Kreins pagriezās pret Demjurelu.
- Kad es dabūšu naudu, tad atsūtīšu šurp bērnus. Ko tu ar viņiem darīsi, tā ir tava daļa.
Bīdls pieķērās pie durvju roktura, pierausās kājās un sekoja Kreinam lejā pa kāpnēm un laukā no torņa.
Rafa pārlaida skatienu dūmu pilnajai telpai. Demjurels nostājās pie altāra un pacēla Azimuta akmens virsējo daļu.
- Ļoti drīz, mans tumšais draugs, man būs viss, ko es jebkad esmu vēlējies. Kad ieradīsies tavi draugi, viss būs vienkārši lieliski. Viņš pasmaidīja vāju smaidiņu.
- Viņi nav jums nodarījuši neko ļaunu. Kāpēc jūs jaucat tur iekšā arī viņus? Vai ar mani nav diezgan? jautāja Rafa.
- Diezgan? Nekad nevar būt diezgan! Galu galā trīs sirdis ir labāk nekā viena. Vai tu vēl neesi sapratis, ka runa ir par upurēšanu? Pat tavs Dievs to zina. Pilnīgs, pietiekams ziedojums grēku piedošanai, vai ne?
Kamēr viņš runāja, kambara metāla jumts dārdēja vētrā, kas plosījās ārā.
Rafa nekavējās ar atbildi:
- Dievs prasa vairāk, nekā jūs jebkad esat bijis gatavs darīt.
- Par ziedošanos es kaut ko zinu. Visu mūžu to vien esmu darījis. Tagad pienācis mans laiks, Demjurels atbildēja.
Sajā brīdī torņa durvis atsprāga vaļā un Kreins iegrūda kambarī Bīdlu, viņiem sekoja Tomass un Keita. Divi viņa vīri aizšķērsoja durvis.
- Nu, lūk, vikār, te ir tie divi, ko tu vēlējies. Dari ar viņiem, ko gribi! Kreins pastūma bērnus uz Demjurela pusi.
- Man patīk cilvēki, kas tur vārdu, noteica Demjurels.
- Vārdu? Viņš ir krāpnieks un melis. Dienaszaglis! iekliedzās Keita.
- Piesien viņus pie krēsliem un dabū to diedelnieku un viņa vīrus no šejienes laukā. Mums darāms darbiņš. Demjurels pavērsa pret Kreinu pistoli. Un bez jokiem, Kreina kungs; es protu izmantot šīs lietiņas tikpat labi kā tu.
- Viņi ir tavi, vikār. Dari, ko gribi. Es dabūju savu naudu, un kuģis ir gatavs doties jūrā.
Kreins pagriezās un deva saviem vīriem zīmi atstāt telpu. Atmuguriski viņš virzījās pa akmens grīdu uz durvīm, paturēdams acīs Demjurelu un pistoli.
- Atvainojiet, jaunie draugi, bet darījums ir darījums un dzīve nav nekas cits kā māņi. Trīsdesmit gabali karaļa sudraba. Iziedams no telpas, viņš uzsmaidīja Keitai. Torni atkal satricināja vētras grāvieni.
- Gluži īstajā reizē. Man patīk vētra, tā liek sirdij ietrīsēties. Demjurels pievērsās Bīdlam: Sagatavo viņus rituālam!
Šajā mirklī pa šauro logu ielauzās saules stars, piedūmoto istabu piepildot ar krāsainu gaismu.
Bīdls iesaucās:
- Par vēlu, kungs, ir jau saullēkts! Mēs esam nokavējuši īsto laiku. Ir rīts.
- Vēl viena nakts un mēness, Demjurels norūca uz Bīdlu. Piesien viņus labi! Sagatavo telpu, un mēs atgriezīsimies vakarā. Domāju, ka tā dēļ, kas notiks, ir vērts pagaidīt vēl vienu dienu.
Demjurels novilka garo, balto talāru, nometa to uz altāra, novietoja keruvimu galda vidū un nopūta sveces.
Bīdls pārlaida acis Keitas gludajai sejai. Viņš piegāja pie meitenes, pievilkdams slimo kāju. Pieliecies tas ieskatījās viņai acīs un viegli noglāstīja vaigu.
- Tu esi tik piemīlīga, tas būs liels zaudējums. Viss, ko tu kādreiz varētu darīt, izgaisīs, kad rīt uzlēks saule.
- Liec viņu mierā, tu izdzimums! iesaucās Tomass.
- Tikai pieskaries viņai vēlreiz, un es noraušu tev no ģīmja visas kārpas…
Zēns pavilka auklas, ar kurām bija piesiets pie krēsla.
Šķita, ka tās ar katru kustību kļūst ciešākas,
- Es darīšu ar viņu, ko gribēšu, Bīdls atcirta,
- un šonakt darīšu, ko gribēšu, arī ar tevi. Pagaidi, līdz uzlēks mēness, un tu redzēsi, kas ar jums notiks.
- Keita, neklausies, ko viņš saka! Viņi neuzdrošināsies aiztikt nevienu no mums, Tomass teica, cenzdamies būt tik drosmīgs, cik vien spēja. Tad viņš atkal pievērsās Bīdlam. Tiklīdz viņas tēvs uzzinās, kur mēs esam, mēs būsim no šejienes laukā.
