Vējš čabinājās viršos takas malā. Visi trīs vīri saskatījās un tad pievērsās Rafam, jo nezināja, ko darīt.
- Tagad vediet mani pie Demjurela. Pēc zīmēm debesīs var spriest, ka drīz būs pienācis īstais laiks.
Rafa vadīja viņus augšā kalnā, cauri mazajam, tumšajam mežam, pāri zālienam mācītājmuižas priekšā un garām trim kapiem, kas tikko bija izrakti aukstajā, melnajā zemē.
14 Degošais vīrs
Daži cilvēki ir drosmīgi jau no dzimšanas, bet Tomass un Keita tādi nebija. Viņi bija vieni nostaigājuši sešas jūdzes no Bubuļu dzirnavām līdz klajumam mežā uz rietumiem no Stopa kalna. Klajuma centrā cauri zālei vīdēja vecs akmens aplis. Katrs akmens izskatījās kā sačervelējies pirkstgals, kas stiepjas cauri zemei. Mēness gaismā tie meta uz vietām augošajiem viršu ceriem pelēkas ēnas.
Izabella bija iedevusi Keitai garu, melnu apmetni; viņa ietinās tajā, lai pasargātos no aukstā vēja, kas pūta no jūras, atnesot līdzi sāls un jūraszāļu smaržu, un piespiedās tuvāk Tomasam. Kreins bija teicis gaidīt viņu ierodamies, un tad viņš tos aizvedīšot pie drauga.
Keita joprojām dusmojās, ka tēvs sadarbojies ar Džeikobu Kreinu un tik daudzus gadus palīdzējis tam ievest kontrabandas preces. Viņš bija melojis runājis vienu, bet darījis ko citu. Viņš vienlaikus muitas ierēdnis un kontrabandists!
Meitene nodomāja: nez vai līdz nakts beigām atklāsies vēl kādi meli, pārsteigumi? Viņa bija zaudējusi ticību tēvam un cilvēkiem vispār. Dzīve ar tēvu nekad nav bijusi viegla. Raizes vienmēr sagādāja viņa dzeršana. Tēvs varēja uzsprāgt dusmās par vissīkāko nieku, kliegt un brēkt un tad izplūst asarās. Daudzus gadus Keita bija domājusi, ka tā ir viņas vaina, ka viņa kaut kādā veidā ir atbildīga par to, kas noticis. Keita nekad neattaisnoja tēva cerības, nekad nespēlējās kā citi bērni. Viņas loma dzīvē bija gatavot ēst un tīrīt, šūt un lāpīt. Tādas bija prasības. Tēvs gribēja, lai viņa būtu māte, kalpone, nevis meita.
Šonakt viņa bija uzzinājusi, ka tēvs dzīvojis dubultu dzīvi, un saprata, ka tēvu pamazām saindējusi mātes nāve, vainas izjūta, sāpes un tagad arī blēdības.
- Tā nav mana vaina, tā nav mana vaina, meitene klusu pie sevis atkārtoja, domādama par tēvu un par to, kā viņš meitu nodevis.
Koki klaudzināja zarus vēja ritmā. Meitene skatījās tumsā, meklēdama kādu zīmi no Kreina vai vina ļaudīm.
Nepagāja ilgs laiks, līdz bērni izdzirda zirgu pakavu dunu. Tomass paraudzījās uz Keitu un uzmundrinoši pasmaidīja. Viņš aplika roku meitenei ap pleciem un pievilka viņu sev tuvāk.
- Lai kas arī notiktu, Keita, es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kad mēs bijām mežā, es sapņoju, ka satiku kādu vīru. Tomass brīdi padomāja, tad turpināja: Viņš bija kas vairāk nekā cilvēks, domāju tas bija Dievs. Viņš runāja ar mani, un Dzīves grāmatā parādījās mans vārds. Tas tika uzrakstīts manu acu priekšā. Viņš teica, ka esot Kungs un, ja es viņam ticēšot, man nekad nebūšot jābaidās no nāves. Kā tev liekas, ko tas nozīmē?
Sākumā Keita neatbildēja. Viņa juta kaklā sakāpjam asaru kamolu. Tad meitene nomurmināja:
- Kāpēc mums tajā visā bija jāiesaistās? Mums vajadzēja saprast, ka notiks kaut kas slikts.
Viņa tik ļoti centās neraudāt. Neizskaidrojamā draudošas nelaimes priekšnojautā bija dusmu un baiļu, bezpalīdzības un nolemtības sajaukums.
Zirgi lauzās cauri koku zariem, un Tomass ar Keitu gaidīja tos ienākam klajumā. Gluži negaidot nodārdināja pērkons. Tas satricināja zemi viņiem zem kājām. Izcirtuma pretējā malā iezviedzās zirgs, un bērni ieraudzīja vienu no Kreina vīriem. Tas atjāja līdz akmens apļa centram, apstājās un kādu brīdi skatījās apkārt, tad pamanīja Tomasu un Keitu.
