- Rakstos ir teikts, ka mēness pārvērtīsies asinīs, debesis satumsīs un zemei trāpīs krītoša zvaigzne, kas saindēs jūras. Zemi pārņems mēris, un ikvienu pilsētu sagraus kari un zemestrīces. Zeme nonāks Pirateona gūstā uz tūkstoš gadiem. Tad labāk mums visiem nomirt nekā piedzīvot tos laikus. Rafa pakāpās dziļāk īves koka ēnā, baidīdamies, ka viņu varētu saklausīt nevēlamas ausis. Demjurels cietīs par savu alkatību; Pirateons pieprasīs visu, ko tas radījis. Viņš mēģinās iegūt keruvimu līdz pilnmēness beigām.
- Kā viņu var apturēt, ja mēs esam tikai trīs? Keita jautāja Rafam, nenolaizdama acis no Bīdla.
- Ir kādi svētki, ko svin šajā zemē, tos sauc par Semheinu; daži tos dēvē par Halovīnu. Tajā naktī vārti, kas attur glašanus no šīs pasaules, ir visvājākie. Līdz tam laikam man jātiek prom no šīs zemes un jāpaņem līdzi keruvims. Pirateona spēks ir ierobežots; viņš nespēj atrasties divās vietās vienlaikus. Viņš nav visspēcīgs un paļaujas uz savu sekotāju darbu; kārtis, zīlēšanas seansi un burvestības ir daļa no viņa krāpšanām. Tie, kas pilda Pirateona gribu, tiks iznīcināti kopā ar viņu, Rafa noteica, turēdams keruvimu cieši piespiestu pie krūtīm.
- Tad mums vajag aizvest tevi uz Vitbiju. Mēs varam pagaidīt šeit līdz naktij un no rīta nogādāt tevi uz pirmā kuģa, sacīja Tomass. Pasteigsimies! Demjurels pat nenojauš, ka mēs varētu izmantot viņa māju, lai nokļūtu tunelī. No turienes mēs varēsim nonākt krastmalā un bēguma laikā aiziet līdz Beitaunai.
Pie sevis viņš nodomāja, ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Šķūnī starp īvju kokiem un mācītājmuižas sētas durvīm gaidīja divdesmit dragūni. Iekšā kapteinis Ferels un Demjurels sēdēja vienā no istabām pie gaiteņa, kurš veda garām virtuvei, lejā pagrabā un tad uz tuneli. Bīdlam nevarēja uzticēties. Ar vienu kliedzienu viņš varēja brīdināt dragūnus vai, ja viņi pagaidītu, kamēr tie atstāj māju, uzsaukt Demjurelam, un tad vairs glābiņa nebūtu.
Tomass paņēma no Keitas zobenu un piebikstīja Bīdlam.
- Viens vārds, un es pārbraukšu tev ar šo vai saprati? Zēns centās izklausīties tik draudīgs, cik vien spēja. Es to izdarīšu, Bīdl, no tā ir atkarīga mana dzīve.
Bīdls paskatījās uz trijotni. Bērni bija netīri un noguruši. Bija skaidri redzams, ka Rafa cieta sāpes no apdeguma uz muguras un sitiena pa galvu. Bīdls sāka justies atbildīgs. Viņš zināja, ka par ievainojumiem, kas nodarīti puisim, daļēji vainojams arī viņš. Tā nebija patīkama sajūta. Tā viņu uztrauca. Bīdls paskatījās uz Rafu un atcerējās, ko puisis teica pirms došanās prom no torņa.
- Kā tu vari man piedot, ja esmu tevi tik ļauni savainojis? Bīdls jautāja.
- Tāda ir Riatamusa pavēle, atteica Rafa.
- Bet es tevi nepazīstu, un tu man nepatīc. Es biju gatavs tev nodarīt pat vēl vairāk. Kā tu vari man piedot? Kalps pūlējās noturēt savu smilkstošo balsi tik zemu, cik vien varēja, kārpa degungalā nervozi raustījās.
- Ja es tev nepiedošu, tad nebūšu godīgs pats pret sevi. Sarūgtinājums saēd cilvēku no iekšpuses. Par to, ko tu man esi nodarījis un ko vēl būtu darījis, es varētu ienīst tevi uz visiem laikiem, bet kāds no tā būtu labums? Tas padarītu mani tikpat ļaunu kā tu un tavs kungs. Tu esi pārāk ilgi lētticīgi kalpojis Demjurelam, kamēr viņš gājis pa ļaunuma ceļu. Tu neko nedarīji, lai viņu apturētu, un kā līdzdalībniekam arī tev uz rokām ir asinis.
Vārdi cirta Bīdlam kā vītola rīkste pa muguru un kājām. Viņam neradās ne atbilde, ne gudri vārdi.
- Un zini, kas tagad būs? Tomass jautāja Bīdlam. Ja tu bildīsi kaut vārdu, tad dabūsi pa muguru ar šo asmeni un es nogriezīšu tev no deguna to kārpu un ielikšu brošā.
- Dodu vārdu, varat nešaubīties, ka turēšu muti, Bīdls atbildēja.
- Mēs nevaram viņam uzticēties, piesiesim viņu pie koka un atstāsim šeit, tad iesim savu ceļu, nočukstēja Keita.
