- Liec man mieru! viņa iesaucās. Tu atnāc šurp un stāsti man, ko darīt, kad visapkārt lidinās radījumi, kas grib paņemt tavu dvēseli… Starp tiem ir viens, kuram uz šķīvja drīz būs tava sirds.
Sieviete paskatījās uz Kreinu ar skaidrām, baltām acīm, kuras bija aklas pret šo pasauli.
- Sieviete, tu esi akla. Kā tu vari to visu redzēt?
Viņa skatījās tam cauri neredzošām acīm, un likās, ka pazīst viņā katru sīkumu.
- Nav vajadzīgas acis, lai redzētu nāvi, ne lūpas, lai runātu par to. Tagad atstāj mani vienu! Es gribu dziedāt savai meitenei. Varbūt viņa ies tālāk, un es negribu to palaist garām.
Sieviete atkal sāka dziedāt, vaidēdama kā gaudojošs vējš ziemas naktī.
- Paklausies, sieviete! Ko tu meklē? Varbūt es varu tev kā palīdzēt, man ir acis, kas redz šo pasauli. Kreins atkal pacēla viņas galvu, cerot ieraudzīt tās seju.
- Lai varētu redzēt šo pasauli, ir nepieciešams kas vairāk nekā tikai acis. Tām jāspēj ielūkoties nākotnē un pagājībā. Viņa pasniedzās un pieskārās vīrieša vaigam, pārbraukdama ar pirkstiem Ferela zobena atstātajai rētai. Tas esi tu, tērauda skarts un nelabā vadīts… Cieta sirds un sīksta daba… Šajā vietā, norā, zem mana koka, kapteini Džeikob Krein, dusi mierā!
Runādama sieviete aizskāra Kreina seju tik maigi, cik vien ar savu roku spēja.
- Nestāsti man par nāvi, kamēr manā ķermenī vēl elpo dzīvība! Kreins iebilda. Es esmu visnotaļ dzīvs un tāds arī domāju palikt.
- Cik ilgi tu spēsi cīnīties ar parādībām, ko neredzi? Cik ilgi tās sekos, tevi nenotverot? Iedod man stikla gabaliņu no bultas, ieliec to man rokā.
Viņa pastiepa atvērtu plaukstu. Kreins izņēma no kabatas saplēstā stikla lauskas un ielika tās sievietei plaukstā. Viņš pamanīja tās cieto ādu. Sieviete saspieda gabaliņus dūrē, saberzdama stiklu.
- Tagad paskaties, kapteini Krein! Sieviete atvēra plaukstu, un stikla tajā vairs nebija. Bija palikuši tikai sarkani putekļi kā izkaltuši dubļi. Viņa pastiepa roku, un vējš aizpūta smalko pulverveida stiklu prom.
- Palūkojies šurp, manu jauko puisēn, palūkojies! sieviete dziedāja.
Tad viņa pūta atlikušo pulveri uz Kreina pusi. Viņš ātri pacēla roku, lai aizsargātu seju. Stikls atlēca no viņa ādas un griezās apkārt, mainīdams krāsu un formu. Izveidojās spārnots melns radījums, kas lidinājās Kreinam ap galvu, plivinādams spārnus un klaigādams. Kreins mēģināja trāpīt radījumam ar cimdoto roku.
- Liec to mierā, kapteini Krein, putns nenodarīs tev neko ļaunu. Tas ir tikai tik īsts, cik tu vēlies, noteica sieviete.
Kreins beidza dauzīt ar dūri gaisu. Putns lidoja augstāk un augstāk, vējā celdamies un krizdams.
- Ar kādu burvestību palīdzību tu dari tādas lietas? Kreins jautāja. Kāpēc tu mani tā moki?
- Tu pats sevi moki, Džeikob. Tu nekad neesi apmierināts ar to, kas esi un kas tev pieder. Tava sirds nepazīst miera. Tu esi cilvēks bez draugiem. Tu nekad neesi sapratis vārdu "mīlestība", tomēr dziļi tevī ir cerības sēkla, sīka sinepju sēkliņa, kas gaida, kad varēs sākt augt. Viņa paplikšķināja vīrietim pa plecu. Viss, kas tev jādara, ir jāmācās. Dodies uz Karātavu krustcelēm, un tur tu ieraudzīsi savu nākotni.
- Kāds ļaunums tevī darbojas? Par tādu pesteļošanu es varētu tevi uz vietas nogalināt.
- Tas nenāktu tev par labu, Džeikob Krein. Palūkojies debesīs vai tu neredzi, ka drīz būs pienācis laiks? Pasaulē briest pārmaiņas. Tumsas spēki pulcēsies kopā, un cilvēki atgriezīsies pie šī koka, lai meklētu sevī spēku.
Tad sieviete atkal sāka dziedāt par savu bērnu.
- Kāpēc tu runā mīklās? Pasaki man, kas ir tavs kungs! saniknots uzsauca Kreins un pacēla roku, lai iesistu sievietei.
