Keita, Tomass un Rafa runāja par to, kas ar viņiem notiks, kad atgriezīsies Demjurels. Tad viņi apklusa un katrs iegrima domās.
Keita cīnījās ar auklām, ar kurām bija sasaitētas rokas, bet saprata, ka ir pārāk stipri piesieta pie krēsla. Šajā bezpalīdzīgajā stāvoklī viņā tomēr modās dusmas, kas raisīja apņemšanos nepadoties Demjurelam. Tieši šīs dusmas iekvēlināja meitenē lēmumu izglābties vai arī beidzamajos dzīves mirkļos nodarīt Demjurelam dziļu, sāpīgu un ilgi dzīstošu ievainojumu. Domās viņa izplānoja, ko darīs: paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka vienīgie priekšmeti, kurus varētu izmantot par ieročiem, ir svečturi. Bet tad viņai ienāca prātā kas cits: kad Kreins bērnus nodeva, neviens viņus nepārmeklēja. Tomasam vēl aizvien zem jakas karājās varigala zobens. Sajūsmā par ķērienu Demjurels un Bīdls nebija to ieraudzījuši. Keita iztēlojās, kā atbrīvo rokas, aizsniedz Tomasu, paņem zobenu un dod burvim un viņa māceklim izšķirīgos cirtienus.
Meitene pavilka zeltīto auklu, kas saistīja rokas, bet tā savilkās ciešāk un iegriezās ādā. Likās, it kā auklas būtu uzzinājušas, ko viņa domā, un lēnām kā saritinājušās čūskas savelk mezglus arvien ciešāk un ciešāk. Meitene saprata, ka viņas sapnis par izglābšanos var nepiepildīties.
Tomass vairs nespēja klusēt. Divas garas stundas viņš bija klausījies Rafas klusajos čukstos, nespēdams saprast, ko tas saka. Tomass dziļi pārdzīvoja situāciju, kurā viņi bija nonākuši, un uzskatīja to par savu vainu. Viņam vajadzēja zināt, ka Džeikobam Kreinam nevar uzticēties. Kad viņi bija izglābušies, viņam vajadzēja aizvest Keitu mājās un negaidīt Kreinu. Tomass jutās kā muļķis, un šī nebrīve bija viņa sods.
Viņaprāt, labākais veids, kā izglābties, bija kaulēties ar Demjurelu, izlūgties viņam brīvību. Droši vien viņš neatteiktu. Demjurels pazina zēnu kopš tā bērnības. Tomass bija klausījies neskaitāmus viņa sprediķus, stundām ilgi nekustīgi sēdēdams aukstajā un neērtajā baznīcas solā. Vai gan vikārs spētu nogalināt cilvēku, kuru tik ilgi pazīst? Zēns atliecās atpakaļ krēslā. Rokas bija kļuvušas stīvas no ciešajām saitēm. Viņš saprata, ka vienu Demjurela pusi noslēpumaino, tumšo, vardarbīgo pasaule nepazīst. Tomass sāka šaubīties par savu nākotni. Nebija neviena, ko pasaukt palīgā. Neviens neatsteigsies un neizglābs viņus. Zēns tikai cerēja, ka redzētais sapnis kļūs par īstenību, ka viņam nebūs jābaidās no nāves un ka ticība Kungam sniegs viņam mūžīgo dzīvību. Tā bija vienīgā cerība.
Pa to laiku Rafa vērās sienā ar pašpārliecinātu smaidu sejā, koncentrēdams visas savas iekšējās domas uz Riatamusu. Viņš saprata, ka abi, Keita un Tomass, tagad skatās uz viņu un ieklausās vārdos, kurus viņš atkārtoja vēl un vēclass="underline"
Lai svētīts Riatamusa spēks, Kas māca manām rokām karot! Mans labums un mans cietoksnis, Mans augstais tornis un mans glābējs, Mans vairogs un tas, kuram es ticu, Kurš padara manus ienaidniekus vājus…
Rafa apklusa un pievērsās pārējiem:
- Pirms vaicājat, pateikšu, ka tā ir dziesma Riatamusam, tā ir no Dzīves grāmatas. Es lūdzos, sarunādamies ar viņu; tas palīdz uzzināt viņa gribu.
- Ko Riatamuss saka? Vai mēs mirsim? Keita dzēlīgi jautāja. Ja tas ir viss, ko viņš saka, tad tam nav nekādas jēgas, tu tikpat labi vari sarunāties ar griestiem vai lūgties tukšu gaisu.
Meitene mēģināja piecelties no krēsla; auklas ap
rokām kļuva ciešākas.
>
- Tas bija tavs Dievs, kas mūs noveda šeit, šajā vietā. Kad viņš dabūs mūs no šejienes laukā? meitene uzstājīgi prasīja.
- Vai tu kādreiz esi mēģinājusi ar viņu runāt, vai arī tava mute vienmēr ir pilna ar dusmām? Rafa atjautāja.
- Es daudzreiz esmu runājusi ar Dievu, bet viņš nekad nav mani uzklausījis, meitene nikni paziņoja. Kad nomira māte, es katru dienu lūdzos, lai viņa atgriežas, bet tā nenotika. Ja viņš ir Dievs, tad kāpēc ir tik kurls? Vai arī viņam nav nekādas daļas par tādiem cilvēkiem kā es?
