- Un kā ir ar tevi? viņš uzrunāja līķi. Kas sēro par tavu nāvi? Vai viņsaulē mēs būsim brāļi?
Kreins pavilka zirgu aiz iemauktiem un devās pa taku uz krastmalu.
- Lai miers ar tevi, mans draugs! Tiksimies ellē! viņš nosauca pakaļ līķim, kas šūpojās vējā.
Dažas minūtes Kreins soļoja pa šauro celiņu un tad cauri Noslēpumu mežam un nolēma, ka būs drošāk atkal uzkāpt zirgam mugurā. Kad atskanēja pirmie grāvieni, viņš bija izlēmis jāt tālāk, jo nebija skaidrībā, kas notiek. Kreins paskatījās uz ziemeļiem, kur pāri debesīm no austrumiem uz rietumiem kā liels vēdeklis auga un pletās mākoņa stabs. Tas izstaroja savādu mirdzumu, kas pat rīta gaismā bija spēcīgāks par sauli, kaut neradīja nekādu siltumu. Kreins paskatījās lejup un pamanīja, ka viņam ir divas ēnas. Viena krita uz ziemeļiem, bet otra uz dienvidrietumiem.
Viņš jāja pa dangaino taku un pēc neilga laika ieraudzīja Briesmoņu klinti. Kreinam atkal šķita, ka viņš nav viens, un viņš atskatījās pāri laukam. Vīrietis bija pārliecināts, ka tiek vērots. Klints malā atradās stāva taka, pārāk šaura zirgam; tā veda uz plakankalni, izlocīdamās gar klinti un pazuzdama pamežā, kas sastāvēja no maziem kociņiem un kazenājiem. "Tur varētu paslēpt vesela kuģa kravu brendija," Kreins nodomāja.
Vīrietis paņēma sedlu somu, pārmeta pār plecu un, atstājis zirgu klintsgalā, stingrā gaitā devās lejā pa taku. Vienā mirklī viņš nonāca koku aizsegā. Cauri mežam veda labi iestaigāta zvēru taka, un uz dažiem kokiem Kreins pamanīja savādas mizā iegrebtas zīmes, kas viņu satrauca. Viņš iedomājās par to, ko bija teikusi sieviete norā. Atmiņā bija iespiedusies pakārtā vīra bakām izraibinātā seja. Kreins izņēma no jostas pistoli un uzvilka gaili, pārliecināts, ka cauri pamežam kāds viņam seko. Kreins negribēja, lai viņu pārsteidz cilvēks, zvērs vai kāds cits radījums. Džeikobs Kreins bija spiests paplašināt savu redzesloku un ieraudzīt jaunu pasauli ar radījumiem un gariem, kuri līdz šim atradās ārpus viņa iztēles.
Kreins piesardzīgi lavījās pa taku cauri mežam. Zaru vainags virs galvas apslēpa viņu skatienam. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja vīrieša tēlu, kas atradās augstu virs viņa galvas klints virsotnē. Kreins apstājās un paraudzījās tālskatī. Satraukums pieauga. Caur misiņa ieskautajām lēcām viņš saskatīja vīrieti ar gariem, melniem matiem un mazu bārdiņu, kurš nebija neko daudz vecāks par viņu pašu. Tas bija ģērbies no galvas līdz kājām melnā ādā un baltā, krokām izrotātā kreklā. Vīrietis nolūkojās lejup uz vietu, kur slēpās Kreins, uzsmaidīja viņam un, pacēlis galvu, viegli pamāja ar roku. Kreins paskatījās vēlreiz, bet cilvēka tur vairs nebija.
Drīz vien Kreins nonāca pie slepenā tuneļa ieejas, kas veda no klints uz mācītājmuižu. Klajumā viņš ieraudzīja Blaitu un Skeriju. Tiem pie kājām stāvēja vējlukturis un maza koka mučele. Pulveris!
Kreins steidzās tiem klāt.
- Labi pastrādāts, puiši! Tieši tas mums vajadzīgs. Ar to pietiks, lai izlidinātu Demjurelu no gultas. Ja viņš šodien jau nav pietiekami sakratīts, Kreins noteica.
- Ziemeļu klints pilnībā iebruka jūrā un arī puse Beitaunas, Skerijs atteica.
- Kas ar manu kuģi?
- Pēc nogruvuma, kad zeme sakustējās, pāri līcim vēlās milzīgs vilnis, stāstīja Blaits, skatīdamies uz Skeriju. Mēs redzējām, kā tas satvēra jūsu kuģi, pacēla to kā pudeles korķi un tad nometa atpakaļ lejā, it kā nekas nebūtu noticis. Nodrebēja visas raktuves, šķita, ka pienācis pasaules gals.
