- Bēdziet prom, es mēģināšu to apturēt! Bīdls iekliedzās.
Viņš meta krauklim ar kasti, kurā atradās čūskas. Visas trīs odzes izslīdēja uz koka grīdas, kur tās saplosīja milzu putns. Bīdls mēģināja bēgt pa gaiteni. Skriedams viņš atvēra abās pusēs ikkatras durvis, lai aizturētu kraukli.
Kad milzīgais radījums šķaidīja durvis, bija dzirdams skaļš bang-bang-bang. Tomass apstājās un paskatījās atpakaļ. Viņš redzēja, kā Bīdls steberē, cik ātri vien spēj, bet lielais un neveiklais putns strauji tuvojas. Ar zobenu rokā zēns skrēja atpakaļ pie Bīdla.
- Neesi muļķis, glābies pats! Bīdls izmisīgi iekliedzās. To teicis, viņš metās atvērtajās virtuves durvīs un cieši tās aizcirta. Krauklis uzlēca uz durvīm, iecirzdamies tajās ar metāla nagiem, kuri skrāpēja koku, šķaidot šķēpeles pa visu gaiteni. Tomass dzirdēja, kā Bīdls krauj priekšā durvīm krēslus.
- Bēdz prom skrien uz pagrabu! Līdz zēnam nonāca apslāpēta Bīdla balss, tik tikko dzirdama caur mēbeļu grūšanu un koka plīšanu.
Tomass nespēja doties prom. Viņš zināja, ka dažu sekunžu laikā milzu putns būs iekšpus durvīm un saplosīs Bīdlu gabalos.
- Nāc, noķer mani, tu resnais cāli! Tomass uzkliedza putnam un savicināja virs galvas varigala zobenu.
Krauklis pārtrauca knābāt durvis, pagriezās un paskatījās uz zēnu. Putns stāvēja sešas pēdas augsts, piepildīdams gandrīz visu gaiteņa platumu; tā garie metāla nagi iegrima koka grīdas dēļos, un tas gatavojās mesties viņam virsū.
Tomasu pārņēma bailes. Rafa un Keita bija aizbēguši uz pagrabu. Viņš bija viens pats. Tad zēns izdzirda kādu balsi, kas skanēja viņa sirdī:
- Es vienmēr būšu kopā ar tevi. Līdz pat laika galam.
Tā bija Kunga balss.
Krauklis metās virsū Tomasam. Zēnu pārsteidza uzbrukuma ātrums. Viņš klupa atpakaļ, nesaprazdams, ko darīt, kā ar tādu radījumu cīnīties. Tomass cirta ar zobenu, trāpīdams putna metāla spalvām, bet to neievainodams. Putns sagrāba viņu aiz jakas priekšpuses, pacēla ar knābi gaisā un sāka svaidīt no vienas puses uz otru, triekdams pret gaiteņa sienām. Kad Tomasa galva trāpīja pa durvju aplodu, zēns izmeta no rokām zobenu. Krauklis ar būkšķi nosvieda viņu uz grīdas, pagājās uz priekšu un uzlika viņam uz ķermeņa milzīgo nagu, tad nolieca zemāk galvu, lai ar aso knābi sāktu plosīt viņa miesu.
Tikko būdams pie samaņas, Tomass izdzirda seruvimu dziesmu:
- Svēts. Svēts. Svēts. Tas Kungs un Saimnieks.
Debess un zeme ar Tavu Godību pilna.
Zēnu apņēma kustīga, spoža gaisma, kas šķita laužamies cauri miesai; viņš atvēra acis. Tomass atradās garu akmens kāpņu apakšā seruvimu ielenkumā. No kāpņu augšas uz viņu noraudzījās Kungs.
- Vai tu vēlies cīnīties tālāk, Tomas, vai nākt mājās pie manis? Šī maigā, siltā balss piepildīja Tomasu ar miera izjūtu. Izvēle ir tavās rokās. Es stāvēju pie tavas dzīves durvīm, un tu dzirdēji mani saucam; tagad tu vari nākt un ēst kopā ar mani.
Tomass juta, ka viņu pārņem nepārvarama tieksme atstāt šo pasauli un doties pie Kunga. Viņš atskatījās un ieraudzīja savu dzīvi sastingušu laikā. Viņš spēja pārredzēt visu mācītājmuižu, it kā tai vairs nebūtu nevienas sienas, istabas un cilvēkus. Laikam apstājoties, viss bija kļuvis pilnīgi nekustīgs kā leļļu māja kādā bērnu rotaļā. Krauklis bija sastindzis virs viņa ķermeņa, sagatavojies cirtienam. Bīdls atradās aiz virtuves durvīm. Rafa un Keita bija apstājušies pusceļā, steidzoties lejā pa kāpnēm uz pagrabu. Demjurels, kapteinis Ferels un divi dragūni bija tunelī un jau grasījās atgriezties pagrabā, kad māju bija satricinājis grāviens.
No savas vietas Debesu vārtos Tomass varēja redzēt, ka Demjurels tūliņ noķers Keitu un Rafu. Krauklis nogalinās viņu, tad dosies pakaļ draugiem. Tiem nebūs citas izvēles kā vien nonākt rokās Demjurelam, kapteinim un tā vīriem.
