Kāda veca sieviete pamāja Tomasam ar roku, lai viņš liekas mierā, un klusu noteica:
- Pazūdi, Tomas! Sī nav īstā vieta un īstā reize. Liec vikāram mieru, citādi nonāksi tiesas priekšā.
- Es pazudīšu, bet atcerieties manus vārdus! Tam cilvēkam ir kāds plāns, un tas nav Dievam tīkams. Tas prasīs ne tikai jūsu dzīvību.
Zēna acis piepildījās ar dusmu asarām, un viņš trieca akmeni pret klinti.
Demjurels apmierināts uzsmaidīja Bīdlam un klusu teica:
Viņš var svaidīt akmeņus, cik grib, bet drīz vien redzēs, ka es varu valdīt pār ēnām. Nebūs ilgi jāgaida, kad viņa dzīvi pārņems tumsa.
Tomass pagriezās un pa oļiem devās prom uz dūņu un slānekļa strēli, kas izvirzījās no klints jūrā, atdalot līci no Briesmoņu klints. Zēns uzrausās augšā pa slānekli, pārkāpa pāri akmeņiem un pazuda meža aizsegā. Dusmas nerimās, un, lai neļautu vaļu asarām, zēns sāka klepot.
Tomasam Berikam bija trīspadsmit gadu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis Torpā un nekad nebija nokļuvis tālāk par Vitbiju. Viņa tēvs pazuda jūrā lielā vētrā, kad Tomasam bija septiņi gadi. Zēns dzīvoja kopā ar māti mazā mājiņā, ko īrēja no baznīcas. Tā drīzāk bija pagaidu mītne, nevis māja. Apakšā atradās viena istaba, un augšā otra, pagalmā sausā ateja, ko viņi lietoja kopā ar triju citu māju iemītniekiem. Torpas un Pīkas ciemi piederēja vikāram. Katra māja, viesnīca, ferma un veikals maksāja viņam īri un desmito tiesu: viena desmitā daļa no visa nonāca pie Demjurela, un ciema ļaudis nekad nesaņēma atpakaļ ne penija.
Tagad Tomasam māju vairs nebija. Tēvs bija miris, māte slima, un zēns nebija spējīgs samaksāt īri, bet Demjurels nepazina līdzcietību. Soļodams pa Briesmoņu klints taku, zēns atcerējās, kā Demjurels un viņa ļaudis bija draudējuši: ja māte nesamaksās, tad pēc nedēļas viņus izliks no mājas.
Divas dienas vēlāk pēc tumsas iestāšanās Tomass izgāja no mājas, lai salasītu liedagā ogles. No krastmalas viņš saskatīja dūmu mutuli. Zēns skrēja atpakaļ uz ciemu un ieraudzīja, ka māja tumšajā naktī deg spožām liesmām. Tobrīd tai nejauši gāja garām Demjurels un Bīdls. Māte gulēja Līdleju ratos, pārklāta ar segu. Viņai blakus stāvēja Līdleja kundze.
- Neuztraucies, Tom, ar tavu māti viss ir kārtībā. Mēs viņu aizvedīsim uz slimnīcu. Tur par viņu parūpēsies, sieviete noteica.
Demjurels piebilda:
- Tev nu gan, Tomas, vajadzēja labāk pieskatīt manu īpašumu. Te nu ir skaidri redzams nomas noteikumu pārkāpums. Jums vajadzēs atrast citu vietu, kur dzīvot.
Demjurels sarauca vienu uzaci. Mutes kaktiņš labpatikā noraustījās.
- Pie manām cūkām vienmēr atradīsies vieta.
- Pie cūkām? iesaucās Tomass. Te tuvumā ir tikai viena cūka, un tā ir pats vikārs!
Zēns pieķērās kazenāju stublājam un vilkās uz augšu. Ērkšķi dūrās plaukstās, bet sāpes notrulināja plosošais niknums. Viņš atrada taku, kas veda cauri mežam un tad lejā uz līci.
Tomasam patika līcis. Tā bija jauka vieta ar mīkstām smiltiņām, bez oļiem. Starp akmeņiem virmoja brīnišķīgas, mierīgas lāmas,pilnas ar jūraszālēm, mazām zivtiņām un sarkaniem krabjiem. Tas bija teiksmains nostūris no senseniem laikiem par to stāstīja asinis stindzinošus stāstus un leģendas par karali Henriju un Robiņu no Slepkavu līča. Jomu ietvēra liels purvājs un milzum plašā jūra.
Dažu pēdējo nedēļu laikā līcis bija arī viņa mājas. Kopš ugunsgrēka zēns mitinājās hobitu caurumā, lielā alā, kurā, kā ticēja ciema ļaudis, dzīvoja Torpas hobiti. Katram ciemam bija savs hobits: gars, kurš pieņēma maza vīriņa veidolu. Hobiti bija mazi, tumšbrūni radījumi ar lielām acīm, mazām ausīm un melnu, sarainu matu cekulu gluži kā Bīdlam. Tiem piemita burvju spējas, un tie mēdza izstrādāt jokus ar neuzmanīgiem cilvēkiem, kā arī ar tiem, kuri neatstāja viņiem ēdienu vai naudu.
