Vēl aizvien smiedamies, Tomass mēģināja runāt:
- Keita, mums jāiet.
- Es priecājos, ka tev tas liekas tik jocīgi, mūs vajā, mēs esam pusdzīvi, zirgs nosviež zemē melnā mežā un aizskrien prom. Ļoti jautri! Par ko tu vēl smiesies? Keita dusmojās. Tās bija viņas ierastākās izjūtas.
- Es pats nezinu, kāpēc smejos. Neko nevaru sev padarīt. Zinu tikai to, ka viss beigsies labi. Tas ir viss, par ko spēju domāt. Viss būs labi tiem, kuri pazīst Kungu… Tas bija sapnī.
- Vai šis sapnis izglābs mums dzīvību?
- Domāju, ka jā, Keita. Viņš mirkli klusēja, tad turpināja: Kopš satiku Rafu un redzēju sapni, esmu sapratis, ka mēs dzīvosim citādā pasaulē nekā šī. Jūtos tā, it kā būtu bijis akls un nu šis aklums pēkšņi zudis. Es dzīvoju savu dzīvi un domāju tikai par sevi par to, kas man ir, ko darīšu. Papardēs iečabinājās vējš. Tagad zinu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk. Es apsolīju palīdzēt Rafam atgūt to, ko viņam nozadzis Demjurels. Nezinu, kāpēc tas ir tik svarīgi, bet zinu, ka ir. Tas ir kaut kas tāds, kā dēl ir vērts dzīvot. Pirmoreiz mūžā esmu atradis kaut ko, kam ticēt, kaut ko cerībām pilnu, patiesu.
- Bet kas tagad notiks, Tomas? Kad es devos tev līdzi, negaidīju, ka redzēšu tādas lietas. Domāju, ka mēs tikai ielauzīsimies mācītāja mājā, un viss. Keita piecēlās kājās un nometa apmetni. Es negāju tev līdzi Rafas dēļ vai tā dēļ, ko viņš grib dabūt atpakaļ, es gāju tāpēc, ka…
Viņa pārtrauca teikumu un nodūra galvu.
- Kāpēc, Keita? zēns vaicāja.
- Tagad tam nav nozīmes. Kad es uzvilku pistoles gaili un nošāvu to radījumu, domāju, ka zaudēšu prātu.
Tomass paskatījās uz Keitu. Tumsā viņš tik tikko spēja samanīt meitenes vaibstus. Zēns pastiepa roku un maigi pieskārās viņas vaigam. Viņš nevarēja saskatīt meitenes sejā smaidu.
- Mums jāiet, Keita. Es nezinu, kur atrodas pārējie un uz kurieni ir devies Kreins. Cik es viņu pazīstu, viņš būs tos pieveicis ar vienu zobena cirtienu. Mums jāvirzās pa gravu uz mācītājmuižu un jātiekas ar Martinu, protams, ja viņam var uzticēties.
Keita saņēma zēnu aiz rokas.
- Tu ej uz priekšu, man kaut kas jāizdara. Es tev sekošu.
- Es pagaidīšu tevi uz takas.
To teicis, Tomass pagriezās un sāka soļot cauri pamežam un tad lejup gravā. Keita pacēla no zemes apmetni, nopurināja netīrumus un tumsā pacietīgi gaidīja.
Pēc dažām minūtēm gravas malā parādījās varigals. Tas vērās tumsā ar spoži sarkanajām acīm, kas redzēja tiklab naktī, kā dienā, gan tumsā, gan visspožākajā saulē. Dziļi gravā starp diviem kokiem tas ieraudzīja sarāvušos figūru, kas bija nometusies ceļos kā lūgšanā. Varigals uzvilka stopa stiegru un ielika sudrabotu stikla bultu. Ar kūtru precizitāti tas pacēla cieto melnmetāla stopu un notēmēja, tad nospieda izšaušanas slēgu, un bulta aizšāvās tumsā.
Atskanēja skaļš būkšķis. Bulta ietriecās mērķa mugurā. Varigals apmierināts nosēcās un, lauzdamies cauri papardēm, devās lejā pie upura. Dubļos zem diviem akmeņozoliem sakrunkojies apmetnis klāja nedzīvu ķermeni. Varigals pacēla zobenu un ar vienu cirtienu pāršķēla audumu, iegremdējot asmeni upurī. No pāršķeltā auduma pašķīda sausas zāles un saņurcītu paparžu kumšķi. Keita bija aizgājusi, atstājot ar apmetni pārklātu sausu zāli, papardes un vītola bluķa paliekas.
15 Brīnums
Bija divas stundas pirms rītausmas, bet jaunumi par iepriekšējās nakts notikumiem kā nevadāma uguns jau izplatījās strādnieku mājiņās un alauna raktuvēs.
