Šādas domas malās Kreinam pa galvu atkal un atkal. Viņš apcerēja katru punktu un katru jautājumu, kas nedeva mieru, un centās saglabāt skaidru galvu, bet atmiņas par iepriekšējo nakti un Azimuta bērna acis nāca virsū kā vētra jūrā. Domās viņš dzirdēja balsi, kas viņu lūdzās, sauca no kapa.
No savas slēptuves vīrietis redzēja kārtīgo dārzu mācītājmuižas priekšā, kur puķu dobju rindas ietvēra mazi, četrstūraini dzīvžogi. Iekšpus tālākās dzīvžoga malas viņš pamanīja trīs svaigi izraktas seklas bedres. Kreins atkal uzmeta skatienu tornim, tad kuģim. Beidzot viņš deva signālsvilpienu. Dziļi mežā atskanēja atbilde, ko atnesa vējš. No pameža parādījās daži viņa vīri, ar viņiem kopā bija Martins, kas pavērās Kreinā un ieraudzīja, ka cauri viņa jakai sūcas asinis.
- Kas noticis, kaptein? Vai jūs ķēra kāda no tām bultām?
- Tiesa, Martin. Bulta trāpīja man no mugurpuses un degdama izgāja cauri rokai. Vai esam kādu zaudējuši?
- Nav atgriezušies Kirkbijs un Rendels. Šķiet, viņi palika aizmugurē, lai apturētu katru, kas jums sekotu. Kopš tā laika viņi nav redzēti. Martins pamāja uz kalnu pļavu tālāk mežā.
- Cik vīru vajadzētu, lai ieņemtu to māju ar visām bagātībām un dabūtu to visu uz kuģa? Kreins jautāja.
- Nedomāju, kaptein, ka puiši no laba prāta to darīs. Pēc tā, ko viņi redzēja iepriekšējā naktī, visi runā par burvestībām un apgalvo, ka Vecā Mega ir pārvērtusies par zaķi, kurš dzenas jums pakaļ.
Martins palūkojās uz vīriem, kuri bailīgi klusēja.
- Cik reižu neesmu sacījis, ka jums nav jābaidās no Vecās Megas un pasakām par viņas pārvērtībām! Kurš gan baidās no zaķa? Kreins zobojās.
- Kaptein, te pagājušajā naktī notika kaut kas neparasts, mēs visi to redzējām. Martins pavērās tieši Kreinā. Degošais Ugunsvīrs un viss pārējais. Tās nebija mūsu iedomas vai māņi, kaptein.
- Martin, ja tu tā turpināsi, tad mani pārliecināsi. Kreins centās apslēpt patiesās jūtas. Tagad ir rīts. Nakts parādībām te nav vietas. Esmu dabūjis labu naudiņu, un kuģis ir gatavs ceļam uz Holandi. Pārliecinies, vai puišiem ir kas ēdams! Mums nāksies atstāt Kirkbiju un Rendelu pļavā. Viņi zināja, ar ko riskē, kad devās mums līdzi, kad nonāksim Holandē, izmetīsim par viņiem kādu kausu.
- Vēl kas, Martins piebilda. Ir trīs jauni vīri, kas grib braukt mums līdzi. Viņi apgalvo, ka esot alauna racēji. Mēs atradām viņus slēpjamies no vētras. Šie vīri saka, ka tas svešinieks atbrīvojis viņus no kalpības Demjurelam. Viņi vienā laidā stāsta par tā puiša spējām. Viņi ar to visu ir tik lielā mērā pārņemti, ka plāno uzbrukt tornim un atbrīvot puisi. Ko ar viņiem darīsim?
Martins to jautāja, gandrīz smiedamies. Aiz viņa satraukti mīņājās Skerijs, Konsits un Blaits.
Kreins neatbildēja. Viņš bija klausījies pavirši, jo viņa redzeslokā bija nonākusi virkne jātnieku, kas rikšoja lejā pa šauro ceļu uz mācītājmuižu. Saule mirguļoja uz spožajām pogām un plecu bruņām, vīru tumšsarkanie mundieri un baltās bikses laistījās rīta saulē. Skanēja zobenu šķindēšana un sprādžu klabēšana vienlaikus ar divdesmit lielisku sirmju pakavu klaboņu. Divus zirga garumus priekšā pārējiem rikšoja milzīga melna ķēve. Tās jātniekam bija tāds pats formas tērps kā pārējiem, bet uz viena pleca bija uzmests īss apmetnis un uz muguras karājās gara muskete. Uz pakauša viņam bija uzslieta cepure ar melnu spalvu, kas plīvoja vējā.
- Kas tas ir? Martins vaicāja klusinātā balsī.
- Tas ir nepabeigts darbiņš, lūk, kas tas ir. Kreins sajuta ievainojumu vaigā.
- Kāpēc gan kapteinim Ferelam vajadzētu ieturēt brokastis kopā ar Demjurelu?
- Turklāt laikā, kad man tur, zem zemes, ir pilns tunelis ar kontrabandas precēm, Kreins atsaucās. Divdesmit vīru ar zirgiem visā savā krāšņumā, un visiem pēkšņi radusies interese par mūsu kuģi, kas atrodas divsimt jardu no Beitaunas… Kādas Ferelam darīšanas ar Demjurelu?
