13 Tempora mutantur Laiki mainās (latīņu val.)
Pienāca pusnakts, un pār visām raktuvēm izpletās drēgns aukstums, ienesot miklu dūmaku arī patversmē. Iekšā visi gulēja savās šaurajās koka gultās: lielākie bērni gulēja pa vienam, bet mazākie bija sagūlušies galva pie kājām apakšējās guļvietās. Vīrieši un sievietes bija atkrituši, kur nu katrs varēja, tādi paši nepārģērbušies un nemazgājušies. Lendesas kundzes gulta stāvēja vistuvāk ugunij, atdalīta no pārējās telpas ar noplukušu zila samta aizkaru. Tievā tauku svece, kas stāvēja uz garā galda, izstaroja blāvu gaismu, un siltums no oglēm kamīnā pastiprināja sastāvējušos sviedru smaku.
Rafa snauduļoja savā gultā, palaikam nolasīdams no kājām blusas un domādams par mājām. Gulētāju šņākuļošana un mazo bērnu šņuksti viņu pastāvīgi izrāva no miega. Puisis bija noguris, un viņam sāpēja. Uz pleca smeldza apdegums, un sirds bija pilna ciešanu par to, ka viņš atradās tik tālu no mājām. Varēja dzirdēt, kā ārā mežā šalko vējš un jūras bangas šļācas pret klintīm.
Rafa centās iegrimt sapnī, atbrīvoties no domām par šo vietu, kuras gūsteknis viņš bija, un par nākotni, kas šķita tik neskaidra. Jauneklis lūdzās Riatamusu, lai tas aizved viņu projām no šīs vietas, lai ļauj viņam atgriezties mājās. Bija pagājis jau gandrīz gads, kopš viņš atstāja savu ciemu. Pēdējo nakti mājās viņš bija pavadījis zem zvaigžņotās debess. Mežā žužināja silts vējiņš, kas trenkāja melnajās nakts debesīs mākoņu kumšķīšus. Viņu bija ieaijājušas miegā sieviešu balsis, dziedot psalmus, un uguns sprakšķēšana, kas pieklusa gandrīz vienlaikus ar dziesmām.
Rafa ļāvās bīstamajām domām par dzimteni. Viņš zināja, ka šīs domas liks raudāt par vietu, kuras viņam tik ļoti pietrūka, un par cilvēkiem, kurus viņš ilgojās apskaut. Puisis jutās tik vientuļš. Viņš skuma pēc drauga pieskāriena un siltās afrikāņu valodas, kas viņu aicināja mājās.
Rafa saprata, ka šeit ir svešinieks, kuru no pārējiem šķir viņa ādas krāsa. "Šie ļaudis," viņš domāja, "ir nabagi miesā un garā." Šonakt viņi bija redzējuši, kā kurlmēms zēns atgūst dzirdi, un joprojām nespēja tam noticēt. Šķita, it kā viņi būtu padarījuši sevi aklus un kurlus pret to, ko redzēja, vai varbūt viņi bija neticības noburti. Šie cilvēki labprātāk ticēja zīlēšanas kāršu trulajam garam un vecu meitu tenkām nekā dzīvā dieva Riatamusa roku spēkam. Likās, ka viņi bija apmierināti ar savu gara nabadzību.
Rafa atlaidās uz saritinātā mēteļa, atkal aizvēra acis un iegrima miegā.
Tieši šajā brīdī pamodās cilvēks, kurā bija iemājojis dunamežs. Jau veselu stundu vīrs dalīja savu prātu ar radījumu no citas pasaules. Viņa apziņa bija iespiesta pašā savas esamības stūrītī, un, pilnīgi zaudējis varu pār sevi, viņš bija spiests visu vērot dunameža acīm. Vīrs redzēja ainas no katra cilvēka dzīves, ko bija nomocījis dunamežs. Tas bija nāves radījums, kas tīksminājās par cilvēku ciešanām. Tas lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, iegūstot varu pār viņa ķermeni, padarot traku un tad novedot līdz nāvei katru upuri, kurā bija iemājojis. Šoreiz šis bezpalīdzīgais upuris bija Semjuels Blaits, bijušais fermeris, kas, iekļuvis parādos, tagad strādāja Reventorpas alauna raktuvēs. Viņš nodrebēja pie katras ainas, ko dunamežs piespieda viņam noskatīties. Tas bija kas vairāk nekā bērnības murgi viņam bija ne vien jādalās domās ar spēku, kurš tagad valdīja pār viņu, bet arī jānoraugās katra cilvēka dzīvē, ko dunamežs bija sagrāvis.
Blaits pūlējās atgūt varu pār savu apziņu, aizvērt acis, lai atbrīvotos no šīm ciešanām. Viņš vēlējās kliegt pēc palīdzības, bet nezināja, kā vārdu lai sauc. Tiklīdz vīrs mēģināja sakopot domas, tā iejaucās dunamežs un cīnījās pretī veselajam saprātam. Tas zināja viņa vārdu. Pazina viņa slēptākās bailes.
