- Lai kas arī notiktu, virzieties uz mācītājmuižu! Ja izšķirsimies, es gaidīšu jūs tur.
Runādams Kreins viegli iespēra zirgam pa sāniem.
Abi zirgi ar jātniekiem lēnām iesoļoja meža tumsā. Cits pēc cita viņiem piebiedrojās Kreina vīri. Viņi uzsāka ceļu pa līkumoto taku, kas veda cauri mežam uz noras malu augstu virs jūras.
Drīz vien Džeikobam Kreinam uzmācās šaubas, ka kaut kas nav kārtībā. Jājot cauri mežam, Kreinu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņus novēro. Viņš lepojās, ka vienmēr ir bijis soli priekšā muitas ļaudīm un dragūnu kapteinim. Pa visiem šiem gadiem, kamēr Kreins nodarbojās ar kontrabandu, viņš ne reizi nebija noķerts. Bija gadījušās daudzas sadursmes, bet viņu nekad nenotvēra. Ne vienmēr palīdzēja laba jātnieka, jūrnieka vai cīnītāja prasme. Kreins zināja apvārdošanas, naudas un brendija varu, ja tā tiek piešķirta pareizajam cilvēkam. Viņš zināja, ka draudi dažkārt ir spēcīgāki par rīcību, un viņa kā slepkavas slava bieži bija viss, kas nepieciešams, lai panāktu vēlamo.
Šeit, mežā, Kreins apjauta, ka viņi nav vieni. Viņš bija vīrs, kas nekad neļāvās bailēm, bet šonakt ar katru soli viņu pārņēma savādas trīsas. Tā bija nelāga, tirdoša sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, pieaugoša priekšnojauta, kas robežojās ar bailēm. Arī zirgi kļuva arvien nemierīgāki. Cits pēc cita tie sāka pie katra soļa satrūkties un drebēt, mētāt galvu, vicināt asti un ošņāt gaisu, nododot bailes cits citam, it kā sarunājoties kādā aizmirstā valodā.
Tomasam un Keitai bija skaidrs, ka ķēve, ar kuru viņi jāja, grib nomest viņus sev no muguras, lai varētu aizbēgt naktī un paglābties no radījuma, kas tumsā viņus vajāja. Keita ciešāk pieķērās Tomasam pie vidukļa, savukārt Tomass satvēra grožus un savilka tos tik stingri, cik vien spēja, atliecot ķēvei galvu. Bet tā vilka pretī tik stipri, ka groži rokās slīdēja un griezās zēnam plaukstās. Ķēve iezviedzās un sāka aulekšot, drebēdama un bailēs ošņādama gaisu.
- Kas notiek, Tomas? Keita čukstus jautāja, nevēlēdamās, lai kāds izdzirdētu.
- Zirgi sajūt kaut ko nelāgu, Tomass atbildēja. Tie ir nobijušies.
Džeikobs Kreins sedlos pagriezās pret viņiem un klusu ierunājās:
- Turiet acis vaļā! Mums kāds seko. Pieci ir no mums pa kreisi, un kādi septiņi pa labi. Domāju, tie gaida, lai uzbruktu. Ja viņi zina šo vietu pietiekami labi, tad nogaidīs, kamēr mēs izjājam cauri nākamajam klajumam.
Vīrietis pastiepās un satvēra aiz iemauktiem ķēvi, ar kuru jāja bērni. Es viņu kādu brīdi pieturēšu. Vai varbūt jūs tomēr gribat bēgt prom?
- Ko mēs darīsim, Kreina kungs? Tomass jautāja.
- Vai tev vēl ir tas zobens, kas Rūbena mājā?
- Kad mēs devāmies prom, viņš man to atdeva.
- Tad, man liekas, tev jābūt gatavam likt to lietā. Aizsargā meiteni un skaties, kas notiek aizmugurē. Cērt spēcīgi un nekad nedod viņiem otru izdevību. Atceries, puis: vai nu tu, vai viņi!
- Kas mums seko? sarunā iejaucās Keita.
- Varbūt muitas vīri, dragūni vai kāds, ko Demjurels mums uzsūtījis. Lai kas tie arī būtu, viņi prot virzīties uz priekšu, neradot lielu troksni. Viņi ir mums sekojuši kopš tā brīža, kad atstājām akmens apli.
Tomass un Keita saprata, ka Kreina pieņēmums par muitas ierēdņiem vai dragūniem ir neveikls mēģinājums viņus iedrošināt, zirgi tad nebūtu tik nobijušies.
Mežs pamazām kļuva skrajāks, un viņi izjāja norā. Biezajā, melnajā augsnē vidēja ar blīvu sūnu klāti akmeņi. Pāri arvien biezākajam virsājam savus nedzīvos zarus vējā lieca nokaltuši koki. Taka ievijās nelielā ieplakā, no kuras pavērās skats uz jaunaudzi. Aiz akmeņiem gravas malā spožajā pilnmēness gaismā nekustīgi stāvēja garš, vientuļš stāvs.
Tomass to ieraudzīja pirmais un instinktīvi savilka grožus. Ķēve rāvās, cik spēja, bet Kreins cieši turēja iemauktus.
- Neuztraucies, es viņu pamanīju, Kreins nočukstēja.
- Kas tas ir? Tomass jautāja.
- Protams, ne jau nu kāds no muitas vai dragūns. Tie nekad nestāvētu šādā vietā. Tas droši vien ir vismaz deviņas pēdas garš.
