Beitaunā, es zaudēju pusi savas komandas. Vai tu neesi padumjāks, Martin? Domāju, tu būsi pēdējais, kurš uzņems sevī reliģijas devu. Es dodos uz Briesmoņu klinti; no turienes iztīrīšu tuneli un samaksāšu Demjurelam par vizīti. Apsolīju vecajam Rūbenam, ka atvedīšu bērnus atpakaļ. Un vienreiz dzīvē turēšu vārdu. Ņemšu līdzi Skeriju un Blaitu; viņi pazīst raktuves un to puisi. Varbūt viņš izmainīs arī mani, Kreins kā pa jokam noteica.
Martins pasauca vīrus un pazuda meža tumsas aizsegā. Džeikobs Kreins turpināja novērot mācītājmuižu, bet Skerijs un Blaits sēdēja uz nokrituša koka stumbra un gaidīja, kad viņiem teiks, ko darīt. Ilgi gaidīt nenācās.
Kreins izņēma no sedlu somas tālskati un paskatījās uz mācītājmuižu. Varēja saredzēt telpu, ko Demjurels izmantoja par kabinetu. Erkerā pie maza galdiņa sēdēja pats vikārs un ar muguru pret logu kapteinis Ferels. Iepūderētās parūkas cirtas krita pāri vienam viņa plecam. Demjurels runāja gari, plaši un satraukti žestikulēdams.
- Vai jūs labi pazīstat raktuves? Kreins uzrunāja Skeriju un Blaitu, nepagriezies pret viņiem, bet turpinādams raudzīties tālskatī.
- Pietiekami labi. Mēs esam tur bijuši… jau agrāk, Blaits atbildēja.
- Vai jūs tās pazīstat pietiekami labi, lai dabūtu man pulvera mucu? Kreins jautāja.
- To var izdarīt vienā rāvienā, atteica Skerijs. Domāju, ka noliktavā dažām jābūt.
- Man būs vajadzīga viena muca pulvera, dažas degļa auklas un kaut kas ēdams. Uzmanieties, lai jūs nenoķer! Es jūs gaidīšu uz Briesmoņu klints pēc divām stundām. Tagad ejiet!
No savas izdevīgās pozīcijas zirga mugurā Kreins turpināja vērot mācītājmuižu un Demjurela sarunu ar Ferelu. Bija acīm redzams, ka šī nav klusa apspriede. Rokas vicinājās pa gaisu, dūres belza pa galdu; tad Demjurels piecēlās, atstūma krēslu, pieliecās pie Ferela un sagrāba viņu aiz mundiera. Ferels atgrūda vikāru un apsēdās atpakaļ krēslā, grozīdams galvu. Viņi strīdējās, bet, par ko, Kreinam nebija ne jausmas. Kreins izberzēja acis viņš bija noguris, bet sāpes no ievainojuma plecā uzturēja viņu nomodā, tāpat arī vieglā zirga kustēšanās zem vina.
Nepatīkama sajūta pakrūtē liecināja, ka viņš mežā nav viens. Zirgs, kurš mierīgi bija grauzis zāles čemurus, apstājās, atmeta galvu un atlieca ausis. Tā nāsis drebēja. Kreins palūkojās apkārt. Mežs bija pilns ar ierastajiem rīta trokšņiem. Lejā, laukā starp mežu un raktuvēm, varēja redzēt Skeriju un Blaitu. Tie brida pa zāli garām dzīvžogam, kurš stiepās gar mazā strauta malu. Tālāk, slīpumā pa labi, atradās sliedes, pa kurām zirgi vilka uz karjeru tukšas vagonetes. Tajās iekrāva slānekli un tad atkal nolaida ratus lejā uz raktuvēm.
Kreins bija pārliecināts, ka tuvumā kāds atrodas. Zirgs bija kļuvis nemierīgs, ošņāja gaisu, mīdījās ar kājām un kārpīja zemi. Kreins vēlreiz palūkojās apkārt un pārbaudīja pie jostas pistoli. Lai nonāktu uz Briesmoņu klints, viņam vajadzēja jāt pa ceļu uz dienvidiem un tad pie Zvanu kalna pagriezties uz jūras pusi. Sajā ceļā paietu kāda stunda. Viņš varētu atstāt tur zirgu un tad nokāpt pa šauro kazu iemīto taku uz plašo zemes strēli, kas kādreiz bija nokritusi no četrsimt pēdu augstās klints virsas un tagad veidoja nemīlīgu, irbulenēm klātu plakankalni.
Tā bija vieta, ko uzdrīkstējās apmeklēt tikai daži. Pārāk daudz tika stāstīts par cilvēkiem, kas no šejienes neatgriezās, par to gariem, kuri staigā pa šaurajām, slidenajām klints takām starp zemi un jūru. Briesmoņu klints vienmēr bija attaisnojusi savu nosaukumu. Tā bija vairojusi leģendas par tulakiem, radījumiem, kuri to vien vēlas, kā iekļūt cilvēku pasaulē, nodarīt tiem postu un radīt haosu.