- Viņam ir vairāk mīlestības tev, nekā tu esi spējusi saprast, bet ticība sākas ar pieņemšanu, atzīšanu, kas tu esi, un sava vājuma apzināšanos. Pēc tam tu ieraudzīsi Riatamusa spēku un varenību. Mūsu vājumā viņš rod savu spēku, mūsu nabadzībā viņš gūst bagātību. Tikai viņš var palīdzēt mums atrast mieru. Viņš ir visspēcīgākā būtne visas radības vidū. Rafa veltīja draugiem burvīgu smaidu.
- Tad kāpēc tev jāmirst kopā ar mums, ja tavs Dievs ir tik spēcīgs? meitene jautāja.
- Daudzi cilvēki, kas lielāki par mani, ir atdevuši par viņu savu dzīvību, Rafa mierīgi atteica. Mēs visi mirsim no tā mēs nevaram izglābties. Svarīgi ir zināt vienīgi to, kurp mēs dosimies, kad pāriesim Dvēseļu tiltu.
Rafa redzēja, ka Keita, dzirdot šos vārdus, notrīc. Viņas acis kvēloja dusmās.
- Vārdi! meitene iesaucās. Tikai tukši vārdi, kas nekad nepalīdz, no iedomu dieva neko citu arī nevar sagaidīt. Es negribu mirt ne šeit, ne citreiz. Es gribu kļūt veca un aizmigt un nepamosties. Tad es nesapratīšu, kas noticis un kur nonākšu. Kā tu vari pierādīt, ka viņš eksistē?
- Tev nepieciešama ticība, atbildēja Rafa. Tikai maza ticības sēkliņa. Kaut kas, kam tu tici un uzticies. Tu pārāk ilgi esi cietusi, un sāpes ir padarījušas tevi aklu. Atsakies no tām! Ļauj tam, kurš spēj nest mieru, dziedināt tavu dzīvi!
- Kā es varu ticēt tādam, par kuru neko nezinu? Keita sāka raudāt. Man ir tik ļoti bail! Es gribu, lai tas viss beigtos.
Tomass juta, kā no Keitas skumjām viņam iekšā viss sagriežas. Viņiem dzīvē bija bijis tik daudz kā kopēja, un tagad, kā viņš noprata, abi kopā dosies arī nāvē. Zēnam gribējās kliegt, lai tas viss beidzas. Saņemt meiteni rokās un pasargāt, kā viņa vienmēr bija sargājusi Tomasu. Viņa vienmēr bija bijusi tik stipra. Zēns jutās nekam nederīgs, jo saprata, ka viņā nav tāda spēka, lai meiteni izglābtu. Keita vienmēr bija tā, kurai piemita iekšējs spēks. Tā, kura bija uzmundrinājusi Tomasu, palīdzējusi sagādāt apģērbu un uzturu, kad tas mitinājās piekrastes alā. Meitene nesa viņam ēdienu un katru dienu dāvāja viņam dzīvotgribu.
Kad nomira Tomasa tēvs, tieši Keita bija tā, kas turēja viņu savās rokās un, pati būdama vēl bērns, mierināja. Viņa bija atņēmusi zēnam bailes no vientulības, sāpēm un zaudējuma, kas bija viņu pārņēmušas. Viņa bija tam bijusi viss, un nu Keita raudāja, asaras ripoja viņai pār vaigiem un krita uz akmens grīdas.
Tomass saprata, ka arī viņš nav tālu no asarām. Kaklā auga kamols, un viņš tik tikko spēja norīt siekalas. Acis sāka kaist. Zēns dziļi ievilka elpu, cenzdamies neraudāt, bet jutās vēl sliktāk. Krūtis pacēlās, un viņš izdvesa dziļu šņukstu, cenzdamies savaldīt baiļu izjūtu, kas pārņēma visu ķermeni. No acīm sāka līt karstas asaras. Sirds krūtīs sitās bailēs, un katrs nervs un muskulis saspringa. Tomass raudāja par sevi, par Keitu, par to, kas viņus sagaida. Zēns juta, ka nogrimst savās skumjās. Čūskas kastē sakustējās, par atbildi nošņākdamās.
- Mans glābējs, mans vairogs un tas, kuram es uzticos! Izglāb mūs ar vārda spēku! Tomass pēkšņi izkliedza, nesaprazdams, no kurienes nākuši vārdi, bet cerēdams, ka viņu sadzirdēs Kungs no sapņa, ka viņš var būt īsts arī šajā pasaulē, ne tikai savās tukšās iedomās.
Pēkšņi Tomass sajuta spēcīgu un bijību iedvesošu mieru. Asaras pierima, un baiļu mokas ātri izzuda. Domās zēns redzēja Kunga seju, kas tam uzsmaida.
Virs torņa bija dzirdamas ierastās kaiju klaigas, bet tad putnu klaigāšana pēkšņi kļuva tik neganta, ka Tomasam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Iepriekš viņš bija dzirdējis tās šādi klaigājam tikai vienu reizi, kad atradās tālu jūrā sava tēva laivā. Zēns bija redzējis, kā milzīgs, draudīgs kaiju bars mežonīgi plosa maza pusdzīva vaļa ķermeni. Dzīvnieks bezpalīdzīgi šūpojās mierīgajos ūdeņos. Varēja redzēt, kā putni noplēš tā miesu līdz kaulam un jūrā ieplūst vaļa tauki.