Pīkas ļaudis runāja, ka Bīdls esot hobita dēls un ka viņš ieņemts, kad tā māte gulējusi aizmigusi uz Briesmoņu klints.
Hobiti vienmēr dzīvoja kādā caurumā vai alā jūras klintī. Runāja, ka tie spējot izārstēt visas kaites, sākot no vēdergraizēm un beidzot ar garo klepu. Garais klepus bija nogalinājis Tomasa vecāko māsu, kad viņai bija divi gadi. Viņa bija klepojusi un klepojusi vairākas dienas un naktis un beigās nomirusi. Māte stāstīja, ka klepus ir viņu nosmacējis un atņēmis dzīvību. "Nākamreiz, ja kas tāds gadīsies," viņa teica, "bērnu vedīšu pie hobita."
Visu ceturto dzīves ziemu Tomass klepoja, un, kad Zaļajā ceturtdienā pienāca viņa piektā dzimšanas diena, puisēns bija tik slims, ka nespēja paiet. Tēvs aiznesa dēlu pie hobita Vētru līcī.
Zēnu iezieda ar zoss taukiem un ietina brūnā papīrā, tad biezā segā. Tēvam vajadzēja noiet vienpadsmit jūdzes, nesot uz krūtīm piesprādzēto Tomasu. Kad viņi ieradās Vētru līcī, bija jau pēcpusdiena. Tēvs nostājās liedagā pie hobita alas un tumsā izkliedza burvju vārdus:
Hob! Hob! Puisēnam ir nelabs klepus. Atņem to, atņem to, atņem to!
To teicis, viņš iemeta alā penija monētu, pacēla Tomasu, trīs reizes iebelza viņam pa muguru un tad iebāza dēla galvu alas ieejā.
Tomass joprojām atminējās nelabo pelējuma smaku. Tumšajā, mitrajā alā mētājās pūstošs ēdiens, ko bija sanesušas vecās sievietes, kuras rūpējās par hobitu. Zēns dziļi ievilka elpu un sāka aizgūtnēm klepot. Viņš klepoja līdz nelabumam. Bet pēc tam vairs ne reizi neieklepojās.
Toreiz Tomass jutās vīlies. Mērots tik tāls ceļš, un viņš nebija pat ne ar acs kaktiņu ieraudzījis hobitu. Tik maziņš, lai nepamanītu, tas taču nevarēja būt. Alā tik tikko pietika vietas zēna galvai, kur nu vēl hobitam. Līdz pat Lieldienu priekšvakaram zēns bija pārliecināts, ka hobitu nav. Tomēr viņš nesaprata, kāpēc ir pārstājis klepot.
Tagad Tomass devās uz savām pagaidu mājām īstā, dziļā hobita alā. Domas par mātes slimību lika aizmirst kādreiz paša piedzīvoto. Viņam bija viss, kas nepieciešams: krastā izsviesti koki ugunij, papardes guļvietai, Demjurelam nozagti sveču gali un nabagu maize. Tomass Svētā Stefana baznīcā drīkstēja saņemt nabagu maizi. Katru nedēļu baznīcas skapītī viņam tika atstāts viens kukulis. Tā bija vienīgā žēlsirdības dāvana, ko zēns saņēma, un neko citu viņš arī nevēlējās. Tomass sev nosolījās, ka tad, kad būs iekārtojies, apciemos māti.
Tomass zināja, ka neviens no ciema ļaudīm, baidoties no hobita, nenāks tuvu alai līdz Mirušo piemiņas dienai. Zēns steidzās pa taku cauri mežam. Nogāze uz liedagu nebija stāva. Drīz vien koku aizsegs pašķirsies un skatienam pavērsies Beitauna un krasts.
Pēkšņi viņš mežā izdzirdēja tādu kā skrāpēšanos, it kā liels dzīvnieks asinātu nagus pret koku. Tas skrubinājās un skrāpējās pa labi, augstāk klintī. Zēns palūkojās turp, bet neko neredzēja. Tomass zināja, ka šajos mežos nav savvaļas suņu. Pēc brīža skaņa atkārtojās, tikai šoreiz aizmugurē un tuvāk. Nezināmais radījums bija nokāpis no koka un skrubinājās gar katru nākamo, kam gāja garām. Skaņa bija tāda, it kā kaķis skrāpētos gar šķūņa durvīm, lai tiktu klāt pelēm, tikai šoreiz tā bija skaļāka un radījums daudz lielāks.
Tomass paraustīja plecus un pacēla apkakli, lai aizsargātos no vēja, kas lauzās cauri kokiem. Tad viņš izdzirdēja kliedzienu. Tas bija tik skaļš, ka puikam gandrīz aizkrita ausis un aizrāvās elpa. Tomass sāka skriet uz alu.
Vajātājs tuvojās. Briesmoņu klints rīta salnā bija kļuvusi slidena, taču Tomass, skrienot pa taku lejā no kalna un lecot pāri sakņu mezgliem, arvien vairāk uzņēma ātrumu. Divdesmit jardu[2] tālāk taka sazarojās. Labais atzars veda uz liedagu un alām, taisni uz kalna virsotni un tad uz jūru. Zēns satvēra lokanu jauna koka zaru, lēcienā pagriezās un nokrita uz liedaga takas.