, un man būtu ļoti interesanti aplūkot tādu lietu. Kreins iebāza roku kabatā un pataustīja naža rokturi, tad uzsmaidīja Demjurelam.
- To es varu saprast, Demjurels ātri atteica. Domāju, ja parādīšu jums šo mazo lietiņu, kas man dārga, no tā necelsies nekāds ļaunums. Viņš uzsauca: Bīdl, vai tu varētu atnest no manas istabas lādi? Mūsu viesis vēlas redzēt to lietiņu, kas radījusi visu šo jezgu.
Bīdls visu šo laiku bija sēdējis gaitenī uz grīdas, lai atgūtos no alus un sitiena. Viņš bija aizmirsis, ka Demjurels bija pavēlējis pasniegt dzērienus. Viņš pat bija aizmirsis, kur atrodas. Tagad vīrelis pūlējās nostāties uz nedrošajām un ļoti ļenganajām kājām. Savā skurbumā viņš nesajēdza, vai ir atbildējis vai ne.
- Bīdl, tu piedzēries ēzeli, celies un atnes lādi! Mans viesis gaida. Bļāviens noskanēja pa visu māju. Abi vīri dzirdēja, kā Bīdls cenšas uzkāpt pa kāpnēm un mēģina skriet pa garo gaiteni uz Demjurela istabu. Skaļi būkšķi viņiem vēstīja, cik reižu kalpotājs nokrīt, paklupis aiz paklāja, kāda vaļīga grīdas dēļa vai savu ļodzīgo kāju dēļ.
- Viņam piemeties neliels vājums, Demjurels noteica un, saklausījis virs galvas klaboņu, pacēla acis.
Bīdlam patīk iedzert. Viņa dzīvē ir tik maz prieka, ka man ir grūti viņam to aizliegt.
- Un kas sagādā prieku jums, mācītāj? Nauda? Bagātība? Vara?
- Nē, nē, nē. Man patīk vienkārša dzīve. Es tikai cenšot pildīt tā gribu, kurš mani sūtījis.
- Tad jau tā nav taisnība, ka jūs esat melis, krāpnieks un daži pat teiktu slepkava? Kreins iesmējās. Demjurels nesaprata, vai kontrabandists viņu nemuļķo. Daudzie uz jūras pavadītie gadi bija padarījuši Džeikobu Kreinu par ātras dabas cilvēku. Četrpadsmit gadu vecumā viņš bija varmācīgi savervēts uz kara flotes kuģa. Zēns bija iestājies Anglijas armijā un pamodies jau uz kutera, kas burāja uz Indiju. Divdesmit četru gadu vecumā Kreins bija aizmucis no kuģa un kopš tā laika pelnīja naudu kā kontrabandists un laupītājs.
Bīdls atgriezās, vilkdams garu, melnu ādas lādi. Viņš to novietoja uz galda istabas vidū. Demjurels piecēlās no krēsla un aizdedza vēl vienu sveci. Mācītājs sāka zināmo rituālu izsaiņoja akācijas koka nūju un melno roku. Beidzot viņš izņēma keruvimu. Kreins aplūkoja mazo, spārnoto statueti, kas mēness gaismā mirdzēja.
- Cik jūs par to samaksājāt, mācītāj? Kreins centās runāt tā, lai vina balsī nevarētu saklausīt interesi.
- Neko daudz. Siem vietējiem ražojumiem nav lielas vērtības. Man par to ir tikai… ē… reliģiska interese. Demjurels pacēla keruvimu virs galda.
- Tad ko jūs ar šo lietiņu iesāksiet?
- Vai jūs ticat garu pasaulei, Kreina kungs? Demjurels paskatījās viņam tieši acīs. Tad turpināja runāt gandrīz čukstus: Tādu spēku pasaulei, par kuriem mēs varam tikai sapņot.
- Nedomāju gan, ka mūsu pasaulē ir nozīme filozofu akmenim vai kādas ielasmeitas burvestībām. Šī ir moderna pasaule; reliģija ir domāta vājajiem un neizglītotajiem, Kreins drosmīgi atteica. Visu, ko dzīvē esmu sasniedzis, esmu ieguvis ar šīm rokām un ar to cilvēku asinīm, kuri stājušies man ceļā. Manā dzīvē nav vietas Dievam vai kaut kādiem māņticības pekstiņiem. Kreins piegāja tuvāk keruvimam, ieinteresējies par smalkajām zelta detaļām un pērļu acīm.
Demjurels neņēma vērā Kreina piezīmes. Padomājiet par pasauli, kurā mēs neesam visspēcīgākie radījumi, kur laika un vietas likumi nedarbojas. Par vietu, kur varai un spēkam ir lielāka nozīme nekā mīlestībai un žēlsirdībai. Mācītājs pagrozīja keruvimu rokā, tā ka tas mēness gaismā iemirdzējās. Iedomājieties, ka jums ir vairāk varas nekā pašam Dievam, ka jūs spējat valdīt pār elementiem vēju, jūru un pat austošo sauli. Iztēlojieties to varu… to gandarījumu… ka jūs spējat iznīcināt ikvienu, kas jums jebkad ko nodarījis. Demjurels ielika statueti atpakaļ kastē. Arī es nekad neapmierinātos ar akmeni, kas var pārvērst priekšmetus zeltā, vai ar raganu burvestībām. Vienīgais, kas mani gandarītu, būtu vara pār pašu Dievu.
Demjurels ielika nūju un melno roku atpakaļ lādē un aizvēra vāku. Tad apsēdās krēslā pie uguns.
- Tad nu gan jūs nevēlaties maz, mācītāj! Biju domājis, ka vīri sutanās kalpo Visvarenajam, nevis otrādi.