- Ko mēs darīsim? Keitas balsī bija manāms nemiers.
- Gaidiet, kad es jums teikšu, un tad jājiet kā vēja spārniem! Neapstājieties! Martins sagaidīs jūs tornī. Palieciet kopā ar viņu! Martinam jūs varat uzticēties, viņš ir labs cilvēks. Vīrieša balsī jautās spēks un patiesas rūpes par bērniem.
Ne Tomass, ne Keita neatbildēja. Meitene turējās pie zēna, sažņaugdama viņa vidukli nepatīkami cieši un vēlēdamās, lai tas viss ātrāk beigtos. Tieši tajā brīdī tēls uz kalna kores aizdegās spožās, oranžās liesmās, kas pacēlās augstu gaisā. No liesmām šāvās degošu salmu un vītola gabali, tad tie sakrita gruzdošos pelnos.
- Tas ir Ugunsvīrs. Kāds vēlas mūs iebiedēt, Kreins pārsteigumā noelsās. Ātri bēdziet! viņš iesaucās, kad pāri viņu galvām aiztraucās pirmā bulta.
Tā trāpīja akmenī tikai pēdas attālumā. Tas sašķīda gabalos kā stikls. Aizmugurē lidoja nākamā bulta; tā ķēra koku, sadragājot to sīkās šķēpelēs. Tad vēl un vēl viena. Nu jau gaiss bija pilns ar ugunīgām stikla šautrām, kas brāzās no visām pusēm viņiem pār galvām.
- Mūs grib iespiest gravā uguns ir tikai aizsegam. Kreins atlaida ķēves iemauktus. Uz priekšu! Skrien, cik spēj, vecais velns! viņš uzsauca zirgam.
Dzīvnieks svaidīja galvu uz priekšu un atpakaļ un satraukti ošņāja gaisu, ausis bija pieplakušas galvai, acis plati ieplestas, tad tas metās uz gravas pusi, ar nagiem tik tikko skardams zemi. Kājas iecirtās mīkstajā zemē, un Tomass ar Keitu tikko noturējās zirgam mugurā.
Zirgs aulekšoja prom, bet kalnā virs viņiem, raidīdams pāri takai oranžas un sarkanas gaismas starus, liesmoja Ugunsvīrs. Augšā kalnā viss izskatījās kā citā pasaulē. Sudrabotais mēness spožums, gaisma no liesmojošajiem vītola gabaliem, tumšās ēnas, ko meta koki un akmeņi. Gaiss un zeme, uguns un ūdens sajaucās kopā tik iespaidīgās devās, ka likās realitāte apstājas.
Keita pieķērās Tomasam tik cieši, cik vien spēja, aiz muguras vējā plandījās viņas apmetnis. Zirgs lēkšoja pa šauro taku, kas pēkšņi ievirzījās gravā, kurā nespēja ielauzties pat mēness. Tomass tikai ar pūlēm noturēja grožus. Ķēve, neko neredzot, lēca pār nokritušajiem zariem un paparžu ceriem un, tumsā pazaudējusi taku, mežonīgi auļoja cauri pamežam. Kājas sapinās biezajā nokaltušo paparžu un irbuleņu mudžeklī, un, spārdīdamās ar pakaļkājām, lai atbrīvotos no trūdošajiem augiem, ķēve nosvieda Tomasu un Keitu zemē.
Tomass pielēca kājās, ātri izrāva no jostas īso zobenu un pārcirta papardes, lai atbrīvotu zirga kājas. Kad tas beidzot izdevās, ķēve aizlēca prom, izpurinādama no spalvām beidzamos kazenājus, un aulekšoja augšā pa krastu, atstādama bērnus gravā vienus.
Tomass nokrita zemē līdzas Keitai, kura bija paslēpusies garajā, melnajā apmetnī. Šķita, ka klusums ilgst veselu mūžību. Viņi atradās gandrīz pilnīgā tumsā, neviens no abiem nedz kustējās, nedz runāja. Tomass bija bez elpas un kā bez prāta no satraukuma. Viņš bija to visu sācis, lai palīdzētu Rafam atgūt nozagto. Palīdzēt kādam, kam tas nepieciešams, nebija nekas slikts. Tagad zēns saprata, ka vienīgais, ko vēlas viņš pats, ir atdarīt Demjurelam. Viņš juta sevī, ka kaut kas ir mainījies un turpina mainīties. Kaut kas neapturams, kā sinepju sēklas, kad tās sāk augt.
Zēns iedūra zobena galu zemē.
Mums jāturpina iet uz priekšu. Ja mēs paliksim šeit, tas, kas mūs vajā, lai kas tas arī būtu, mūs notvers.
Tomass sāka smieties, pats nesaprazdams, kāpēc. Viņš vienkārši juta, ka smiekli kāpj un kāpj, sasprindzinot lūpas un kratot vēderu. Beidzot viņš smējās pats par saviem smiekliem. Tas bija tik labi. Zēns juta, kā no vēdera dziļumiem augšup ceļas prieka vilnis. Tomass centās to atvairīt, bet prieka spēks gandrīz svilināja viņam sānu. Viņš apsēdās atpakaļ papardēs. Viss, ko viņš spēja ieraudzīt prāta acīm, bija Kungs, kurš viņam uzsmaidīja. Tagad zēns saprata: lai kas arī notiktu, viņiem nav no kā baidīties.