- Apžēlojies par mani, es negribēju tev nodarīt neko ļaunu, radījums žēlīgi lūdzās. Ja tu mani palaidīsi vaļā, es atstāšu šo vietu un vairs nesagādāšu nekādas raizes. Ļauj man iet un atrast kādu, kas nestu mani visu mūžu.
- Kādas tev tiesības jaukties šajā pasaulē? Vai tu devi šim vīram iespēju pateikt "nē"? Rafa, dusmīgi uzrunādams radījumu, kas locījās ciešajās gaismas važās, pamāja uz Blaita pusi.
- Viņš ir cilvēks, viņam nav nekādu tiesību. Cilvēki ir uzgriezuši Riatamusam muguru tāpat kā es. Mēs nokritām no debesīm, bet jūs tikāt izdzīti no dārza… čūskas kārdināti. Elsodams un cīnīdamies pēc elpas, dunamežs iesmējās. Ko jūs, cilvēki, zināt par dzīvi? Vēl trīs vai desmit gadi, un kas notiks pēc tam? Lielākā daļa no jums ir lemti ellei ēnu tuksnesim, kur mājo nepateicīgās dvēseles. Radījums apklusa un paskatījās uz Skeriju, kas kā pārakmeņojies no šausmām stāvēja dažu pēdu attālumā.
- Ļauj man ieiet viņā. Kādu ļaunumu gan es varētu nodarīt tādā ķermenī? Viņš varēs turpināt izmantot daļu savu smadzeņu. Es viņam sagādāšu tādu dzīvi, kādu viņš nekad nav redzējis.
Rafa pacēla roku uz dunameža pusi.
- Klusu, gars! Tava vēlme nekad neīstenosies. Tieši tāpēc jau tādi kā tu tika padzīti no debesīm. Tu gribēji būt dievs un nozagt Riatamusa varu. Pat tagad tu perini plānus, slēpdamies aiz ciešanām, ko esi sagādājis cilvēku pasaulei. Ar katru vārdu, ko izrunāja Rafa, dunamežs arvien vairāk sarāvās. Tava taisnība pieder pagātnei. Tagad tev pienācis laiks saskarties ar savu nākotni. Rafa turēja roku, pastieptu pret radījumu.
Blaits aizsedza seju rokām un paslēpās aiz krūma, bet Skerijs pazuda biezajā zālē, kas auga kalna malā. Rafa skaļi iesaucās, tā ka skaņa satricināja gaisu: Visaugstākā vārdā es pavēlu tev doties prom uz vietu, kur tev lemts mitināties uz mūžīgiem laikiem… Ej!
Radījumu apvija sudraboti un zeltīti pavedieni. Tā ķermenis kļuva pilnīgi melns, garā, baltā seja iegrima tumšā miglā, un tad tas tika ietīts zeltītajos pavedienos kā neredzama zirnekļa upuris, ko tas gatavo nāvei. Radījums kliedza un visiem spēkiem centās izrauties no saitēm, bet pēc brīža pilnīgi pazuda gaismas mirdzumā. Nakts atkal bija melna un klusa.
Blaits un Skerijs bija palikuši bez valodas un pārāk izbijušies, lai iznāktu no savām slēptuvēm. Konsits bija paslēpies aiz liela akmens un tagad lūrēja lejup.
- Nenogalini mūs! viņš bailīgi iesaucās. Mēs tev nedarīsim neko ļaunu. Ļauj mums iet savu ceļu, un mēs tūliņ pat dosimies projām.
Skerijs paglūnēja no dziļa grāvja, kurā bija ieslīdējis, bet Blaits gulēja uz muguras garajā zālē, pie sevis murminādams nesakarīgus vārdus un vēlēdamies pamosties no šīm šausmām. Rafa apsēdās uz liela akmens ceļa malā un sāka smieties. Viņam tas viss bija dala no dzīvā Visuma.
- No kā jūs baidāties? Šorīt jūs bijāt gatavi mani spārdīt un sist, un vazāt pa dubļiem. Tagad jūs slēpjaties kā bērni, kas pirmoreiz mūžā redzējuši murgus. -
Jauneklis pamāja Konsitam, lai tas nāk ārā no slēptuves. Nāciet, vediet mani pie Demjurela, es vēl neesmu ar to veco suni beidzis kārtot lietas. Pie viņa ir kāds priekšmets, kas pieder man, un tagad ir pienācis laiks to atgūt.
Blaits piecēlās sēdus un uzmeta Rafam skatienu.
- Vai tu arī esi gars tāpat kā tas, kurš bija iegājis manī? vīrs jautāja vājā balsī, gandrīz baidīdamies runāt.
- Vai viens gars var padzīt citu garu? Vai kāda armija var cīnīties pati pret sevi?
- Tad kāda vara ļauj tev paveikt tādas lietas? Blaits atspiedās ar roku zālē un paskatījās uz Rafu, kura veidolu izgaismoja mēness. Kas tu esi par radījumu?
- Tikai cilvēks tāpat kā tu bez īpašas varas, bez burvestībām.
