-Jautājums tikai, cik ilgi viņš vēl būs visvarens; viņš taču nesaglabās savu varu uz mūžīgiem laikiem. -
Demjurels saberzēja rokas un iestūma gruzdošo pagali uguni. Mitrumam saskaroties ar sarkanajām oglēm, tā uzdzirksteļoja un nočūkstēja.
- Jūs esat drosmīgs vīrs, Demjurel, ja šādi runājat par Dievu. Bet vai jūs tiešām ticat garu pasaulei, rēgiem un dēmoniem? Piecēlies no krēsla, Kreins piegāja pie loga un pavērās ārā pāri jūrai uz Beitaunu. Tumsā zem blāzmojošā mākoņa mirgoja zvejnieku māju uguntiņas. Līcī viņš redzēja uz klinšu fona iezīmējamies pats sava kuģa takelāžu. Lai liktu man noticēt kam citam, nevis zobena un musketes lodes spēkam, ir jānotiek brīnumam. Kreins novērsās no loga un pavērās Demjurelā, kurš rušināja uguni ar garu misiņa kruķi.
- Ar manu palīdzību, Kreina kungs, jūs varētu kļūt par bagātāko cilvēku pasaulē. Jums vairs nevajadzētu doties jūrā un riskēt ar dzīvību. Jūs varētu mierīgi sēdēt un baudīt visas pasaules bagātības. Mācītājs piegāja pie loga un nostājās blakus Kreinam. Paskatieties, tas viss var būt jūsu, ja vien jūs sadarbosieties ar mani.
- Nezināju, ka viss apgabals ir jūsu īpašums. Domāju, ka tas pieder karalim un Dievam. Kreins soli atkāpās no Demjurela, kas bija nostājies nepatīkami tuvu. Šķita, ka mācītājs apspiež satraukumu, it kā gaidot kādu brīnumainu notikumu, par kuru zina tikai viņš viens.
- Viss mainās, Kreina kungs, viss mainās. Un šonakt jūs būsiet tam liecinieks. Atvediet man tos divus zaglēnus, un tas būs visa sākums. Atnāciet uz torni, un jūs redzēsiet ko tādu, kas mainīs jūsu domas uz visiem laikiem. Demjurels ielūkojās Kreinam cieši acīs. Jums bija taisnība, kad teicāt: to cilvēku asinis, kuri stāv jums ceļā, bieži vien var palīdzēt iegūt visu, ko kāro sirds. Vai tas nebija kāds rabīns, kas reiz teica: tas, kurš mīl savu dzīvi, to zaudēs, bet tas, kas to ienīst šajā pasaulē, saglabās to uz mūžīgiem laikiem. Kad Demjurels bija beidzis runāt, iestājās nepatīkams klusums. Vai jūs mīlat savu dzīvi, Kreina kungs?
12 Azimuta bērns
Obedija Demjurels un Džeikobs Kreins uzkāpa pa kāpnēm un nonāca uz lielas akmens plāksnes, kas kalpoja par kāpņu laukumu torņa augšā. Demjurels paraustīja Kreinu aiz svārku piedurknes un iestūma pa durvīm Bīdlu. Viņi iegāja plašā, apaļā telpā ar šauriem logiem, kuru metāla rāmji ietvēra tumšu stiklu. Caur katru rūti blāvoja mēness gaisma, metot uz akmens sienām zilus starus. Istabas vidū, uz akmens uzkrāsotā aplī, novietots starp divām akmens kolonnām, kas sniedzās līdz jumtam, atradās koka galds. Tas bija apklāts ar galdautu, un katrā galda galā bija nolikts pa svečturim. Virs galvas vara jumtu tricināja un dauzīja vējš.
Laipni lūdzu manā svētnīcā, Kreina kungs! Šī ir daudz spēcīgāka vieta par jebkuru baznīcu. Demjurela acis tumšajā telpā mežonīgi spīdēja. Viņš pamāja Kreinam, lai tas viņam seko. Nebaidieties, tur nav nekā tāda, kas varētu nodarīt jums ko ļaunu. Vēl ne…
Kreins neko neatbildēja, jo jutās arvien nelādzīgāk. Viņš iegāja aplī un nostājās pie galda.
- Lūdzu, nepieskarieties altārim svētām rokām, tikai svētām rokām… Demjurels šķita satraukts. Jau tikai atrašanās šajā telpā sagādāja viņam baudu.
- Kam domāta šī istaba? Man šķita jūs godināt tikai baznīcu. Džeikobs Kreins pavērās apkārt. Telpā bija ticības zīmes, altāris, aplis un ar kobaltzilu krāsu uz sienas uzkrāsota sešstaru zvaigzne.
- Baznīca ir vieta, kur skaitīt nenozīmīgus vārdus Dievam, kurš mūsos vairs neklausās, Demjurels atteica. īstā atbilde slēpjas šajā vietā. Katrā no mums mīt dievs, kurš gaida, lai to atbrīvo. Mums tikai nepieciešama varas atslēga. Mācītājs nobrauca ar plaukstas virspusi pa balto lina audumu, kas klāja galdu, un paskatījās uz Kreinu, gaidot, ko viņš atbildēs. Kreins iebāza roku kabatā un stingri satvēra naža rokturi. Viņš sajuta karstajā, miklajā rokā auksto metālu. Savos trīsdesmit divos gados Džeikobs Kreins bija pieredzējis daudz ko un nogalinājis daudzus cilvēkus. Taču Demjurelā bija kas tāds, no kā viņam pār miesu skrēja šermuļi un izkalta mute. Kreins ne no kā dzīvē īpaši nebaidījās, bet atrašanās šī vīra tuvumā lika savilkties kuņģim, un Kreins tik tikko apspieda dziņu uz līdzenas vietas mācītāju nogalināt.
