Ferels paraudzījās uz Demjurelu un tad uz jūru. Kreina kuģis stāvēja krastā tieši pretī līcim. Rīta saulē tas izskatījās lieliski.
- Un kas man no tā? Ferels jautāja. Es zinu, ka te gatavojas kas vairāk par kontrabandu. Kādi ir jūsu plāni?
Uzdodams šo jautājumu, viņš sarauca vienu uzaci. Ferels zināja, ka no viņa kaut ko slēpj. Viņam nepatika būt kareivim. Ferelam trūka Londonas augstāko aprindu dzīves. Šeit, ziemeļos, viņu pārņēma sajūta, ka atrodas miljons jūdžu attālumā no lietām, kuras viņš pazina un mīlēja un pie kurām vēlējās atgriezties cik iespējams ātrāk. Tēvs bija nopircis Ferelam šo nosūtījumu, lai izglābtu viņu no neveiksmīgas mīlas dēkas. Bija domāts, ka šeit viņš uzturēsies tikai īsu laiku, lai glābtu ģimenes godu. Tagad, pēc vienpadsmit gadiem, Ferels joprojām atradās ziemeļos, dzinās pakaļ kontrabandistiem, izkliedza pavēles un mīdīja dubļainos ceļus no Beitaunas uz Vitbiju. "Šāda dzīve nav piemērota džentlmenim," nodomāja Ferels.
- Ja es jums pastāstītu kādu stāstu, izdomātu pasaku, vai jūs spētu to paturēt pie sevis un neizpaust nevienai dzīvai dvēselei? Demjurels vaicāja.
Ferels jutās ieinteresēts. Viņš neatbildēja uzreiz, bet aplūkoja telpu, lai brīdi padomātu.
- Ja tas ir patiess stāsts, tad es cienīšu jūsu noslēpumu, Ferels atbildēja. Ja tās ir kādas bufetnieces pasaciņas, tad kāpēc paturēt to pie sevis?
- Tāpēc, ka tā ir pasaka par varu. Tajā ir dzīvi vārdi, kas var iesakņoties mūsu dzīvē. Vārdi, kas spēj izmainīt katru matēriju pasaulē. Katrs vārds ir kā bulta, kas spēj caururbt sirdi. Demjurels pievilka krēslu tuvāk Ferelam. Katru reizi, kad to stāsta, bultas tiek palaistas pasaulē lidot un darīt savu darbu. Tās nav vadāmas, tās nevar notēmēt. Šīs bultas pašas atrod savu mērķi. Un tās vienmēr trāpa īstajā vietā.
Ferels pamāja ar galvu, lai viņš turpina.
- Kā es noprotu, kaptein, jūs paturēsiet manu stāstu noslēpumā? jautāja Demjurels.
- Labi, es paturēšu to pie sevis. Bet ja nu man nāktos to kādam izstāstīt?
- Tad radījums, kuru man, jūsuprāt, vajadzētu uzlaist Kreinam tumsā, atradīs jūs un izraus rīkli, jums vēl dzīvam esot. Demjurels ar patiku pasmaidīja.
Ferels pacēla roku un paberzēja kaklu.
- Tad es klusēšu.
- Labi. Stāsts jau deg manī. Jūs esat vienīgais, kam es uzdrīkstos izstāstīt, kas drīzumā notiks. Jūsu ziņā ticēt tam vai ne. Mācītājs paliecās uz priekšu un pamāja Ferelam nākt tuvāk. Iedomājieties divas armijas, kas nostājušās viena otrai pretī cīņā, viena spēcīgāka par otru. Tomēr vājākais karaspēks sava kapteiņa vadībā cīnās drosmīgi un jau gandrīz ņem virsroku pār lielākajiem spēkiem. Pēkšņi cīņas vidū kapteinis tiek saņemts gūstā. Viņu aizved no kaujas lauka un nogalina. Cīņas gaita mainās, mazā armija tiek sakauta un meklē patvērumu kā izklīdis aitu bars bez gana.
- Un tad… Turpiniet!
- Pēc daudziem gadiem izplatās nostāsti, ka kapteinis ir dzīvs, ka viņš, izmantojot kādu spēcīgu burvestību, kaut kā atgriezies dzīvē un kauja drīz atsāksies no jauna. Jūs atklājat, ka jums ir ierocis, kas spēj viņu apturēt; patiesībā ar šo rīku jūs varat komandēt pašu spēcīgāko karaspēku, kāds jebkad pieredzēts. Jums dota vara pār vējiem un jūrām. Citiem vārdiem, jūs spējat apturēt laiku. Tas ir tik spēcīgs ierocis, ka pat Dievs klanīsies jūsu priekšā un visi viņa eņģeļi metīsies ceļos. Ko jūs darītu?
Ferelam gribējās nervozi iesmieties, bet viņš juta, ka tas nav joks vai burvju pasaka. Acis meklēja Demjurela sejā patiesīguma zīmes.
- Es, es… es nezinātu, ko darīt, un lūgtu Dievu, lai nekas tāds nenotiek.