Bet viņa bija pazudusi. Kreins raudzījās visapkārt, bet sievieti nekur vairs nemanīja. Viņš stāvēja norā viens. Tad atkal izdzirda balsi, kas dziedāja aiz akmens krāvuma un sauca savu bērnu atgriezties. Kreins pieskrēja pie akmeņu kaudzes līdzās svētajam kokam un paskatījās lejā pa taku, kas veda no Baltās noras uz raktuvēm. Tālumā viņš ieraudzīja starp akmeņiem ejam sievieti. Pavīdēja tās lakats un garie, sarkanie mati, kas plivinājās vējā. Viņai apkārt lidinājās melna vārna, celdamās un krizdama pie katras nots, ko sieviete nodziedāja. Tad tā izzuda skatienam pīlādžkoku aizsegā, kas iezīmēja Kara vaļņa robežu.
17 Keruvims
Kapteinim Ferelam nepatika, ka uz viņu kliedz. Viņš bija militārs cilvēks, kas vadījās pēc pavēlēm, ieteicams savējām. Viņš bija saņēmis no Demjurela tik daudz apvainojumu, cik vienā rītā spēja norīt, un viņa pacietība sāka izsīkt.
- Jūs droši vien domājat, ka esmu pilnīgi nelietpratīgs, vikār, bet es savu darbu zinu, un pēdējais, kas jums man jāstāsta, ir tas, kā noķert tādu nelieti kā Džeikobs Kreins. Galu galā vai tas nebiju es, kurš viņu pagājušajā nedēļā mežā gandrīz nogalināja?
- Jā, noteica Demjurels. Es redzēju to skrambu viņam uz vaiga.
- Skrambu? Tas cilvēks tik tikko palika dzīvs! Ferels iebilda.
- Nu, ja viņš ir tikko dzīvs, tad mums vēl ir cerība. Tomēr, manuprāt, viņš ir dzīvāks pārjums, un man tas itin nemaz nepatīk. Es jums labi samaksāju, lai viņu nogalināt, bet jūs savu darbu neesat paveicis. Tagad pasakiet: vai jūs to izdarīsiet vai arī man jāmeklē kāds cits? Demjurels uzstāja, triekdams ar dūri pa galdu.
- Kam tāda steiga? Tādas lietas prasa laiku. Tās, tāpat kā labu vīnu, vajag izbaudīt, nevis norīt lieliem malkiem, sacīja Ferels, kurš nu jau jutās dziļi aizkaitināts.
- Pagaidīt? Demjurels pārjautāja. Es nevaru ilgāk gaidīt! Gribu, lai viņš šonakt ir miris un viņa kuģis uzsperts gaisā. Katru nedēļu es, skatoties pa logu, redzu to otrpus līcim, Beitaunā, izkraujot dažādu veidu kontrabandas preces. Vai jums par to nevajadzētu parūpēties? Vai jūs nesaprotat, ka tas padara jūsu un manu amatu bezvērtīgu? Jūs esat cilvēks, kam jārūpējas par kontrabandas novēršanu, bet jūs ļaujat tam visam netraucēti turpināties.
- Tad man vajadzētu apcietināt sevi un, protams, arī jūs, noteica Ferels, domādams, ka izteicies ļoti gudri.
- Neesiet dumjš! Vai tad jums armijā nekas nav iemācīts? Demjurels ievilka elpu. Jums un man ir kopējs darījums. Tā ir kontrabanda, un mums jānovāc no ceļa sāncenši.
Demjurels saniknots nopūtās, bet Ferels notrausa no sarkanā frenča putekļus un sakārtoja garās ūsas.
- Lūdzu, kapteini Ferel, izdariet vienu lietu nogaliniet viņu! Nav mana darīšana, kā jūs to paveiksiet, ja vēlaties, varat viņu sacaurumot līdz nāvei, bet es gribu,
lai viņš būtu miris. Nometiet vinu no klints, uzlaidiet bēgošu aitu baru, kas viņu sabradā, dariet jebko, bet NOGALINIET VIŅU! Demjurels auroja.
Bīdls aiz durvīm aizbāza ausis.
- Domāju, ka to varējāt izdarīt jūs, vikār. Galu galā jūs man visu laiku stāstāt par savu varu un maģiju. Gan jau jums ir kaut kādi burvju vārdi vai lāsti, lai paveiktu to pats savā labā. Vai tad nav kāds nāves gars, kuru jūs varētu pieburt, lai tas aizraida viņu uz elli? Tad mani dragūni varētu ar to nenodarboties. Jūs taču zināt, ka asinis uz formas tērpa diez kā neizskatās. Ferels uzsmaidīja Demjurelam.
- Jūs… jūs esat nelga un švīts! Jūs esat memmesdēliņš, sapucējies sprukstiņš, jums nav vairāk drosmes kā sagrabējušai vecenei! Es gribēju, lai kāds šo darbu izdara, un domāju, ka jūs esat īsts vīrs. Nevar mētāties ar maģiju lietās, kas atrisināmas pašu spēkiem. Buršana ir īpaša, skaista un dārga. Tas ir tāpat, kā gleznot skaistu bildi. Nedrīkst velti izšķiest krāsas.