Stāsts par brīnumiem tika vēl un vēlreiz atkārtots un ceļoja no vīrieša uz sievieti, no mājas uz māju. Par to runāja alus brūvētavās un raktuvēs. Cilvēki stāvēja un apsprieda baumas, kā kurlmēmais zēns sācis dzirdēt un runāt. Lendesas kundze nebeidza stāstīt par notikušo brīnumu katram, ko satika, rādīdama zēnu kā trofeju un lepni stāstīdama visiem, cik jauks puisis ir viņas dēls. Viņa bija nomazgājusi no sejas balto pūdera kārtu un skaistumpumpu, saķemmējusi matus un rīta gaismā izskatījās pēc citas sievietes. Pie brokastīm viņa nedzēra džinu un nepīpēja pīpi. Viņa pat mēģināja noberzt no zobiem brūnos plankumus. Lendesas kundzei austošā diena bija kā jaunas dzīves sākums, tādas dzīves, kurā viņa bija kopā ar savu puisēnu.
- Varat saukt mani par stulbu, viņa čerkstošā balsī stāstīja kādai meitenei, kura stāvēja pie mājas blakus patversmei, bet es jūtos desmit gadus jaunāka.
Runādama viņa sēca, skaņas veidojās krūtīs kā nepareizas harmonikas motīvi.
- Kopš tas melnais puisis izārstēja manu Džonu, es nevaru vien beigt smaidīt. Tev vajadzētu ar to puisi tikties, viņš ir īsts džentlmenis, mazs eņģelis. Tas, ko viņš runā, liek justies iekšēji tīram.
Sieviete pacēla skatienu uz mācītājmuižu. Debesīs dzisa mēness gaisma un kā augsti kalni pulcējās tumši violeti vētras mākoņi. Mācītājmuižas priekšpusi izgaismoja spoža gaisma, kas plūda no apvāršņa puses. Katra no daudzajām stikla rūtīm atspoguļoja sarkanu un oranžu mirdzumu. Likās, ka šī gaisma izaicinoši stājas pretī gaidāmajai vētrai. Tā sniedzās līdz augstajam tornim, kas slējās debesīs kā Bābeles tornis.
Lendesas kundze noslaucīja rokas priekšautā un atkal uzrunāja meiteni:
- Nezinu, ko Demjurelam vajag no tā puiša; es tikai ceru, ka viņš nenodarīs tam neko ļaunu. Pārāk daudz bērnu ir uzkāpuši tur augšā uz neatgriešanos. Viņa noraudzījās uz tuvojošos vētru. Es neticu pasaciņai, ka viņi visi aizsūtīti jūrā vai uz Londonu darbā. Demjurels ir kaut ko tiem nodarījis. Es lūdzu Dievu, lai to puisi vēlreiz redzētu.
Sieviete iegāja mājā un aši aizcirta durvis, jo no melnajām debesīm sāka krist pirmās lietus lāses.
Rafa un trīs vīri paslēpās no lietus zem lielas īves, kas auga pretī torņa durvīm. Konsits neērtā pozā atspiedās pret stumbru.
- Tev nevajag iet tur iekšā, puis, viņš teica. Tu vari bēgt un meklēt, ja vēlies, savu draugu.
Viņš paskatījās uz abiem pārējiem vīriem.
-Mēs savā starpā spriedām… Pēc tā, kas notika pagājušajā naktī, neesam pārliecināti, ka rīkojamies pareizi. Mēs negribam nodot tevi vikāram un vēlamies, lai tu dodies prom un tūliņ. Varam dabūt tev vietu uz kuģa, kas atiet no Vitbijas. Brauc projām uz jebkuru citu vietu pasaulē! Es tevi aizvedīšu.
Pārējie divi piekrītoši māja ar galvu.
- Es nebēgšu un nebraukšu projām, iekams neatradīšu to, kā dēļ esmu ieradies. Tas ir vairāk vērts par zeltu. Rafa norādīja uz torņa durvīm. Lai kas arī tur notiktu, es zinu, ka Riatamuss mani neatstās. Jebkurā gadījumā man jāiet iekšā. Atteikties nav manā varā.
To teicis, Rafa atstāja patvērumu zem īves un devās laukā vētrā. Lietus sitās tik spēcīgi kā krusas graudi. Puisis aizskrēja līdz durvīm, satvēra prāvā misiņa zvana rokturi un pavilka to uz labo pusi. Viņš juta, kā atveras aizbīdnis, un ozolkoka durvis atsprāga vaļā.
Rafa lēnām kāpa augšup pa sveču izgaismotajām akmens kāpnēm, apdomādams katru soli, ko spēra. Augšā viņš apstājās pie citām ozolkoka durvīm, aiz kurām dzirdēja Demjurela un Bīdla apslāpētās balsis. Rafa mirkli pagaidīja, tad pacēla roku, lai pieklauvētu. Puisis gribēja parādīt, ka nebaidās, ka neatkarīgi no tā, ko tie darīs, tas viņu neaizskars un nesadusmos. Rafa saprata, ka dodas lielās briesmās. Bet šie meklējumi bija jābeidz. Aiz durvīm noteikti varēja rast atbildi uz visiem jautājumiem, ko viņš sev uzdevis. Rafa bija ceļojis daudzas jūdzes pār zemi un jūrām uz šo vietu, pie šiem cilvēkiem. Pirms kāda laika viņš, stāvēdams uz tempļa pakāpieniem, bija devis solījumu savam tēvam Abraāmam. Viņš nevarēja atgriezties tukšām rokām.