Durvīs stāvēja Konsits un Skerijs: kājās tiem bija dubļaini zābaki un galvā trīsstūrveida cepure. Šajā ceturtajā nakts stundā, kad ārā valdīja drēgns aukstums, viņi izskatījās nožēlojami un noskranduši. Konsits nesmaidīja un neizrādīja Lendesas kundzei nekādu laipnību. Demjurels grib, lai mēs to tumšo puisi aizvedam uz torni, un viņam nepatīk gaidīt.
Pūlēdamās sakārtot izspūrušos matus, sieviete piegāja pie Rafas gultas. Puisis jau bija pamodies.
- Neaiztieciet, es neļaušu jums viņu aizvest. Viņš tik daudz darījis manā labā izmainījis visu manu dzīvi -, un es neļaušu tev vai Skerijam atkal viņu tramdīt.
Lendesas kundzes skaļā balss pamodināja arī pārējos. No netīro segu apakšas parādījās sejas, kas pustumsā blenza apkārt.
- Kaut viņš tevi būtu pārvērtis par Sābas ķēniņieni kas man daļas! Viņš ir vajadzīgs Demjurelam, un Demjurels viņu dabūs. Konsits piegāja pie gultas, pagrūzdams malā Blaitu, kurš bija piecēlies kājās un virzījās uz durvju pusi. Paliec, Sem, tu man būsi vajadzīgs. Tu nāksi mums līdzi uz torni gadījumam, ja zēns mēģinās aizbēgt. Ja viņš to darīs, tad es ļauju viņam kārtīgi sadot pa mizu. Blaits gribēja aiziet, bet dunamežs turēja viņu vēl ciešākā tvērienā, neļaudams tam pat pakustēties.
Konsits izvilka no garajiem svārkiem īsu, zarainu rungu. Mosties nu, manu mazo jūrnieciņ! Laiks doties pie tava kunga. Viņš draudīgi pavicināja rungu. Un bez jokiem, citādi dabūsi ar šo, tiklīdz spersi kādu soli sāņus. Vīrs uzsita ar rungu sev pa delnu un no cepures apakšas uzlūkoja Rafu.
- Lai nebūtu nekādas sišanas, Konsita kungs! Ja jūs to puisi aiztiksiet, jums būs darīšana ar mani. Lendesas kundze izstiepa pret viņu savu garo, mezglaino pirkstu un pavicināja to viņam zem deguna.
- Demjurels tikpat panāks savu, tikai tu izlidosi no šīs vietas, ko sauc par savām mājām, atcirta Konsits un paspraucās viņai garām. Lien lejā, puis! Mēs noņemsim tev ķēdes. Draudīgi novicinājis rungu, viņš ar to iebelza pa gultas malu.
- Nāc, Sem! Palīdzi man dabūt to putniņu lejā no viņa laktas.
Blaits nespēja atbildēt. Radījums bija saķēris viņu aiz rīkles. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, juzdamies kā lelle, ko vada neveikls meistars. Pa to laiku Rafa centās tikt lejā no gultas. Važas un nātru apsēji, ko cieši bija uzlikusi Lendesas kundze, žņaudza ādu. Uz muguras iededzinātā zīme pie katras kustības svilināja visu ķermeni.
Rafa paskatījās uz Blaitu un ielūkojās tam dziļi acīs. Viņš novērsās, tad atkal paskatījās vēl ciešāk. Sasprindzinājis skatienu, jauneklis pārlūkoja katru Blaita ādas collu, it kā meklētu kādu noslēpumu.
Visi trīs vīri izveda viņu ārā aukstajā, tumšajā naktī. Rafa bija jau apradis ar siltumu un zināmām ērtībām. Kaut arī gulta bija durstīga un tajā mudžēja blusas, tā tomēr bija mīksta un salīdzinoši ērta. Tagad nakts aukstums spiedās cauri drēbēm līdz kaulam.
Brizdami pa sarkaniem dubļiem, viņi devās kalnā pa šauro, līkumoto mācītājmuižas taku. Bija pilnmēness, vējš debesīs dzenāja mazus, melnus mākonīšus.
Tālu ziemeļos virs jūras debesīs blāzmoja koši sarkans un dzeltens mirdzums, it kā jūra būtu liesmās. Blaits turēja Rafu aiz pleca un ar spēcīgu roku vadīja kalnā. Skerijs gāja pa priekšu, pie sevis kurnēdams un nolādēdams to dienu, kad satika Demjurelu. Tālu aizmugurē vilkās Konsits, kurš ik pēc dažiem soļiem apstājās, lai ievilktu elpu un paskatītos uz jūru.
- Tas vēl joprojām ir tur, Skerij; izskatās pēc saullēkta, bet tas ir pārāk tālu ziemeļos, turklāt saullēktam ir par agru. Skerijs apstājās un pagriezās paskatīties.
- Tas tur atrodas jau divas dienas un naktis. Izskatās, it kā visa jūra degtu ugunīs. Ir tik gaišs, ka gandrīz var lasīt, to teicis, viņš atsāka lēnām, smagiem soļiem kāpt kalnā.