- Ļauj man atgriezties un cīnīties; es gribu viņus brīdināt. Ja es neatgriezīšos, tad uzdevums netiks paveikts līdz galam. Lūdzu, Kungs, ļauj man atgriezties! sauca Tomass.
- Ļoti labi, ej, bet rīkojies ātri! Tev jāpagūst izdarīt cirtienu pirms kraukļa, jātrāpa tam tieši sirdī, jo tur mājo ļaunuma spēks, kurš dāvāja radījumam dzīvību. Trāpi tam sirdī ar vienu cirtienu manā vārdā!
Spožā gaisma, seruvimi un kāpņu telpa izgaisa. Tomasa nāsis ātri piepildīja drēgnā gaiteņa dvaka. Viņš paķēra uz grīdas nokritušo varigala zobenu. Krauklis pacēlās gaisā izplestiem nagiem, gatavs mesties lejā un ietriekt tos zēnam krūtīs. Tomass atvēra acis un iekliedzās tik skaļi, cik vien spēja:
- Kunga vārdā… pazūdi!
Zēns trieca zobenu radījumam krūtīs brīdī, kad tā nagi jau nošņirkstēja viņam gar pleciem. Zobens izlauzās cauri metālam un iedūrās lielajam putnam sirdī. Krauklis izkliedza skaļu, garu, spalgu ķērcienu un, atlaidis nagus, nogāzās gaitenī uz sāniem. Zēna acu priekšā metāls sāka kust un burbuļot, svilinādams koka grīdu un izdalīdams uz mitrajām sienām tvaikus.
Tomass redzēja, kā radījums pārvēršas no putna par cilvēku. Tam bija liels, līks deguns, žilbinoši balta seja un košsarkani mati. Viņš bija ģērbies ādas frencī, biksēs līdz ceļiem, kājās tam bija zābaki. Kad tas nokrita uz viena sāna, zēns pamanīja, ka radījuma zobi ir no tīra zelta. Būtnei no krūtīm izplūda zila viela, ko ar katru sitienu izsūknēja dziestošā sirds. Dzīves beidzamajos mirkļos tas noskatījās uz Tomasu ar caururbjošu kaķa skatienu. Tas bija izaicinošs skatiens, pilns naida. Tad beidzamais sirdspuksts aizveda viņu prom no šīs pasaules.
- Tomas! iesaucās Rafa. Ko tu izdarīji?
Rafa apstājās un paskatījās uz mirušo ķermeni uz grīdas.
- Tas ir glašans. Lielā uzvara ir beigusies. Ja tas atrodas šeit, arī Pirateons nav tālu.
Virtuves durvis atsprāga vaļā. Bīdls rausās pāri krēsliem, podiem un pannām, birstēm un veselai kaudzei rīku, ko bija sakrāvis priekšā durvīm.
- Tu to nogalināji tu izglābi man dzīvību, Bīdls šņukstēja.
- Demjurels un Ferels kopā ar diviem vīriem ir pagrabā, Tomass sacīja. Viņš pievērsās Bīdlam. Vai ir vēl kāds cits ceļš laukā no tuneļa?
Bīdls pamāja, lai viņi seko tam uz virtuvi. Viņi aizgāja pa akmens flīžu grīdu līdz pieliekamajam telpas tālākajā galā. Bīdls atvilka dzesēšanas akmeni, kas bija ievietots sienā. Aiz tā atradās trīs pakāpieni, kas veda tumsā. Tad viņš paņēma no plaukta lampu, ar šķiltavām aizdedza degli un uzgrieza to tik spožu, cik vien varēja.
- Šī eja aizvedīs jūs uz Briesmoņu klinti. Piesargieties no tās vietas, tur ir radījumi, kurus vada Demjurels. Tieciet krastmalā, cik ātri vien varat! Bīdls paskatījās uz Rafu, kurš bija cieši satvēris keruvimu. Dodies prom no šīs zemes un ņem šo lietiņu sev līdzi; te tai nav vietas.
- Nāc mums līdzi, Bīdl! Keita ierosināja, pavilkdama kalpu aiz piedurknes.
- Nē. Es palikšu un atbildēšu Demjurelam. Man jāaizver slepenās durvis no šīs puses, tāpēc es nevaru iet kopā ar jums. Tagad ejiet viņš drīz būs klāt.
Tomass satvēra zobenu un lampu un ieveda pārējos tumsā. Bīdls aizvilka priekšā dzesēšanas akmeni un aizvēra durvis. Viņš saslaucīja nokritušos apmetuma gabalus un, lai gan traucēja glašana kājas durvīs, sāka uzkopt virtuvi. Izdzirdis gaitenī soļus, viņš sagatavojās tam, kas notiks turpmāk.
20 Pirateons
Kādu laiku valdīja pilnīgs klusums, izņemot pakpak-pak no tuneļa griestiem. Lampa izgaismoja mitrās akmens sienas un plāksnes, kas veidoja slīpo grīdu.
Eja oda pēc jūras, klinšu peļķēm un beigtām zivīm sajaukumā ar vēso dubļu mitrumu. Tunelī atbalsojās katrs solis, un tas bija auksts kā nāve. Tomass cieši turēja lampu un zobenu. Zēns negribēja, lai viņus pārsteidz kas negaidīts. Keita gāja starp viņu un Rafu, kurš bija uzlicis meitenei uz pleca siltu roku un ik pa brīdim atskatījās.