- Varbūt viņš vēlas saņemt visu grēku piedošanu, noteica Martins, tuvodamies mežmalai. Aizgāja apmeklēt vikāru, lai pajautātu viņam, vai Dievs tam ir piedevis, ka Noslēpumu mežā iecirtis jums sejā.
- Lai piedotu, Ferelam ir vajadzīgs kas vairāk par Dievu. Kamēr vien es nēsāju šo zīmi, nekad neaizmirsīšu, ko viņš man ir parādā. Viens veiksmīgs cirtiens, un viņš jau plātās pa visu pasauli, ka uzveicis mani zobenu cīņā. Man vajadzēja viņu toreiz tur nogalināt, un viss. Viens miris dragūns pasaulē vairāk vai mazāk kāda tur starpība! Tā runādams, Kreins paturēja acīs mācītājmuižu. Nedomāju, ka mums ir pietiekami daudz vīru, lai tiktu ar viņiem galā. Un man nepatīk cīnīties dienasgaismā. Nav nekādas patikas redzēt, kā izskatās viņu ģīmji, kad pār tiem pārbrauc mans zobens. Labāk naktī, tad ir arī attiecīga noskaņa, iesmējās Kreins.
Kapteinis Ferels iejāja mācītājmuižas pagalmā un piesēja zirgu pie slitas torņa malā. Kreins vēroja, kā Bīdls steidzas tam pretī un aicina iekšā. Arī pārējie vīri nokāpa no zirgiem, sapina tiem kājas un iegāja garajā šķūnī. Tajā mirklī domas par palīdzību Demjurelam izgaisa kā rīta migla.
- Martin, atstāj mani ar diviem vīriem! Gribu, lai tu dodies jūrā. Brauc pāri līcim un, kad nonāksi nepieciešamajā attālumā, bliez no lielgabala tieši virsū mācītājmuižai. Kad būsi to izdarījis, pagriezies uz ziemeļiem un izmet enkuru aiz zemesraga. Tur viņš tevi neredzēs. Gaidi trīs stundas un, ja es neparādos, brauc uz Vitbiju.
- Ko jūs darīsiet, kaptein? Martins vaicāja.
- Nezinu. Varu apsolīt tikai vienu līdz pusnaktij Ferels un Demjurels gulēs kopā vienā no svaigi izraktajiem kapiem. Viņš pamāja uz mācītājmuižas pusi. Vai nu viņš ir burvis, vai ne, bet viņš pārāk daudz zina, un šoreiz tam nepietiks ar maģiju vien, lai paliktu dzīvs.
Kreins pamāja Skerijam, kurš vēl aizvien stāvēja dažas pēdas aiz Martina meža tumsā.
- Nāc šurp! Pastāsti man, kas tajā Āfrikas puisī ir tik īpašs!
Skerijs paskatījās uz Konsitu, tad uz Blaitu. Bet neviens neko neteica. Skerijs neuzdrošinājās pacelt acis uz Kreinu viņš zināja tā reputāciju un raksturu, tāpēc stomīgi atbildēja:
- Viņš ir citāds. Tas puisis spēj izdarīt un pateikt tādas lietas, kas liek cilvēkiem mainīties. Viņš ir dziednieks; ar viņu runājot, pārņem sajūta, it kā viņš zinātu, kas notiek tavā galvā.
- Tad viņš ir kāds burvis vai pestelis? Kreins jautāja.
- Nē, kaptein, viņš nav burvis. Tas jauneklis apgalvo, ka tie visi ir slikti, viņam nepatīk kārtis un zīlēšanas seansi. Skerijs urbināja ar zābaka purngalu zemi. Viņš izdziedināja kurlmēmo zēnu raktuvēs un izdabūja no Blaita kaut kādu nelāgu garu.
Skerijs paskatījās uz Blaitu.
- Tas ir tiesa, piebilda Blaits. Ļaunais gars bija pārņēmis manu prātu un gribēja, lai es to puisi nogalinu. Puisis pienāca un ar vārdiem lika tam pazust, un es kļuvu brīvs.
- Vai visa pasaule ir kļuvusi traka? Kreins sacīja Martinam. Līdz iepriekšējai naktij es domāju, ka spoki ir pasakas, ko mēs cilvēkiem stāstām, lai tie turētos pa gabalu no vietas, kur slēpjam kontrabandu. Tagad visur, kur es pagriežos, ir vieni vienīgi gari, spoki un elles izdzimumi. Varbūt tu man vēl stāstīsi, ka jūs visi esat vērsušies pie Dieva, lai tas jūs pasargā?
- Nu, kaptein, daži no mums gribētu Vitbijā noklausīties sprediķi. Mēs dzirdējām, ka drīz atgriežoties Veslija kungs.
- Veslijs?! Kreins pacēla balsi. Tas cilvēks pataisīs jūs par sievišķiem, kam vairs neinteresē dzērieni un kontrabanda. Tad, kad viņš pagājušajā reizē ieradās