- Ko tad jūs dievināt? Sevi vai kādu citu? viņš strupi noprasīja un gaidīja atbildi.
- Dievam ir jābūt tādam, lai būtu vērts to dievināt. Personīgi es nekad neesmu pārliecinājies, ka mūsu Dievs spētu dzīvot saskaņā ar to, ko no viņa gaidām mēs, cilvēki. Mēs lūdzam viņu dziedināt, bet cilvēki mirst; mēs lūdzam mieru, bet saņemam ciešanas. Viņš liek mums mīlēt savu ienaidnieku, bet mēs nespējam mīlēt sevi pašu. Viņš atņem mums dzīvē visas baudas, bet vai mēs nokļūstam paradīzē, kad nomirstam? Pēkšņi Demjurels dziļi ievilka elpu un atmeta atpakaļ garos, baltos matus. Tad atkal nomierinājies uzmeta skatienu Bīdlam. Esmu kalpojis Visvarenajam lielāko daļu dzīves. Esmu no viņa arī cietis viņš ir mani izsmējis. Esmu viņam atdevis visu, bet ko viņš ir darījis manā labā? Kad atnācu šeit, es atradu ko citu vai… varbūt jāsaka… šis cits atrada mani.
- Lai ko jūs būtu atradis, varat paturēt to sev. Ja šī ir tā vieta, uz kurieni man jāatved bērni, tad lai tā būtu. Tikai nodrošiniet, lai tad, kad es ieradīšos, būtu sagatavota mana nauda, Kreins teica, kaut labi zināja, ka tas, ko dara Demjurels lai kas tas arī būtu -, nav nekas labs un, lai nu kam viņš kalpotu, tikai ne Dievam. Joprojām kabatā turēdams cieši satvertu nazi, Kreins pagriezās, lai ietu prom, vienlaikus uzmanoties, vai nav ievilināts lamatās.
- Nesteidzieties, Kreina kungs. Gribu parādīt ko tādu, kas varētu mainīt jūsu domas par brīnumiem. Jūs esat pasaulīgs cilvēks, kam nepieciešami pierādījumi. Ļaujiet man jums atklāt, kāda patiesībā ir šī pasaule.
Demjurels pamāja Bīdlam, kurš klusēdams stāvēja pie sienas. Bīdls atvēra lielu koka lādi, kas atradās zem viena no šaurajiem logiem. To atverot, iečīkstējās metāla eņģes un no atvērtā šķirsta pacēlās zaļu putekļu mākonis. Bīdls sniedzās lādē un gandrīz iekrita tajā. Viņš pazuda miglā, ar vārgajām kājām pūlēdamies rast atbalstu. Zaudējis līdzsvaru, viņš atkrita atpakaļ, cieši piespiedis pie ķermeņa lielu, zilu akmeni. Ticis uz kājām, Bīdls aiznesa akmeni uz altārgaldu un uzmanīgi novietoja to uz baltā galdauta. Demjurels līksmā smaidā atsedza savus līkos, bojātos zobus. Viņš uzlika abas rokas uz akmens un kaut ko klusu nomurmināja.
Akmens lēnām sašķēlās divās vienādās dalās. Demjurels nocēla tā augšējo pusi, un skatienam atklājās katrā akmens daļā izgrebta perfekta cilvēka rokas forma, kas spīdēja kā tīrs sudrabs. Mācītājs ļoti lēni ielika rokas akmens iespiedumos, kas ideāli atbilda viņa plaukstām, un sāka skandēt:
Akmens, kas uzklausa ļaudis, bet neatbild man,
Mirušam bērnam šis sauciens lai skan,
Spožās liesmas lai šurp viņu nes -
Azimutbērns, tevi aicinu es!
Demjurels pielieca galvu un vēroja savas rokas. Pēkšņi pa ozolkoka durvju apakšu telpā ielauzās caurvējš, paceldams no akmens grīdas gaisā putekļu mākoni. Tas virpuļoja viņiem ap kājām, līdz altāra priekšā izveidojās spēcīgs viesulis. Virpulis pieņēmās spēkā, un tā vidū sāka parādīties sudrabotas, zaļas un purpursarkanas dzirksteles. Acu priekšā veidojās mazas meitenes tēls. Vispirms parādījās viņas basās, baltās kājas, tad zaļā tērpa mala un pēc tam viss pārējais ķermenis un galva. Šķita, it kā bērns tiktu salikts kopā šūnu pēc šūnas.
Kreins nespēja noticēt savām acīm. Viņš piespiedās pie akmens sienas tik tuvu, cik vien varēja. Demjurels turēja rokas iespiestas akmens iedobēs uz altāra un raudzījās uz rēgu, kurš pašlaik ieguva veidolu un matēriju. Mācītājs joprojām kaut ko murmināja svešā mēlē, pierunādams, lai parādība pieņem formu un ierodas pie viņiem.