Klausies, Semjuel, tas tagad klusu čukstēja. Dari, ko lieku, un nepretojies, tad tas viss drīz būs galā. Es pat varu atstāt tevi dzīvu. Blaits juta, kā viņā atbalsojas šie vārdi, savelkot katru nervu, katru dzīslu. Vīrietis gribēja atbildēt, taču nespēja pakustināt pat kakla muskuļus. Es runāšu tavā vietā, klusu sacīja radījums. Vienkārši sēdi un klausies. Galu galā tev nav ko zaudēt, bet tu vari iegūt visu pasauli.
Dunamežs izrāva viņu no sapņiem un lika atvērt acis. Nonācis radījuma varā, Blaits piecēlās no gultas un piegāja pie kamīna. Viņš sasildījās pie uguns un tad palūrēja pa aizkara malu, vai Lendesas kundze ir aizmigusi.
- Uguns, uguns, radījums klusu murmināja. Neesmu sajutis uguns siltumu vairākus gadus. Jums, cilvēkiem, ir tik daudz, par ko justies pateicīgiem. Jums ir silts ķermenis, kam pieskaroties var notrīsēt no satraukuma. Mana dzīve ir tik salta, tik vientuļa. Kāda bauda ir pieskarties siltam ķermenim! Dunamežs ar Blaita roku pieskārās Lendesas kundzes vaigam. Ak, mana mīļā, cik tu esi jauka sieviete!
Ieraudzījis augšējā gultā Rafas ķermeņa apveidus, radījums apklusa.
Blaita emocijas pēkšņi bija mainījušās. Pazuda visas alkas pēc Lendesas kundzes, un tagad viņu pārņēma naids. Viņš fiziski sajuta radījuma dusmas. Viss ķermenis sāka drebēt. Prātu sagrāba radījuma domas. Viņu pārņēma vēlme kliegt, taču tā tika apturēta, pirms vēl vīrs paguva izdvest kaut skaņu. Virsroku ņēma domas par slepkavību.
Tad atkal ierunājās dunamežs:
- Ja tu to izdarīsi, es pametīšu tevi tikpat ātri, kā atnācu. Paņem nazi un nogalini viņu. Viņš nav jūsējais, bet gan svešinieks. Viņš ir pelnījis nāvi un tas jāpaveic tev.
Blaits nespēja pretoties. Tas nebija viņa varā. Viņš jutās bezpalīdzīgs kā skatītājs, kas vēro kādu lielu traģēdiju. Vīrietis piegāja pie divstāvu gultas, paņēma no galda krēslu, uz kura uzkāpt, un izvilka no jakas kabatas nazi, tad pavērās apkārt. Visi bija iegrimuši dziļā miegā. Neviens neizdvesa ne mazāko skaņu. Tas bija nedabisks miegs šķita, it kā cilvēki būtu pārkāpuši nāves robežu.
Vīrietis pacēla roku virs galvas, nespēdams pretoties spēkam, ar kādu dunamežs valdīja pār katru viņa ķermeņa muskuli. Jā, bija pienācis īstais brīdis. Viņā atkal ierunājās dunamežs.
-Nogalini viņu tagad… Neviens pat nenojautīs…
Blaitam gribējās kliegt un bēgt prom. Fermeris bija nonācis lamatās paša muļķības dēļ; viņš bija Demjurelam parādā septiņdesmit mārciņas, un pēc desmit mēnešiem kļūtu brīvs. Ja viņš tagad paklausīs radījumam, tad kļūs par slepkavu. Vīrietis paskatījās uz Rafu, kura maigā, melnā āda spīdēja sveces gaismā. Blaits turēja nazi paceltu, cik vien ilgi spēja, un nesaprata, kāpēc puisim jāmirst.
- Izdari to tagad, balss galvā kļuva spēcīgāka. Izdari to, pirms es tevi piespiežu… Vienreiz izdari ko tādu, ar ko varētu lepoties… Nekas cits tev dzīvē nav izdevies, izdari vismaz šo. Dunameža balss kļuva uzstājīga. Blaits sajuta, kā radījums stumj viņa roku, gaidot, kad tā iecirtīs asmeni Rafā. Viņš cīnījās ar sevi un, sasprindzinājis katru muskuli, turēja roku nekustīgi, cik ilgi vien spēja. Vīrietim šķita, it kā viņa roka būtu sašķēlusies divās, ka to pārplēsusi dunameža vara.
- Dari to, Semjuel! Dari, ko es saku! Nerimstošā balss galvā nomāca visu pārējo.
Pēkšņi patversmes durvis atsprāga vaļā, izraujot no karstās, blusu pilnās gultas Lendesas kundzi. Viņa kā bulta uzšāvās sēdus, ar vienu kustību atrāva vaļā gultas aizkaru un pielēca kājās. Dunamežs norāva Blaitu uz grīdas.