- Kaut kas liek man nemt vinu līdzi. Ja mūs atklās, mēs vienmēr varēsim samaksāt par savām dzīvībām ar viņējo, teica Rafa.
- Es jums parādīšu ceļu uz tuneli. Apsolu, ka došu stundu laika, līdz pateikšu par jums Demjurelam. Tik daudz laika man vajadzēs, lai nokāptu no klints, par to jūs varat būt pārliecināti, Bīdls pārtrauca Tomasu, kurš jau grasījās runāt.
- Tu to apsoli? Rafa pārjautāja. Tad mēs ņemam tevi līdzi. Parādi mums ceļu! Ja tu mūs nodosi, tad atbildēsi Riatamusam.
- Un arī šim zobenam, Tomass iečukstēja Bīdlam ausī. Varbūt es esmu tikai puika, bet iepriekšējās divās naktīs esmu iemācījies būt par vīru. Viņš varbūt ir tev piedevis, Bīdl, bet manas locītavas vēl aizvien svilst no auklām, ar kurām tu tās sasēji.
Kopīgi viņi atstāja īves koka aizsegu un biezos krūmus, kas tos ieskāva, un devās pāri grantētajam pagalmam uz mācītājmuižas sētas durvīm. Nebija redzams neviens dragūns, tikai to zirgi, kas atpūtās stallī. Bīdls gāja mazliet pa priekšu, vēl joprojām turēdams rokā kasti ar čūskām. Tomass soļoja aiz viņa ar zobenu labajā rokā, gatavs cirst pie pirmajām briesmu pazīmēm.
Bīdls ieveda viņus mājā. Iedami tik klusu, cik vien varēja, viņi drīz vien nonāca gaitenī, kas veda uz virtuvi, pagrabu un beidzot uz tuneli. Nebija dzirdams, ka kāds darbotos virtuvē. Mājā valdīja baiss tukšums.
- Tur neviena nav, Bīdls klusu nomurmināja. Visi ir izgājuši skatīties, kā pie Beitaunas jūrā iegāzusies klints. Droši vien viņi ir pagalmā.
Draugi sajuta dziļu atvieglojumu, uzzinot, ka nekas netraucēs viņiem glābties. Klints nogruvums nozīmēja, ka raktuves būs tukšas no cilvēkiem un zirgiem. Ikviens stāvēja klints virsotnē, vērodams dubļus līcī un arvien pieaugošo sarkanā mākoņa spožumu.
Garais gaitenis šķebinoši oda pēc aukstas gaļas un puvušām zivīm. Tas bija tumšs un drūms, bez neviena īsta gaismas avota. Ik pēc dažiem jardiem stāvēja mazas sveces, novietotas uz koka turekļiem, kas bija iestiprināti noplukušajās sienās. Kad viņi gāja garām, katra liesma noraustījās. Stāvi meta uz mitrajām sienām garas ēnas. Ejas galā caur logu mājā ieplūda sarkanais mākoņa mirdzums. Gaisma atspoguļojās lielajā, zeltītajā spogulī un zibināja zelta lapiņas uz kraukļa spārniem. Bīdls apstājās un deva zīmi, ka jāuzvedas ļoti klusu.
Bailēs, ka tiks atklāti, viņi, cik klusu vien spēja, atstāja gaiteni un izgāja priekšnama gaismā. Durvis uz Demjurela kabinetu bija aizvērtas; uz kāpnēm neviena nebija. Lielā zeltītā kraukļa statuja, kas stāvēja sardzē virs ārdurvīm, nolūkojās lejā, priekšnamā. Viņi uzsāka garu gājienu pa gaiteni, kas veda uz virtuvi un pēc tam lejā uz pagrabu. Māju satricināja vēl viens grāviens, un atskanēja dobja dārdoņa. Soļi paātrinājās vienā ritmā ar dunošajām sirdīm. Satraukums izkaltēja muti un lika ļimt kājām. Katrs sevī cīnījās ar nevaldāmu vēlmi kliegt un bēgt.
Rafa pagriezās un ielūkojās Tomasam sejā. Tā pauda lielas bailes. Viņš paskatījās uz Keitu, kura bija iekodusi lūpā un no bailēm saraukusi pieri grumbās.
Tad viņi izdzirda no ārdurvju puses nākam dunoņu. Bīdls pagriezās pirmais. Viņa sejai pārslīdēja dziļas šausmas. Zelta krauklis bija nolaidies uz grīdas un tagad, drebinādams spalvas, cēlās spārnos. Tas bija dzīvs. Tā zelta acis raudzījās no zeltītās galvas tieši uz viņiem, un lielais zelta knābis cirta gaisu. Krauklis sapurināja zelta spalvas, paspēra divus milzīgus soļus un izpleta spārnus.
Neteikuši ne vārda, viņi metās bēgt; arī Bīdls, pūlēdamies ātrāk pavilkt kroplo kāju, taču drīz vien viņš krietni atpalika. Lielais krauklis uzglūnēja viņam kā trusītim laukā, kurš tūliņ tiks pacelts gaisā un ar spēcīgo zelta knābi sadīrāts driskās.