- Ko viņi ar mums darīs? ievaicājās Tomass.
- Viņi mūs nogalinās, Rafa mierīgi atbildēja.
- Kāpēc? Tomass tik tikko spēja izrunāt šo vārdu. Viņa rīkle pēkšņi bija izkaltusi kā tuksnesis.
- Kāpēc viens cilvēks ir nogalinājis citu kopš Ēdenes laikiem? Kāpēc Kains nogalināja Ābelu? Dažiem cilvēkiem tas ir sirdī kopš dzimšanas, Rafa lēnām runāja. Citiem to iemāca sarūgtinājums un dusmas.
- Kāpēc mūs? Tomass dedzīgi jautāja.
- Ne tik daudz mūs, cik mani. Es esmu tas, ko viņš vēlas, ne jūs; jums te nevajadzētu atrasties, un man nevajadzēja lūgt jūsu palīdzību. Man bija jānāk vienam. Jūsu nāve būs uz manas sirdsapziņas. Rafa mēģināja Tomasam mierinoši uzsmaidīt.
- Bet viņš nevar mūs nogalināt cilvēki mūs atradīs, Keita iekliedzās ar asarām balsī.
Rafa palūkojās uz meiteni un noteica:
- Mēs neesam pirmie un nebūsim pēdējie. Šis cilvēks nekad neapstāsies. Viņš vēlas valdīt pār pasauli ar kaut kādu aizmirstu maģisku spēku, kas galu galā vērsīsies pret viņu pašu un to iznīcinās. Tikai tad mēs varēsim redzēt patiesību.
Jauneklis uz brīdi apklusa, tad piebilda:
- Taču tad jau var būt par vēlu.
- Bet es negribu mirt, miršana domāta veciem cilvēkiem… dumjiem cilvēkiem, meitene asi noteica. Lai Demjurels iegūst, ko viņš grib, bet lai laiž mūs vaļā!
- Tas, ko vēlas Demjurels, esmu es. Viņš grib, lai es mirstu. Ja es nomiršu, viņš kļūs spēcīgāks. Tāpat kā mēs esam piesieti pie šiem krēsliem dzīvi, tā būsim pie tiem piesieti arī nāvē. Mūsu garam nebūs miera. Viņš mūs izsauks, un mums būs jāatbild. Mēs būsim ieslodzīti starp dzīvību un nāvi, starp gūstu un brīvību.
- Es neticu tam visam. Dzīve ir tikai tas, ko var redzēt. Kā viņš var noķert to, kā nav klāt? Keita dusmīgi jautāja.
-Vai tu tici vai ne, bet tu nekad nevarēsi mainīt patiesību, ka ikvienam no mums ir ķermenis, dvēsele un gars. Ja gribi, tu, Keita, vari protestēt, bet tev iekšā mājo gars, kas ir mūžīgs. Tu esi Riatamusa radīta, lai dzīvotu šajā pasaulē, tad tiksi pārveidota nākamajai. Tāda ir patiesība, un tā tevi atbrīvos. Rafa gandrīz kliedza, un viņa vārdi atbalsojās telpā. Baidies nevis no tā, kas iznīcina tavu ķermeni, bet no tā, kas sagrauj tavu dvēseli.
Rafa pavilka cieši sasieto auklu un paskatījās uz koka kastīti pie durvīm.
- Viena čūska ievilka cilvēci ellē; varbūt trīs palīdzēs tai izglābties un atgriezties paradīzē.
16 Baltās noras ragana
Kreins sēdēja zirgā un nolūkojās, kā Bīdls atstāj torni un pa grantēto celiņu dodas uz mācītājmuižas sētas durvīm. No savas slēptuves mežā viņš varēja labi pārredzēt ceļu uz Vitbiju, savu kuģi un alauna raktuves trīssimt pēdu zemāk.
Pēdējās lietus lāses sitās pret sausajām lapām, kas karājās zaros kā mirušu cilvēku rokas. Kreins ciešāk savilka mēteļa apkakli, izņēma savu ūdensnecaurlaidīgo cepuri un uzvilka to pāri acīm tā, ka zem tās malas tik tikko varēja kaut ko redzēt. Sedlu somā atradās tālskatis un zaļā samta maisiņā ietītas trīssimt mārciņas, ko viņš bija saņēmis no Bīdla. Cauri audumam izspiedās lielās gineju monētas. Kreins paturēja maisiņu rokās, sajuzdams tā svaru, un pažvadzināja monētas. "Nauda par neko," viņš nodomāja.