- Tas varēja būt tuvāk, nekā jūs, puiši, domājat. Kreins paņēma pulveri. Tagad iesim uz tuneli un sagādāsim vecajam sunim lielāko pārsteigumu mūžā, proti nāvi.
Viņš ielīda tunelī. No griestiem pilēja ūdens, un sienas bija klātas ar biezām, glumām sūnām. Vīri virzījās dziļāk tunelī. Kreins apstājās un atskatījās uz dienasgaismu. Viņš gaidīja.
- Vai kādas problēmas, kaptein? jautāja Blaits.
- Mazliet pagaidīsim. Man šķiet, kādu interesē mūsu ceļojums. Gribu redzēt, vai man neseko, vai varbūt pēdējo divu dienu dēkas ir notrulinājušas manu prātu.
īvju zaru aizsegā, biezu krūmu ielenkumā Keita joprojām turēja zobenu vērstu pret Bīdlu, kuram rokās bija kaste ar čūskām. Rafa un Tomass palūrēja no pameža, cenšoties ieraudzīt dragūnus.
- Pa kuru ceļu iesim, Tomas? jautāja Rafa. Caur māju un tad tunelī vai lejup pa taku uz raktuvēm?
Tomass dažas sekundes padomāja, apsvērdams katru variantu.
- Uz māju un tad uz tuneli. Tur mēs būsim labākā aizsegā, bet vajadzēs izvairīties no Demjurela.
- Es palīdzēšu jums tikt iekšā, piedāvājās Bīdls.
- Nē, Bīdl! Keita asi atcirta, joprojām turēdama pret viņu pavērstu zobenu. Nedomāju, ka mēs varam tev uzticēties. Mēs ņemsim tevi līdzi un, kad tiksim laukā no mājas, palaidīsim vaļā. Esi kluss, vai arī es nogriezīšu tev ausis un uztaisīšu no tām naudas maku.
Keita iesmējās, sajuzdama sevī jaunu spēku; tagad, kad viņi bija tikuši laukā no torņa, glābiņš bija iespējams. Viņa iedomājās par mājām augstu Beitaunas klintīs. Viņai gribējās redzēt, vai tās vēl stāv savā vietā, un atrast tēvu.
Rafa skatījās uz mākoni, kurš izpleta savu mirdzumu pāri debesjumam.
- Mums nav daudz laika, augstākais divas dienas, viņš teica. Demjurels ir kaut ko izdarījis ar pasauli, pat nesaprazdams, kāda vara ir keruvimam. Iespējams, viņš ir palaidis vaļā glašanus. Ja tie ir brīvībā, tad ātri mūs atradīs.
- Kas ir glašani? Tomass pavaicāja.
- Tie ir radījumi, kurus es nekad neesmu vēlējies satikt. Tik ļauni radījumi, ka tev pat sapņos nerādās, ko tie var izdarīt ar šo pasauli. Laika pirmsākumos glašani sadumpojās pret Riatamusu. Viņi mēģināja iekarot dzimteni, bet seruvimi cīnījās tiem pretī, un daudzi krita kaujā. Tas, kurš viņus vada, tika iemests zemes dzīlēs; kopš tā laika viņš kārdina cilvēkus.
Glašanu spēks ir sasaistīts kopš Lielās uzvaras laikiem, kad Riatamuss tos sakāva Galvaskausu kaujā. To vadonis bija radījums, vārdā Pirateons; viņš bija gribējis sev iegūt keruvimu kopš tā radīšanas. Mana ģimene vienmēr to sargājusi no viņa, bet viens no mūsējiem palīdzēja to atvest šurp un pārdeva Demjurelam, Rafa klusi stāstīja. Pasaulē ir divi keruvimi: viens no zelta, otrs no miesas. Šodien mēs abi esam jūsu vidū.
- Tad tāpēc Demjurels grib tevi nogalināt? vaicāja Keita.
- Jā, un, ja viņš to izdarīs, tad glašani atkal cīnīsies pret Riatamusu. Lielā uzvara beigsies. Demjurels tic, ka keruvims ir maģiska greznumlietiņa, ko viņš var lietot pēc savas iegribas. Pirateons nekad neļaus tam valdīt pār savu spēku. Demjurels ir lielākās briesmās, nekā viņš domā.
- Kas notiks, ja Demjurels to izdarīs? Tomass jautāja.