Kreins skatījās uz bērnu, kas parādījās viņa priekšā. Meitenīte bija piecas pēdas gara, ar gariem, gaišiem matiem un spoži baltu ādu. Zaļais tērps bija apņemts ar zeltītu jostu, galvā āmuļu vainags ar tumšām vilkogām. Viņai bija melnas, nedzīvas acis. Tās bija akla cilvēka acis, kas raudzījās apkārt, nezinot, uz ko skatās. Viņas sejā bija kaut kas pazīstams. Kreins šo bērnu kaut kur bija jau redzējis.
- Skatieties, Krein! Jūsu paša acis jums vēsta, ka pastāv cita pasaule. Vai jūs to noliegsiet?
Demjurels paskatījās uz Kreinu un tad uz meiteni.
Sis bērna rēgs var paredzēt man nākotni. Viņa ir Azimuta bērns, viena no tiem, kas ir ieslēgti starp dzīvību un nāvi, starp pagātni un tagadni. Viņa ir vienīgā, kam es varu uzticēties. Azimuts nekad nemelo.
Kreins pamanīja, ka Demjurelam sāk trīcēt akmenī iespiestās plaukstas. Kontrabandists neko neatbildēja; viņš centās saglabāt realitātes izjūtu, taču juta, ka mostas šaubas. Vīrs satvēra nazi vēl ciešāk un pavērsa skatienu no Demjurela uz Bīdlu un tad uz meiteni. Demjurels atkal ierunājās:
- Azimut, es saucu tevi vēlreiz, lai tu vēstītu man patiesību. Pastāsti, kas notiks šonakt!
Iestājās ilgs klusums. Vējš dauzīja vara jumtu, kas pieaugošajā vētrā krakšķēja un čīkstēja. Kreins vēroja meiteni, pūlēdamies atminēties, kas viņa ir. Prāts kliedza, ka viņš to ir pazinis, ka zina, kas viņa ir bijusi, pirms pārvērtusies par Azimuta bērnu. Vīrietim pār pieri ritēja sviedru lāses. Mute bija izkaltusi sausa no bailēm. Viņš juta, kā, asinīm strauji plūstot pa vēnām, skaļi sitas sirds. Meitene sāka runāt izkaltušā, klusā balsī:
- Viss būs, kā tu vēlies. Viņi atnāks šurp. Tie trīs, ko tu meklē, atkal būs kopā. Azimuta bērns runājot nepakustējās. Viņas rokas bija viegli sakļautas kā lūgšanā.
- Un kā ir ar Kreinu vai viņam var uzticēties? Demjurels piesardzīgi tincināja.
- Par tādu jautājumu man vajadzētu jums pārgriezt rīkli, Demjurel, nikni iejaucās Kreins. Neesmu tik ļoti apmāts no burvestības, lai nespētu atdalīt jūsu galvu no sirds. Kreins piegāja pie galda, izvilkdams no jakas nazi. Azimuta bērns pastiepa roku, it kā lai viņu apturētu.
- Kreins ir patiesas sirds cilvēks, kurš nemainīs savus nodomus. Viņš atvedīs bērnus uz šejieni un dosies prom, paņemot līdzi tikai to, pēc kā nācis. Tad viņa pagrieza galvu pret Kreinu. Meitenes mirušās, aklās acis ielūkojās viņējās. Tava dzīve mainās. Tu atradīsi to, pēc kā ilgojas tava sirds.
Kreins paraudzījās uz meiteni un zināja, ka ir ieskatījies šajās acīs arī agrāk, kaut kad ļoti sen. Viņš nodrebēja no bailēm, jo nesaprata, vai tā ir burvestība vai arī paša prāts izstrādā ar viņu šo triku. Un tad viņš atcerējās. Pirms sešiem mēnešiem Kreins bija piestājis krastā Beitaunā, lai salabotu kuģa korpusu. Meitene, vārdā Hestere Mosa, bija atnesusi kuģa komandai grozu ar zivīm. Kreins atminējās viņas acis un matus, un silto smaidu. Azimuta bērns bija šī meitene. Viņa bija pazudusi no krastmalas, un viņas ķermeni tā arī neatrada. Tagad Kreins sāka apjaust, kādā nāvē meitene mirusi.
- Lieciet mierā šo bērnu, Demjurel, ļaujiet viņai mierīgi atdusēties kapā!
- Jūs nesaprotat, Kreina kungs. Azimuts ir ļoti reta parādība. Ko tādu spēj ne katrs bērns ; tā garam ir jāsavieno viens apvārsnis ar otru. Man vajadzēja izmēģināt daudzus bērnus, lai atrastu īsto. Tādu, kas miris īstajā laikā un īstajā vietā. Mācītājs runāja ikdienišķi, it kā apspriestu maizes cenu, nevis stāstītu par slepkavību.
- Tas ir bērnu, ko jūs esat nogalinājis īstajā stundā un vietā. Lai atbilstu jūsu tā sauktajai maģijai. Jūs viņu nogalinājāt, lai viņa nebeidzami vergotu, neizrādot pat tādu žēlsirdību kā miers pēc nāves.