Acis joprojām bija pievērstas telpai torņaugšā. Pirmajos rīta gaismas staros Kreins ieraudzīja šauru akmens sienu, kas savienoja torni ar mācītājmuižu un kalpoja kā balsts. Apaļais torņa jumts bija izgatavots no bieza vara, kas laikapstākļu, vēja un jūras šļakatu iespaidā gadu gaitā bija kļuvis zaļš. Balsta baļķu muguras bija apvilktas ar metālu un izskatījās pēc kompasa adatām. No jūrā pavadītajiem gadiem Kreins zināja, ka tie rāda uz visām četrām debespusēm: ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Jumta galā atradās gara metāla kārts, un no tās kā bieza, ar zīmuli uzvilkta līnija stiepās dzelzs sloksne, kas pazuda zem īvēm.
Debesis pār jūru kļuva gaišākas un zeltītākas virs apvāršņa izlauzās dienasgaisma un izgaismoja tumšos vētras mākoņus, kas pletās pāri viļņiem, drīz vien atdodot vietu saulei. Saules stari lēkāja no viena mākoņa uz nākamo un ņirbēja pa bangojošās jūras virsmu. Savādais mirdzums ziemeļu pusē bija kļuvis spožāks. Likās, it kā debesis būtu pārrautas divās daļās. No apvāršņa līdz pat debesjumam pacēlās dzintaraini zaļa un sarkana blāzma kā degoša mākoņa stabs.
Kreins pārlūkoja apvārsni no ziemeļiem līdz dienvidiem, acīm sekojot līnijai, kur jūra satiekas ar debesīm. Viņš meklēja iemeslu, kāpēc izveidojies tāds mākonis. Tomēr tur nebija nekā, izņemot šo dīvaino spīdumu. Savā dzīvē Kreins bija piedzīvojis daudz neizprotamu lietu, bet degošu mākoni viņš nebija redzējis nekad. Viņš zināja, ka tas nav gluži dabisks veidojums, ka aiz tā stāv kāds spēks, kas drīz liks sevi manīt.
Nolūkodamies uz mežu, Džeikobs Kreins nespēja tikt vaļā no domām par iepriekšējo nakti. Viņu mocīja atmiņas par Azimuta vīziju. Austot rīta gaismai, viņam vēl joprojām acu priekšā stāvēja mirušās meitenītes seja, tās lūdzošās acis un kvēlā vēlēšanās palikt pasaulē, kura nu viņai ir zudusi. Šī viena gara parādīšanās bija izvilkusi Kreinu no neticības pasaules. Tā bija iedēstījusi sēklu, kas vairāku stundu laikā bija sākusi augt apkārt viņa dvēselei kā žņaudzoša efeja.
Kreins saprata, ka viņa naidā pret Demjurelu slēpjas arī zināma interese un apbrīna. Demjurela alkatībā, noslēpumainībā un varaskārē bija kaut kas tāds, kas ielauzās Kreina vienmēr tik nocietinātajā sirdī, liekot viņam izjust nelielu skaudību. Džeikobam Kreinam šīs jūtas nepatika; tās nozīmēja, ka viņš nevalda pār sevi. Un pastāvēja tikai viens veids, kā tikt ar šo problēmu galā, atbrīvoties no tās ar jebkuriem līdzekļiem.
Pasaulē bija kāda lieta, ko Kreins vēlējās visvairāk, un tā bija nauda. Kopš pusaudža gadiem viņš bija redzējis bagāto svētlaimi, apskaudis šos cilvēkus par visu, ko tie var nopirkt. Viņš bija vērojis, kā vīri cīnās un mirst, un nodod pat savus tuvākos par naudu. Un tas viss tās žvadzoņas dēļ, kas bija viņa samta maisiņā.
Demjurelam kaut kā bija izdevies sagrābt to visu sev. Kreins labprāt būtu pārgriezis mācītājam rīkli un nozadzis to, kas tam pieder. Viņam no prāta neizgāja Demjurela piedāvājums. Ja nu tā ir taisnība? Ja nu šis vīrs var sniegt viņam visu, ko tas meklē? Tad vairs nebūtu jājūt mutē jūras garša un naktīs jāvalstās kojā, gaidot, kad okeāns izmetīs uz grīdas. Tas viss varētu mainīties, bet par kādu cenu? Kreins mocījās, pārdomājot, vai sadarboties ar Demjurelu un piekrist darīt, ko tas vēlas, vai ne. Viņā cīnījās alkatība ar priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas ne. Kreins vienmēr bija pastāvējis pats par sevi, nekad nebija pakļāvies kāda pavēlēm, vadījies tikai pēc sava rakstura un nekad nebija baidījies izmantot deviņu collu garo auksto tēraudu, lai uzvarētu strīdā. Ja viņš kļūs par Demjurela sabiedroto, tad to visu nāksies nolikt malā un būs jādara kas tāds, ko viņš nespēj, jāuzticas.