No neierastās vienatnes Džeikobs Kreins kļuva arvien satrauktāks, tāpēc bija sācis vairāk domāt par spokiem un leģendām. Sajūta, ka viņu novēro, kļuva spēcīgāka. Kreins iespieda papēžus zirgam sānos un pagriezās atpakaļ, lai jātu augšā kalnā uz Balto noru. Izjājis no meža tumsas saules gaismā, viņš juta atvieglojumu. Vētra bija aizvirzījusies tālu uz dienvidiem, un tālumā varēja saskatīt pamatīgu lietu, kas trieca krusas graudus pret sabrukušo pili augstu virs līča vairākas jūdzes tālāk.
Kreins paraustīja plecus par nepatīkamo sajūtu, tāpēc mēģināja pasmieties, lai tiktu vaļā no bailēm. Baltā nora bija kaila vieta, kur starp muklājiem un akmeņu atsegumiem klejoja tikai aitas. Kreins uzjāja līdz Ugunsvīra paliekām. Tās bija apsvilinājušas zemi. Vairāki vītola zari gulēja neskarti zemē. Dienasgaismā šī vieta izskatījās citāda nekā iepriekšējā naktī. Viņš meklēja ieleju, kur bija noticis uzbrukums, un soļos aizveda zirgu līdz vietai, kur viņa rokai cauri bija izlidojusi bulta un pēc tam uzsprāgusi uz akmeņiem.
Saules gaismā viņš redzēja mazu, salauztu plāksnīšu gabalus, kas izskatījās kā sasmalcināti dimanti. Tātad tas viss bija noticis īstenībā tā nebija iztēle vai kādas savādas burvestības radītas halucinācijas. Tagad viņam bija pierādījumi. Ievainojums augšdelmā un stikla drumslas, kas izmētātas ap akmens atsegumiem, bija patiesas liecības.
Kreins pacēla dažus gabaliņus daudzkrāsainā stikla. Katrs gabaliņš vizmoja pārsteidzošos zaļās, sarkanās, kobalta un violetās krāsas toņos. Viņš nekad nebija redzējis neko cilvēka rokas radītu, kas varētu līdzināties savā hipnotiskajā skaistumā ar šo stiklu.
Šajā brīdī Kreins izdzirda dziedāšanu, kas nāca no akmeņu krāvuma puses. Viņš nevienu neredzēja, bet dzirdēja sievietes balsi. Tā dziedāja skumju sēru dziesmu, raudādama par sava bērna nāvi. Aiz akmeņiem atradās vecs, nokaltis krūms bez lapām, ar sausiem, nedzīviem zariem. Tas bija cilvēka augumā, un katrā zarā ar lentēm bija iesietas dažādas veltes. Uz akmeņiem, kas bija sakrauti pie krūma, bija izmētāti sausas maizes gabali, izgriezti dzīvnieku formā. Koki bija noklāti ar ziedojumiem no cilvēku matiem, uz pergamenta bija uzrakstīti vārdi un ietīti drēbē. Šīs veltes rīta pūsmā grabēja pret sauso mizu un karājās zaros kā lūgšanas, kuras vējam jāaiznes kādam mēmam dievam.
Dziedāšana kļuva skaļāka, bet Kreins nevarēja saskatīt dziedātāju. Viņš sekoja balsij lejā ieplakā un augšā otrā pusē, līdz beidzot ieraudzīja to sēžam uz akmens, kas sniedzās laukā no zemes kā lielas rokas pirksta kauliņš. Kreins nespēja saprast, kāpēc viņš nav redzējis sievieti jau agrāk. Akmens bija viņa redzeslokā jau kopš brīža, kad viņš iznāca no meža Baltajā norā.
Sieviete turpināja dziedāt, satvērusi rokām galvu. Viņas garie, sarkanie mati krita pār seju. Sieviete bija ģērbusies kā zivju sieva rupji šūto garo kleitu ar maisauduma priekšautu klāja plecu lakats.
Kreins piegāja pie sievietes un nostājās tās priekšā. Kad viņa virpināja pirkstos matus un aizklāja ar rokām seju, vīrietis redzēja tās raupjās rokas un aplauzītos nagus. Dziedāšana pārvērtās dūkšanā, kurā atkārtojās vieni un tie paši vārdi.
- Viņa uz mūžu ir aizgājusi, šo zaļo zemi atstājusi.
- Kas ir aizgājis, sieviete? Kāpēc atrodies šeit?
- Viņa ir prom, bet es esmu palikusi viena, atbildei nodziedāja sieviete.
- Paskaties uz mani, sieviete, varbūt es varu tev palīdzēt viņu atrast, sacīja Kreins.
Sieviete, nepaceldama acis, strauji papurināja galvu, raudama ar roku matus.
-Viņa ir projām aizgājusi, un nezin' neviens, uz kuru pusi, atkal iedziedājās sieviete, gandrīz kliegdama. Uz Balto noru mans ceļš allaž vīsies, līdz viņa mājās atgriezīsies, kur gaida to sirds mana smeldzošā un uguns, iekurta pavardā.
Kreins saņēma sievietes roku un piespieda viņu pacelt skatienu. Viņa centās aizsegt acis, atvilkt nost vīrieša rokas. Tad sieviete piecēlās kājās un atgrūda Kreinu.