Выбрать главу

Nesarunājieties! Tomass nočukstēja, cik klusu vien varēja. Tādā tunelī kā šis katra skaņa dzirdama jūdzēm tālu.

Teikums atbalsojās kā rēgu čuksti.

Viņi sekoja Tomasam, kurš soļoja lejup pa nogāzi, cerot, ka iet pareizajā virzienā. Zēns zināja, ka tad, kad slīpums beigsies, viņi nonāks vai nu pie klints, vai krastmalā. Ja viņi atradīs klinti, tad būs glābti. Ja nokļūs liedagā paisuma laikā, tad būs iesprostoti alā bez glābšanās iespējām un būs spiesti gaidīt, līdz ūdens noplaks.

Tomass to labi zināja. Pirms dažiem gadiem ūdens bija viņu nošķīris no pasaules, applūdinot smiltis un akmeņus zem Briesmoņu klints. Zēnam bija izdevies uzrausties uz kāda akmens, kurš bija izvirzījies laukā no klintsradzes, un viņš, tam pieglaudies, bija pavadījis vairākas garas stundas, bet tikmēr viļņi cits pēc cita centās viņu sasniegt un ievilkt dzelmē.

Tajā dienā Tomass bija atradis tuneli uz mācītāj­muižu un pirmo brendija muciņu, kas bija noslēpta starp akmeņiem ūdensmalā. Kopš tā laika zēns apmek­lēja šo vietu regulāri kā dienā, tā naktī. Viņš bija aizairējies laivā no krasta līdz kuģim un atpakaļ, tad vilcies iekšā dziļi tunelī ar tējas un zīda lādēm un kaut kādām džentlmeņu zālēm. Tas bija biezs, zaļš šķidrums tumšās pudelēs, kurš oda pēc beigta kaķa. Tomasa tēvs reiz teica, ka tas pagatavots no vērmelēm un padara cilvēku traku. Tas esot Demjurela iecienītākais dzēriens.

Tunelī jūra bija dzirdama tālu apakšā. Bērni apstā­jās un ieklausījās. Keitai šķita, ka viņa ir sadzirdējusi uz slapjā akmens zābaku soļu skaņas. Meitene neuz­drošinājās runāt, bet piesita Tomasam pie pleca un pustumsā parādīja uz savām pēdām un tad uz tuneli.

Tomass pamāja ar galvu. Arī viņš tālu tumsā bija saklausījis soļus. Zēns deva zīmi, lai visi iet, cik klusu vien spēj. Tomass, iedams pa priekšu, uzmanīgi ska­tījās zem kājām, lai kaut kas neradītu troksni. Viņš nebeidza domāt par radījumu, kuru bija nogalinājis. Zēns jutās lepns, bet vienlaikus arī izbijies. Viņš bija cīnījies ar Kunga palīdzību, viss šķita tik īsts, it kā viņš patiešām būtu stāvējis Debesu vārtos. Tas bija kas vairāk par sapni. Ja glašans bija īsts, tad eksistēja arī citi tādi paši un tie varētu viņam sekot. Zēns zināja, ka tie grib dabūt keruvimu un Rafu. Tomass apsvēra, vai viņa uzticība Rafam varētu ņemt virsroku pār paša bailēm no nāves.

Tunelī atbalsojās metāla klaudzēšana pret akmeni, un ceļabiedri sastinga. Nebija kur paslēpties. Tas, kurš radīja troksni, tuvojās. Tālumā varēja redzēt, kā uz slapjajām sienām atspīd vējluktura gaisma. Tomass ātri nogrieza laternas degli, līdz palika tikai sīka lies­miņa, un apsedza to ar jaku. Viņi atradās pilnīgā tumsā. Gaisma, kas tuvojās, kļuva arvien spožāka. Radījums, sperdams soļus pa stāvo slīpumu, pūta un elsa. Laiku pa laikam tas noklepojās un nospļāvās, tumsā gandrīz rīstīdamies.

Tomass izvilka zobenu, gatavs cirtienam, un atslējās pret tuneļa sienu. Sienā arvien vēl varēja just akmens kalta atstātās pēdas. Briesmonis šļūkāja pa akmens grīdu, radot skaņas, it kā pa mitro akmens virsmu bristu daudzas kājas.

Keita aizturēja elpu, nezinādama, ko ieraudzīs. Mei­tene piespiedās pie tuneļa sienas, it kā mēģinādama atrast kādu mazu plaisu vai šķirbu, kurā pazust. Rafa stāvēja ar muguru pret sienu un klusām sarunājās ar Riatamusu.

Gaisma, kas atspīdēja no radījuma lampas, tuvojās un tad pēkšņi pagriezās pa labi. Radījums bija novir­zījies pa eju, kas veda uz pagraba durvīm un atradās tikai dažus jardus no viņiem. Tomass dzirdēja klepošanu un spļaudlšanos attālināmies. Kopā ar milzīgo atvieglojuma izjūtu, ka radījums, pirms viņus atradis, ir mainījis virzienu, jaucās draudi, kas aptvēra kā dau­dzas neredzamas rokas; pārdomas mijās ar bailēm, ko pastiprināja smaka tunelī, cauri plūstošais mitrums un garās, šausminošās soļu atbalsis.