- Kā tad tu to izdarīji? Kā tu zināji, kas notiek? Tas radījums gribēja tevi nogalināt kā tu tiki ar to galā?
- Tā bija vienīgā patiesā Dieva Riatamusa vara. Vai tu pazīsti viņu? Rafa saprata, ka šie ļaudis tic tikai māņticībai un maz ko zina par īsteno patiesību.
- Dievs? Kā gan var pazīt ko tādu, kas atrodas tik tālu? Kāpēc lai šis Riatamuss gribētu kaut ko zināt par tādu cilvēku kā es? Esmu tikai fermeris. Blaits apklusa un uzmeta skatienu Skerijam, kurš centās izrausties no grāvja. Mēs abi bijām fermeri un visu zaudējām Demjurela dēļ. Nomas maksa kļuva arvien augstāka, un mēs vairs nevarējām to samaksāt, tāpēc kļuvām par parādu gūstekņiem patversmes šveicariem. Viņš vēlreiz paskatījās uz Skeriju, cerēdams, ka arī tas sāks runāt, tad turpināja: Kāpēc lai šis Riatamuss vēlētos pazīt tādus cilvēkus kā mēs? Dievs ir domāts bagātajiem ļaudīm, kam ir krāšņas drēbes un lieli nami. Cilvēkiem, kuri svētdienās kļūst svēti un baznīcā ieņem labākās sēdvietas, kamēr mēs sēžam brīvajās vietās aizmugurē, kur neko nevar ne redzēt, ne dzirdēt. Kam Dievam esam vajadzīgi mēs?
- Varbūt tieši tā iemesla dēļ. Vai jūs nekad neesat iedomājušies, ka Dievs jūs mīl? Vai nekad neesat noraudzījušies uz jūru, brīnoties par šo mākslas darbu? Vai domājat, ka visa šī pasaule radusies nejauši? Rafa pastiepa Blaitam pretī roku, lai palīdzētu viņam piecelties.
- Varbūt tavā zemē tā ir, bet šeit… Blaits skatījās zemē. Esmu par to visu domājis, bet, kad paskatos uz dubļiem, kas klāj manus zābakus, uz aitām, kas mirst badā, uz rentes summu, ko nespēju nomaksāt, es saprotu, ka vienīgais, kas šajā dzīvē tiešām pastāv, ir nāve un baznīcas nodeva, kura mums jāmaksā Demjurelam. Galu galā vai tad viņš nav Dieva cilvēks? Demjurels ir mācītājs, tas, kuram jārāda mums ceļš, bet viņš tikai dod mums pajumti un uzturu.
Blaits bija piecēlies kājās un apsēdies blakus Rafam uz akmens. Viņi kopā nolūkojās uz jūru. Skerijs nostājās viņiem aiz muguras, nesaprazdams, ko darīt, bet Konsits tikām vēl rausās augšā pa stāvo nogāzi. Rafa aplika Blaitam ap pleciem roku.
- Lai nu kas ir šis vīrs, tikai ne Dieva cilvēks. Kaut kam viņš seko, bet nekādā zinā ne Riatamusam. Viņš ir zaglis un melis. Un viņš atbildēs par to visu.
Tagad drebošā balsī ierunājās Skerijs: Tu esi tikai jauns puisis. Kā gan tu tik daudz zini?
- Pazīt Riatamusu nozīmē iegūt gudrību; zinot viņu, iegūstam sapratni. Tas arī ir viss, kas dzīvē nepieciešams. Rafa uzsmaidīja Skerijam.
- Un kā tad mēs varam viņu iepazīt? Viņš mājo tur, augstu debesīs, bet mēs esam šeit lejā, šajā ellē.
- Atveriet acis un pastāstiet, ko jūs redzat.
Skerijam šķita, ka puisis viņu izjoko. Es redzu
debesis, jūru…
- Nē, pastāsti man, ko tu patiesībā redzi.
Skerijs pavērās apkārt. Tur ir tumsa un gaisma.
- Un kaut kas vēl, Rafa klusu piebilda. Riatamuss stāv tavas dzīves durvīs un klauvē pie tām. Ja tu dzirdi viņa saucienu, tad atsaucies, un viņš vadīs tavu dzīvi un vienmēr būs kopā ar tevi. Viņš var atbrīvot tevi no nabadzības un ļaut tev būt tādam cilvēkam, kādu viņš tevi ir radījis, nevis tādam, par kādu tu esi kļuvis.
Elsodams pie viņiem pienāca Konsits. Viņa resnās kājas drebēja no pārpūles, seja bija sarkana un pietūkuši. Rafa paskatījās uz viņu.
- Es vēlos, lai jūs mani aizvestu pie Demjurela. Nesakiet viņam, ko redzējāt. Kad atstāsiet mani pie viņa, dodieties prom no šejienes. Jūs būsiet brīvi cilvēki. Ejiet un sāciet dzīvi no jauna, atklājiet sev Riatamusu. Rafa uzlūkoja Blaitu. Tu esi iepazinis ļaunumu, un tas ir valdījis pār tevi. Bet Visaugstākais tevi atbrīvoja no tā. Atceries: kad viņš tevi atbrīvo, tu tiešām esi brīvs.