- Kas jums liek domāt, ka es viņu nogalināju? Cilvēki mirst arī bez kāda cita palīdzības.
Kreins metās virsū Demjurelam un, saķēris aiz rīkles, trieca pret sienu. Man ļoti gribas aizsūtīt jūs pie viņas. Nogalināt uz līdzenas vietas, un pie velna ar visu naudu! Viņš spieda Demjurelu pie sienas, vienu roku turēdams mācītājam pie kakla, bet ar otru pielikdams tam pie vaiga nazi. Apsoliet man vienu, priesteri. Kad tas viss būs galā, atlaidiet viņu un uzlieciet uz kapa akmeni!
Demjurels nespēja parunāt, jo tik tikko varēja ievilkt elpu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un paplikšķināja Kreinam pa roku, lai tas laiž viņu vaļā. Kreins atlaida ciešo tvērienu, un mācītājs sabruka uz grīdas, rīstīdamies pēc elpas. Kreins paskatījās uz Azimuta bērnu. Gara vīzija viņa acu priekšā sāka izgaist. Meitene pastiepa rokas, kā cenzdamās palikt šajā dzīvē. Viņš tai uzsauca:
- Hestere, es tevi atbrīvošu! Viņš samaksās par to, ko tev nodarījis.
Tēls pazuda virpulī, kas sacēla gaisā putekļus. Tikpat ātri, kā bija parādījies, tas izgaisa. Bīdls tupēja sarāvies aiz koka lādes.
Demjurels vārtījās pa grīdu pie altāra, saķēris saspiesto rīkli. Džeikobs Kreins stāvēja durvīs ar nazi rokā. Viņš noskatījās uz abiem ar riebumu.
- Es atgriezīšos pēc stundas un atvedīšu līdzi bērnus. Sagatavojiet naudu!
Kreins jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad iegāja atpakaļ istabā. Vēl kas. Ja kāds no jums abiem mēģinās taisīt trikus, mani ļaudis nodedzinās šo māju kopā. ar jums. Ja jūs paziņosiet muitas ļaudīm, atgriežoties es redzēšu jūs abus karājamies kokā, sagrieztus sīkos gabaliņos vārnām par barību. Naža asmens uzmirgoja blāvajā sveces gaismā. Nekas man nesagādātu lielāku baudu par to. Neizaiciniet mani!
Tad Kreins pa spirālveida kāpnēm devās lejā no torņa. Viņa smagie soļi uz akmens pakāpieniem atbalsojās aukstajā nakts gaisā. Demjurels, turēdamies pie altāra galda, ar pūlēm uzrausās kājās. Viņš dzirdēja, kā lielās koka durvis lejā aizcērtas. Bīdls joprojām drebēja, tupēdams aiz koka lādes, aizsedzis seju rokām.
- Celies! Celies taču! Viņš varēja mani nogalināt, bet tu tikai guli uz grīdas tā pārbijies, ka nespēj pat pakustēties. Demjurels izrāva no svečtura degošu sveci un meta ar to Bīdlam, tad paķēra svečturi, metās ar to pie kalpa, vicinādams kā zobenu, un vairākas reizes viņam iesita.
- Lai tas vairs nekad neatkārtotos! Demjurels nokliedzās, kad Bīdla resnos sānus ķēra vēl viens belziens. Nākamreiz aizstāvi mani, nevis slēpies kā tāds ielaspuika. Viņš iebelza Bīdlam pa muguru. Vīrelis iebrēcās un sāka lūgties žēlastību, bet tā bija kļūda.
Demjurels sāka mežonīgi vicināt svečturi, trāpīdams te sienai, te altārim, te Bīdlam. Ar abām rokām belzdams, kur pagadās, viņš kliedza no dusmām un tad sabruka zemē. Kādu brīdi mācītājs sēdēja uz grīdas un tukši blenza uz rakstu, ko veidoja gaisma no logu stikliem.
- Ej un atved šurp to puiku. Mums ir stunda laika, pirms Kreins atgriezīsies. Paskatīsimies, cik lielas sāpes viņš spēj paciest. Demjurels vilka ar pirkstu putekļos uz akmens grīdas.
- Bet Kreins teica… Bīdls vārgi ierunājās, cenzdamies atgūties no sitieniem.
- Kas man daļas, ko tas kontrabandists saka. Es esmu kungs, nevis viņš. Tagad ej! Demjurels meta Bīdlam ar svečturi un trāpīja tam krūtīs. Pacel savu resno pēcpusi un dari, ko lieku!
- Vai atnest naudu?
Demjurels mirkli padomāja un paskatījās apkārt, it kā meklētu atbildi.
- Nē. Nauda nebūs nepieciešama. Par to parūpēsies varigals. Līķautam nav kabatu, un ellē nauda nav vajadzīga. Viņš izplūda spalgos smieklos. Tagad pazūdi, Bīdl, pirms neesmu aizsūtījis tevi uz elli parādīt viņam ceļu.