Likās, ka viņi gaida veselu mūžību, tad Tomass iz­ņēma no jakas lampu, uzgrieza degli un vadīja biedrus tālāk pa tuneli. Zēns zināja, ka drīz viņi būs laukā no tumsas svaigajā Briesmoņu klints gaisā.

Simt jardu zemāk pavīdēja mazs gaismas pleķītis. Tā bija izeja no tuneļa. Sarkanais mirdzums no mākoņa saplūda kopā ar zeltaino saules gaismu, veidojot uz sienām skaisti dzeltenu un okersarkanu blāzmu. Tas radīja atvieglojuma izjūtu, un ceļotāji paātrināja soļus, vēlēdamies ātrāk nonākt gaismā. Rafa turēja keruvimu cieši rokās; sirdī viņš ticēja, ka ir iespējams nogādāt statueti atpakaļ templī. Viņš bija atceļojis tik tālu un šeit, zemē, kura tika uzskatīta par civilizētu, sastapies ar naidu un tumsonību. Jauneklis bija saticis cilvēkus, kuri joprojām tic garu spēkam, cilvēkus, kuri tic veca­jiem dieviem, bet tērpjas jaunās drānās, kuri sauc tos citādos vārdos, bet aizvien vēl tic to spēkam.

Tad viņi saklausīja apslāpētu klepošanu, kas nāca arvien tuvāk. Rafa pagriezās un, sev par šausmām, tuneļa tumsā ieraudzīja tuvojamies gaismu. Tomass paskatījās uz izeju, bet arī tur pret gaismu vīdēja garš stāvs ar zobenu rokā. Viņi bija slazdā.

Aizmugurē bija dzirdamas cilvēku balsis. Tomass palūkojās atpakaļ un tad uz izeju. Viņš nezināja, kur glābties. Keita sagrāba viņu aiz pleca.

-   Ko mums darīt? meitene izmisusi jautāja.

-   Viņi tiks mums klāt, sacīja Tomass. Viss, ko mēs varam darīt, ir vai nu cīnīties, vai padoties.

-   Ir vēl kāds ceļš, noteica Rafa, izņemdams no mēteļa keruvimu.

-   Tu vari nolikt to atpakaļ, no izejas viņam uzsauca pazīstama balss. Tā tava Dieva palīdzība nebūs nepie­ciešama.

Tas bija Džeikobs Kreins.

Sēkšana pastiprinājās, jo viņiem tuvojās Skerijs un Blaits. Blaits bija pilnīgi aizelsies un tik tikko vilka kājas. Viņu elpa atbalsojās tunelī, un to padarīja ska­ļāku akmens sienas un bērnu iedomas.

-   Mēs atgriezāmies pēc jums, Blaits elsoja, blāvajā gaismā pienācis tuvāk. Kapteinis Kreins nāca, lai jūs atbrīvotu, bet izskatās, ka jūs paši esat tikuši ar visu galā.

Viņi sekoja Tomasam uz tuneļa izeju. Kapteinis Kreins palika, atspiedies pret sienu un piespiedis roku ievai­notajam plecam. Viņš redzēja Keitas sejā dusmas un zināja, ka drīz sekos indīgu vārdu krusa.

-   Jūs mūs pamētāt, meitene kliedza, atstājāt tajā tornī nomirt!

-   Es jūs atstāju, lai iegūtu vairāk laika, un man tas arī izdevās. Bija ieradies kapteinis Ferels un dragūni. Tas vecais žūpa Demjurels bija pārdevis mani Ferelam. Ja es gaidītu tuvumā, tad tagad jau būtu iekalts dzel­žos un ceļā uz karātavām Jorkā. Kreins parādīja uz vaigu. Man ar kapteini Ferelu ir kādas nepabeigtas darīšanas. Plāns bija šāds: atstāt jūs šeit līdz vakaram un tad atgriezties pēc jums. Esmu pavēlējis šovakar atklāt uz šo māju uguni laikā, kad vikārs ieņems vietu pie vakariņu galda.

-   Jums kaut kas ir jāzina, iejaucās Rafa. Dem­jurels ir palaidis vaļā ļaunus radījumus. Arī tie vēlas iegūt keruvimu.

-Viens no tiem gribēja mūs nogalināt, piebilda Tomass.

-   Un kas tie tādi ir, mans jaunais draugs?

-   Tie ir glašani, kritušie seruvimi un Pirateona seko­tāji. Viņi grib atņemt keruvimu un uzsākt karu pret Riatamusu. Debesis un zeme ir lielās briesmās. Viņi izmanto Demjurelu, bet nedomāju, ka viņš vispār zina par to eksistenci, atteica Rafa.

-   Kā es tos atpazīšu, ja ieraudzīšu? Vai tos var noga­lināt? Kreins jautāja.