-Viņas tēvs daudzus gadus ir ēdis no Demjurela rokas. Kā tev šķiet, kas stāv aiz visa notiekošā? Vienu dienu viņš ir tiesnesis, nākamajā mācītājs, bet naktī ir klāt visos kontrabandas darījumos, kas notikuši šajos gados. Šeit valda vikārs, nevis tavs tēvs. Ja nebūtu Demjurela, arī tu dzīvotu nabagmājā un kašātu raktuvēs alaunu, jaunā Keita.
Bīdls papliķēja ar plaukstu Tomasam pa seju.
- Kas attiecas uz tevi, labākais, ko var darīt ar Berikiem, ir viņus noslīcināt tūliņ pēc dzimšanas… Vai arī tie paši pamanās noslīkt, nesasnieguši četrdesmit gadu vecumu.
Viņš nosmējās par savu asprātību, bet Tomass pūlējās savaldīt niknumu. Klusu ierunājās Rafa:
- Liec viņu mierā, Tomas! Viņu pazudinās paša mēle. Labs vārds spēj atvairīt naidu, kas kaist viņa galvā kā kvēlošas ogles. Ir daudz nozīmīgākas lietas par viņa dusmām.
- Tas tiesa, Tomas. Klausies, ko saka tavs tumšais draugs. Tā var būt beidzamā balss, ko tu dzirdi šajā pasaulē. Bīdls paņēma no altāra sveci un devās uz durvju pusi.
Pie durvīm atradās maza koka kastīte ar misiņa atslēgu. Vākā bija vairāki mazi caurumiņi. Bīdls izgāja pa durvīm un ar kāju aizspēra kastītei vāku. Tas, kas atradās iekšā, aizkaitināti nošņācās.
- Kamēr būšu prom, varbūt tās jūs izklaidēs. Es neciešu sabiedrību un īpaši jau bērnus. Bīdls vēlreiz iespēra pa kastīti, un pāri tās malām galvas sāka snaikstīt trīs no miega iztraucētas čūskas.
To mēles pašāvās gaisā, bet acis šaudījās pa telpu. Čūskas šūpoja bāli brūnganās galvas, cenzdamās sajust siltumu. Bīdls ātri aizvēra kambara durvis.
Kāpnēs viņš nokliedzās:
- Uz redzēšanos, mani draugi! Kad satumsīs, es atnesīšu gaismu.
Kambarī bija auksti. Vecā vīraka dūmu un sveču tauku smaka pildīja gaisu kā bieza, brūna migla. Austošā saule vēl nedeva pietiekami daudz gaismas, un kambaris bez sveču gaismas grima drūmā tumsā. Uz kāda miruša karaļa kapa saplūda kopā ēnas. Kastītē, ritinādamās un slīdēdamas cita citai pāri, salti šņāca čūskas. Laiku pa laikam tās paslēja galvas pāri malai, bet laukā līst nemēģināja.
Tomass skatījās uz altāra svecēm un vēroja, kā no apdzēstajām daktīm vijas dūmi. Tie griezās kā maldugunis, kas vasaras vidū dejo virs ezera. Domās Tomass atgriezās citā gadalaikā, kad sejā bija jūtams siltums, kad auksti vēji nepūta mugurā un nestindzināja pirkstus. Viņš atcerējās, kā kopā ar Keitu vēlā vakarā peldējās un vēroja, kā pār rāmo ūdeni šaudās spāres. Tās nolaidās uz ūdensrozēm vai arī nekustīgi sastinga gaisā kā radījumi no citas pasaules. Bērni stundām sēdēja krastā, vērodami, kā zivis ķer pirkstos savirpinātas maizes bumbiņas.
Viņi runāja par dragūnu kapteini Ferelu un par to, kā viņš vienā naktī notvēris divpadsmit kontrabandistus. Tad tie veselu mūžību izklāstīja viens otram savus dziļākos noslēpumus, un zēnam šķita, ka tā tam jābūt. Kādreiz Tomass domāja, ka viņa dzīve nekad nebeigsies, bet tagad, augstu tornī, piesietam pie krēsla, gaidot Demjurelu, prātā iešāvās domas par nāvi.
Nebija tā, ka Tomass nebūtu ar to saskāries. Viņš bija redzējis līča krastā izskalotus daudzu mirušu jūrnieku ķermeņus. Nāve viesojās Beitaunā katru dienu. Tā bija slimības, vētras vai traģēdijas sekas.
Zēns saprata, cik dārgs ir ikviens elpas vilciens. Viņš aizvien vairāk juta katru ieelpu, katru trīcošās sirds pukstu. Viņš paskatījās uz Keitu. Meitene bija aizvērusi acis un noliekusi galvu. Pār viņas vaigu slīdēja viena vienīga asara. Tomass paraudzījās uz Rafu. Puisis vēroja gaismu, kas sāka ieplūst telpā caur krāsainajiem šauro logu stikliem, un pie sevis murmināja vārdus, kurus Tomass nespēja saklausīt; viņš tikai redzēja ritmisku lūpu kustēšanos, tos atkārtojot atkal un atkal. Tomass nezināja, ko sacīt. Viņš zināja tikai to, ka ir jālauž šis klusums, jārada kāda skaņa. Viņa sirdī mājoja bezpalīdzības un bezcerības izjūta. Šķita, it kā visi pasaules spēki vērstos pret viņu. Ienaidnieki bija aizgājuši, atstājot neizprotamas bailes no klusuma un neziņas.