- Tiem ir zaļas acis kā kakiem, un tie var mainīt formu, atbildēja Rafa. Viņi izskatās pēc cilvēkiem. Vienīgais, kā tos atpazīt, ir acis. Ja tev ir ticība, tad viņus var iznīcināt, ja ne, tie gūs virsroku.
Kreins paņēma no jostas pistoli un notēmēja uz Rafu.
- Vai tie var palikt dzīvi, saņemot svina lādiņu? Vai viņi spēj paciest mačetes cirtienu un neasiņot?
- Jā, spēj, sacīja Rafa. Tie ir šīs pasaules ieroči. Vajadzīgs kas daudz spēcīgāks par svinu vai metālu, ko kaldinājusi cilvēka roka. Nepieciešams spēks, kas nāk no Riatamusa un nav saskatāms.
- Viens vienīgs cirtiens viņa vārdā? Tomass vaicāja.
- Jā, viņa vārdā, piekrita Rafa.
- Tu esi man sajaucis galvu, teica Kreins. Es cīnīšos pret šiem glašaniem ar ieročiem, kādus pazīstu.
Ja ar to nepietiks, miršu. Tu cīnies ar savām mīklām, un paskatīsimies, kurš uzvarēs.
Kreins nolaida pistoli un paskatījās uz Rafu.
- Es zinu, ka man jāpalīdz tev izglābties. Kopš tu atrodies šeit, pasaule ir mainījusies. Varbūt tad, kad tu būsi prom, viss atkal nostāsies savās vietās un es varēšu turpināt savu biznesu.
-Ja mēs neapturēsim glašanus un Pirateonu, tad jums nebūs pasaules, kurā savu biznesu turpināt. Jums jāsaprot, ka Demjurels ir atvēris Lielās uzvaras vārtus. Glašani atkal ir brīvi; viņi ieņems šo pasauli un tad uzbruks Riatamusam. Jauneklis pavērās sejās tiem, kas bija sapulcējušies apkārt. Blāvajā lampas gaismā visi skatījās uz puisi tā, it kā viņš runātu kādā svešvalodā, it kā viņu prāti nespētu uztvert to, ko tas saka. Eksistē divas pasaules viena redzamā un otra neredzamā. Šajā pasaulē mūs vada laiks, saullēkti, zvaigznes un jūra. Otrā pasaulē mēs atrodamies ārpus laika: pagātne, tagadne un nākotne ir viens un tas pats. Šīsdienas lūgšana var ietekmēt kādu notikumu vakar; lāsts, kas izteikts nākotnē, kā bulta ietriecas pagātnē. Pirateons vēlas to visu gāzt.
- Tieši to man apgalvoja Demjurels viņš vēlas valdīt pār elementiem. Kreins piespieda roku pie ievainojuma, kurš kļuva arvien sāpīgāks.
- Jūs esat ievainots, Rafa ieminējās. Lai varētu cīnīties, jūs ir jāizdziedina.
- Viss, kas man vajadzīgs, ir krūze ar rumu un mīksta gulta, atteica Kreins.
Rafa neņēma to vērā un uzlika Kreinam uz pieres roku. Jauneklis aizvēra acis un vairākas minūtes stāvēja klusējot, tad sāka klusu pie sevis runāt. Kreins juta no Rafas rokas cauri ķermenim izplūstam spēcīgu, karstu strāvojumu. Karstums sasniedza katru nervu, satricināja katru dzīslu, un vīrietis sāka drebēt. Viņš jutās tā, it kā stāvētu zem karsta ūdenskrituma, kas apšļāc augumu, attīrīdams un izskalodams katru domu un vēlēšanos. Viņš instinktīvi uzlika roku uz ievainojuma, kā cenšoties to pasargāt, un, sev par pārsteigumu, secināja, ka sāpes ir pārgājušas. Pavilcis nost drēbi, lai apskatītu brūci, Kreins ieraudzīja tikai veselu miesu, nebojātu ādu. Rīcības cilvēkam, kuram nav bijis laika nereālām domām vai teorijām, šķita, ka tas, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par neiespējamu, tagad sagrābis viņu, sagriežot visu viņa pasauli ar kājām gaisā. Kreins meklēja izskaidrojumu, bet neatrada, un juta, ka viņu sāk pārņemt bailes. Viņš bija tuvāk vājprātam, nekā pats to aptvēra.
Kreinu pārņēma nepatīkamas domas, bet, pirms kāds paspēja ierunāties, tunelī atbalsojoties noklaudzēja metāla durvis.
- Mums ir maz laika, sacīja Rafa. Ikviens nojums ir redzējis kaut ko no šīs otrās pasaules. Jums jāizlemj, kurā pusē vēlaties cīnīties. Ja jūs neesat par Riatamusu, tad esat pret viņu; debess un zemes karaļvalstīs nevar palikt neitrāls.
- Nekad nedomāju, ka pienāks diena, kad mani lūgs cīnīties par Dievu. Vai tad viņš pats nevar izkarot savas kaujas? Kreins jautāja.