- Viena problēma, Skerij, tu esi pārāk dumjš, lai lasītu. Konsits pie sevis nosmējās un elsdams pūzdams soļoja tālāk. Blaits joprojām klusēja. Rafa turpināja uz viņu skatīties, juzdams, ka šo vīru vada kaut kas draudīgs. Viņš bija redzējis daudzus cilvēkus, kas bija ļāvuši, lai viņu dzīvi iznīcina ļaunums; viņš spēja sajust ļaunā gara klātbūtni pēc cilvēka acu skatiena. Šādas acis raugās tev tieši cauri it kā no citas pasaules. Tās necieš izaicinājumus, bet ļaunumu tajās var sagraut, piesaucot vienu vienīgu Patiesības Vārdu. Rafa zināja, ka ar Riatamusa spēku viņam nav jābīstas ne no viena gara.
- Tu nevarēsi valdīt pār viņu vienmēr, Rafa klusu noteica. Kādu dienu tev viņš būs jālaiž vaļā. Galu galā neviens nav mūžīgs. Dunamežs neatbildēja. Kā tevi sauc, gars? Pasaki man, kas tu esi!
Blaits pievilka Rafu sev cieši klāt, tā ka viņa jaka sāpīgi berzēja puisim plecu. Pacēlis skatienu, Blaits tālumā, kalna galā, ieraudzīja Skeriju. Konsits vilkās pakaļ simt jardu aiz viņiem. Abi bija pārāk tālu, lai iejauktos, tagad bija īstais laiks. Dunamežs skaļi ierunājās savā paša balsī. Blaits sajuta rīklē vibrējam skaņas, pār kurām viņš nespēja valdīt.
- Tu neapturēsi mani, puis, radījums noņurdēja zemā, niknā balsī. Esmu sekojis tev pietiekami ilgi, un šonakt man ir izdevība izdzēst tavu gaismu uz visiem laikiem. Dunamežs pievilka Blaita jaku Rafam vēl tuvāk, it kā censtos sagādāt viņam pēc iespējas lielākas sāpes.
- Beidzot tu vismaz uzdrošinājies runāt. Parasti dēmoni, baidoties no gaismas, slēpjas tumsā. Kādu varu tu pārstāvi? Vai tu esi vienkārši kaut kāds kadešs kāda burvja klēpja sunītis? Rafa skatījās tieši acīs radījumam, kas vērās viņā no Blaita sejas. Kāpēc tu domā, ka es nesaukšu Riatamusa vārdu? Vai tad nezini, ka viņš var atsūtīt visus savus seruvimus, lai tevi iznīcinātu? Rafa apklusa un palūkojās uz Blaitu. Gars neatbildēja. Es zinu, kas tu esi, dunamež… Un tagad laid mani vaļā, pirms esmu nosaucis slepeno vārdu, kura priekšā pat tev ir jānoliec galva. Varbūt viņš atstās tevi dzīvu.
Blaits juta, kā radījums, locīdamies viņa ķermenī, rausta un velk viņa iekšas. Roka atlaida Rafu, un vīrs to iebāza jakas kabatā, lai izvilktu garo nazi, kuru bija tur paslēpis. Viņš atgrūda Rafu un novicināja nazi. Tas skāra puiša vaigu. Nespēdams valdīt pār sevi, Blaits sagrīļojās uz Rafas pusi, kurš bija paklupis takas malā. Viņš krita puisim virsū, cenzdamies iegrūst nazi tam krūtīs. Rafa saķēra Blaita roku, un asmens noslīdēja tikai dažas collas no viņa sejas.
- Tu domāji, ka spēsi apturēt mani ar vārdiem, puis, nošņācās dunamežs. Šajā ķermenī man būs daudz iespēju. Ar šīm spēcīgajām rokām es varētu pacelt beigtu govi un drīz vien turēšu tajās beigtu afrikāņu priesteri, ko iemetīšu jūrā. Dunamežs trīcēja, cenzdamies piespiest Blaita roku tuvāk Rafam. Es gribu redzēt tavas asinis uz šī asmens, un, kad tu būsi miris, es dejošu uz tava kapa. Runādams viņš slienājās un urkšķēja kā cūka.
- Riatamusa… vārdā… es pavēlu tev doties prom! Rafa izkliedza šos vārdus, cik skaļi vien spēja. Tie atbalsojās raktuvēs, dziļi mežā, un vējš tos aiznesa tālu pāri jūrai. Blaits pielēca kājās un aizsteberēja pāri takai. Skerijs pagriezās un sāka skriet lejā pa kalnu. Konsits rausās augšā pa nogāzi, cik ātri vien vārgās, resnās un drebošās kājas spēja viņu nest. Dunamežs tika izrauts no Blaita ķermeņa ar sirdi plosošu kliedzienu, un dūšīgo vīru atsvieda malā kā salmu maisu. Rafas priekšā stāvēja gaismas ķēdēm savaņģots briesmonis. Viņš nespēja pakustēties, jo važas kļuva arvien ciešākas. Ieraudzījis radījumu, Blaits šausmās aizsedza acis ar roku. Skerijs, skriedams lejup pa šauro taku, nespēja noticēt savām acīm.
Rafa piecēlās kājās un aplūkoja nožēlojamo radījumu, kas tupēja viņa priekšā. Tas blenza uz viņu ar savām šaurajām acīm un mēģināja pasmaidīt ar muti, kas bija pilna ar nelīdzeniem, uz āru izvirzītiem zobiem, kuri traucēja viņam runāt.