No Demjurela skatiena viņš saprata, ka tā nav pasaka. Demjurels tic šī stāsta patiesumam.
- Kapteini Ferel, jūs esat armijas cilvēks vai tāds ierocis eksistē? Demjurels tieši pajautāja.
- Ja tāda lieta eksistētu, tā būtu vairāk vērta par visu pasaules zeltu. Ar tādu ieroci jūs nespētu apturēt neviena armija. Man tā vien šķiet, ka jūs nerunājat līdzībās. Vai tāds ierocis eksistē? Ferels atkal sarauca uzacis, nebūdams pārliecināts, kāda būs atbilde.
- Tas eksistē un atrodas šeit… tornī. Reiz es to izmēģināju ar neiedomājamiem rezultātiem triecu kuģi pret krastu, pārlauzdams to uz pusēm kā bērns zariņu. Iedomājieties, šo lietiņu var uzlikt uz plaukstas, tomēr tai piemīt tāds spēks, ka tās aicinājumam atsaucas viss kosmoss. Demjurels no satraukuma ieķiķinājās.
- Kā tā darbojas? jautāja Ferels.
- Es neesmu to vēl līdz galam izpratis. Galvenais ir ticība. Es saprotu tikai to, ka tas koncentrē sevī aizmirstu spēku, kāds nav pieredzēts tūkstošiem gadu. Keruvims nav lietots kopš Mozus laikiem.
- Un tas ir šeit? Ferels pārjautāja.
- Jā. Jūs droši vien gribēsiet to redzēt, Demjurels piedāvāja.
- Es gribēšu zināt, ko jūs ar to darīsiet.
- Mans dārgais draugs, es darīšu, ko gribēšu un kad gribēšu, un izmantošu to, pret kuru gribēšu. Es varu panākt, lai jūs paliktu šeit kopā ar mani. Katram ģenerālim nepieciešams kapteinis.
- Katram kapteinim nepieciešams atalgojums, atbildēja Ferels.
- Tā ir nenozīmīga detaļa. Kuru valsti jūs gribētu pārvaldīt? Nelikās, ka Demjurels jokotu.
Viņa sejā jautās aizrautība. Vikārs izskatījās pēc maza zēna, kuram pēkšņi piešķirta liela balva. Viņam par katru cenu vajadzēja dalīties ar kādu iepaidos, parādīt kādam citam tās nozīmīgumu, un Ferels gadījās vistuvāk, tāpēc tika padarīts par līdzzinātāju. Demjurels nebija spējīgs izrādīt pret kādu siltas jūtas, un viņš to apzinājās. Šis vēsums pasargāja viņu no nevajadzīgiem sarežģījumiem. Viņš uzskatīja attiecības par ļoti sarežģītām, tādām, kas pārāk daudz prasa. Tās ir jāsaglabā, pie tām jāpiestrādā, tās jāpacieš. Viņam nebija tam visam pacietības. Agrā bērnībā viņam bija pieradināta pele, kuru turēja ieslēgtu koka kastē. Dažas dienas viņš ar to spēlējās, ļaujot mazajai radībai skraidīt pa viņa roku un līst drēbēs. Tad viņš no dzīvnieciņa nogura. Beidzamo reizi aizvēris kastes vāku, viņš apraka to dārzā un nekad vairs nedomāja par peli, un nemaz neuztraucās par to, ka tā droši vien ir nomirusi. Augot lielākam, vienmēr bija ērtāk par citu ciešanām nelikties zinis un, protams, nodarīt tās citiem.
- Kurš vēl zina par šo ieroci? Ferels jautāja.
-Vienīgi Džeikobs Kreins, bet arī viņš nezina tā
patieso vērtību. Kreins ir cilvēks bez jebkādas ticības. Viņš ir cietsirdīgs bezgodis, kas pārdotu pats savu tēvu, ja viņam tāds jebkad būtu bijis, Demjurels atbildēja. Ja viņš nemaisīsies pa kājām, mēs varēsim darīt visu, kas mums patiks.
- Mani interesē tikai viens mazs jautājums, Ferels negribēja to pieminēt, bet juta sevī dziņu to darīt. Kas spēs atturēt jūs mani nogalināt, kad jums būs tāda vara?
- Nekas. Pilnīgi nekas. Jums vienkārši nāksies man uzticēties, Demjurels atbildēja, izņemdams no vestes kabatas pulksteni. Man tur, tornī, ir daži cilvēki, ar kuriem gribu jūs iepazīstināt. Viņi mēģināja nozagt keruvimu un tagad gaida sodu. Tur arī parādīšu ko tādu, kas palīdzēs jums saprast, ka vara tiešām ir manā rīcībā.
18 Latet anguis in herba Zālē slēpjas čūska (latiņu val.).
Tornī, atvērtajā kastē, kas atradās tuvu durvīm, saritinājušās kopā gulēja čūskas. Aukstums, ko radīja ledainais vējš, kas līda iekšā pa ozolkoka durvju apakšu, noturēja tās uz vietas. Čūskas tikai laiku pa laikam izbāza galvas pāri kastes malai un paošņāja gaisu ar savām garajām mēlēm.