- Panāciet šurp! viņš uzsauca balsī, kurā varēja just, ka rums izdzerts pietiekami. Panāciet šurp, lai es varu jūs abus redzēt.
Tomass piegāja pie viņa un pamāja Keitai, lai meitene paliek nedaudz aizmugurē. Zēns arvien vairāk neuzticējās Kreinam un tā ļaudīm.
- Kur ir Džeikobs Kreins? Tomass jautāja vīrietim.
- Viņš drīz būs klāt. Kapteinim bija jāsameklē jūsu draugs, bet pēc tam viņš atgriezīsies pēc jums.
- Bet ja nu mēs pārdomājam? Ja mēs aizbēgam mežā un atrodam draugu paši?
- Un ja nu es trāpu jums ar šo mačeti tūliņ un uz vietas, jaunais cilvēk?
No tumsas aizsega, ko radīja liels akmens, triju pēdu attālumā parādījās Kreins, un bērni salēcās no bailēm.
- Es jau sen gaidu, kad tu ieradīsies. Kas tevi aizkavēja, Martin? Kreins vaicāja vīrietim zirgā. Nevarēji atrast ceļu ārā no kroga?
Kreins negaidīja atbildi.
- Un jūs abi? Jau domājat par bēgšanu? Man likās, ka jūs gatavojaties cīņai. Gribējāt atrast draugu un izglābt pasauli, vai ne tā? Kas mainījis jūsu domas? Kreins šāva jautājumus citu pēc cita, negaidot atbildes.
- Es atradu jūsu draugu, bet, ja jūs gribat, lai viņš atgriežas pie jums, tad jums jādara tas, ko teikšu. Viņš bargi paskatījās uz bērniem. Jums jāuzticas man, lai kas arī notiktu, pat tad, ja jums šķiet, ka tas nav iespējams.
- Vai esat pārliecināts, ka varam jums uzticēties? Tomass jautāja.
- Nu, pavisam droši to neviens nekad nevar zināt. Viss, ko varu teikt: lai noķertu žurku, vajadzīga svaiga ēsma un ķērājs vienmēr parūpējas par slazdiem. Viņš pievērsās vīram zirgā. Paņem desmit vīrus un dodies uz mācītājmuižu. Ieņemiet pozīcijas dārzā līdzās tornim. Es vēlos, lai viena muskete visu laiku būtu notēmēta uz torņa durvīm. Izvietojieties tā, lai nebūtu redzami. Es sekošu ar šiem diviem un pārējiem vīriem.
Kreins paplikšķināja ar plaukstu zirgam pa muguru. Martins apgrieza zirgu un rikšiem aizjāja pāri klajumam uz mežu. Nakts gaisu pāršķēla citu zirgu pakavu skaņa. Tie izlīda no slēptuvēm un rikšoja pa šaurajām takām cauri mežam, pāri norai uz mācītājmuižu.
- Un kā ir ar jums? Vai varēsiet tikt galā ar zirgu? Kreins tuvojās mežmalai. Man ir ķēve bez sedliem, tā ka jums nāksies iztikt, kā ir. Esiet uzmanīgi, jo tā ir velna apsēsta. Ja vien radīsies tāda iespēja, viņa jūs nometīs zemē. Tas bija vienīgais brīvais zirgs vai, jāsaka, vienīgais, ko mēs varējām nozagt no Mollijas Riketas staļļa.
Viņi devās pāri klajumam; lielie stateniskie akmeņi mēness gaismā bāli spīdēja. Keita jutās neomulīgi un visu laiku skatījās apkārt, izbīdāmās no ikvienas skaņas, kas nāca no meža. Katrā tumšākajā ēnā viņa baidījās ieraudzīt sarkanacainos radījumus, ar kuriem bija sastapusies iepriekš.
- Kas šī par vietu? meitene jautāja. Man nekad neļāva šurp nākt, teica, ka te dzīvojot mirušie.
Kreins iesmējās.
- Šis stāstiņš bija domāts, lai turētu tevi pa gabalu no vietas, kur darbojas kontrabandisti. Daži ļaudis teic, ka šī vieta ir kā milzu pulkstenis, kas iezīmē Visuma kustību; citi tic, ka šajā vietā tikuši pielūgti senie dievi. Tad Kreins kļuva nopietns. Līdz šai naktij es nekad nebūtu tādām lietām ticējis, bet nu vairs neesmu tik pārliecināts.
Klajuma malā, piesieti pie koka, stāvēja divi zirgi. Kreins griezīgi iesvilpās un tad pagaidīja. No meža atskanēja atbildes svilpiens.
- Tie ir mani vīri. Viņiem nepatīk sauszeme, cīnoties tie grib just zem kājām kuģa klāju. Cerēsim, ka šonakt viņiem nenāksies to darīt.
Kreins palīdzēja bērniem uzrāpties ķēvei mugurā, tad viegli uzlēca uz otra zirga. Tomass cieši satvēra grožus, un Keita apķērās viņam ap vidukli.