- Nedomājiet, ka viņš atstās mūs bez palīdzības. Dievs ir devis kādu, kas palīdzēs mums kaujas burzmā cīnīties plecu pie pleca. Viņš būs kopā ar mums, un seruvimi cīnīsies sfērās, kuras mēs nespējam saskatīt.
- Labi, puis, noteica Kreins, vai nu tu esi traks, vai arī šī pasaule ir pilnīgi mainījusies. Vēl pirms divām dienām es tevi par šādu runāšanu sūtītu uz trakonamu, bet tagad esmu pārliecināts, ka tajā, ko tu saki, ir zināma patiesība. Mēs varam cīnīties tikai pret to, ko redzam. Neredzamo tev vajadzēs mums parādīt, jo mūsu acis ir aklas pret lietām, par kurām tu runā, un daudzajos cīņu un zagšanas gados mana sirds ir nocietinājusies pret tavu Dievu.
Tunelī atbalsojās soļu duna. Tā kļuva arvien skaļāka.
- Dragūni, iesaucās Kreins. Ātri mežā!
- Tā ir vieta, kur mitinās varigali, iebilda Keita. Tie var būt it visur.
- Lai kur tie atrastos, tie nespēs mūs apturēt; mums ir trīs pistoles, mučele ar šaujampulveri un divi zobeni. Ar to pietiek, lai pieveiktu divdesmit dragūnu, noteica Kreins. Tagad steigsimies uz mežu. Mēs paslēpsimies tur un sagādāsim pārsteigumu katram, kas mums sekos.
Tomass pirmais izlīda no tuneļa un ieskrēja mežā. Klajumā valdīja atspirdzinošs vēsums. Zāles stiebros karājās rīta rasa, un koki slīga pāri ieejai kā tumšzaļš aizkars. Zēns apstājās zem akmeņozola krūma un pavērās uz klajumu. Neviens nebija redzams. Viņš pamāja pārējiem sekot. Kreins pievēla pulvermucu pie kāda koka saknēm, kas bija samezglojušās zem akmens, tad nostiepa lampas eļļā samērcētu un ar dzelzs skaidām un melnu pulveri pārklātu auklu visā garumā no mucas līdz kādam celmam, kurš atradās dažas pēdas no ieejas.
Solu skanas nāca arvien tuvāk.
Ne soli tālāk! Balss Kreinam likās pazīstama. Nometiet pistoles!
Vārdi atbalsojās tunelī.
Kreins pasmaidīja. "Kapteinis Ferels," viņš pie sevis nodomāja. "Ja tikai varētu trāpīt īsto brīdi, būtu labi tunelis sabruktu tieši Ferelam virs galvas." Kreins pamāja pārējiem pavirzīties tālāk no ieejas. Tomass, Keita un Rafa paskrēja pa taku mazliet uz priekšu un paslēpās sakaltušajās papardēs. Varēja redzēt tuneļa ieeju, kas atradās aiz akmeņozola krūma, un dzirdēt, kā vīri tuvojas.
Keita pirmā pamanīja no krūma izlienam cilvēku sarkanā mētelī. Tas bija mazs vīrelis slikti piegulošā formas tērpā. Viņš aizsedza acis no spilgtās saules un, pirms ielīda atpakaļ tunelī, paskatījās apkārt.
Tad redzeslokā nonāca kapteinis Ferels. Vienā rokā viņam bija pistole, otrā rapieris, kura asmens saulē mirgoja auksts un tīrs. Meitene redzēja, kā Kreins aizdedzina auklu. Tā meta zilas dzirksteles un sīkdama izplatīja tumšzilus dūmus.
Ferels pagriezās, lai palūkotos, kas notiek. Aukla dega ātri dažu sekunžu laikā uguns noskrēja vairākas pēdas. Kreins patvērās aiz kāda resna ozola un piespiedās tā mizai tik cieši, cik vien varēja. Tūliņ arī cauri mežam nodārdēja sprādziena troksnis.
Ferels tika iemests asajās akmeņozola krūma lapās un tad pārklāts ar lielām izmirkušās zemes pikām. Dārdoņa satricināja apkārtni, plosīja koku zarus un atlieca nokaltušās papardes. Sprāgstot pulvera mucai, tuneļa ieeja bija pilnībā aizbrukusi. Bija redzama tikai dziļa dubļu bedre. Vietu, kur reiz bija ieeja, piepildīja slāneklis.
Dragūni bija iesprostoti tunelī. Viņu vienīgais glābiņš bija iet atpakaļ uz mācītājmuižu. Ferels, nošķirts no saviem vīriem, gulēja saplacinātajā krūmā, klāts ar zemi. Viņa košsarkanais mundieris bija notraipīts ar dubļiem un smalkā cepure ar spalvu nebija ieraugāma.
Kreins izlīda no ozola aizsega. Tajā kā šrapneļa šķembas bija ietriekušies koka un akmens gabali. Viņš piegāja pie Ferela un nolūkojās viņā no uzkalniņa, kas bija izveidojies vienā bedres malā. Izvilcis pistoli, ar zobenu otrā rokā, viņš skatījās uz Ferelu, kurš vēl aizvien gulēja, sprādziena apdullināts.