Выбрать главу

Viņš pie sevis nosmējās un nodomāja: "Lai kas tas būtu, cilvēks vai zvērs, tas mani nenoķers."

Pēkšņi viņam priekšā, tikai dažas pēdas[3] tālāk, atkal atskanēja kliedziens. Milzīgi, neredzami nagi neprātīgi skrāpēja koku, noplēšot mizu ozolam, kas auga kreisajā pusē, un atstājot koksnē dziļas rētas. Visapkārt die­nasgaismu pārmāca melna tumsa, kas liedza glābšanās iespēju. Likās, ka saules gaisma ir nozagta no debesīm un ievilkta tumšā ēnā, kura lēnām un pamazām izvei­doja liela, melna dzīvnieka atveidu.

Tomasa kājas no bailēm it kā ieauga zemē, un pār viņa pieri ritēja sviedru lāses. Dzīvnieks sāka pieņemt noteiktu veidolu un biedējoši pacēlās pāri zēnam. Kad pulsējošā ēna tuvojās, viņš juta, ka radījumu ietver spēcīga aura.

Sakopojis beidzamos spēkus, Tomass pagriezās un skrēja uz kalnu. Drīz vien viņš izkļuva no meža un nonāca uz šauras takas, kas stiepās gar akmeņiem klāto virsotni. Tā atdalīja Briesmoņu klinti no līča. Zēns atskatījās uz kuģa vraku. Tagad liedags bija tukšs; tur stāvēja tikai viens vienīgs tēls mācītāja melnajā tērpā, kurš, pacēlis abas rokas virs galvas, turēja tajās mazu figūriņu, kas zaigoja rīta gaismā.

Mežā atkal atskanēja kliedziens un koka skrāpē­šana ēnu radījums tuvojās.

Glābiņa nebija. Zēns bija iesprostots klints vir­sotnē. Aizmugurē atradās šausmīgais radījums un mežs, priekšā, simt pēdu zemāk, jūra. Augstu virs galvas vīdēja izrobotais mācītājmuižas Demjurela mājas mūris.

Krūmi takas malā sāka locīties, to zari tika norauti no stumbriem un uzsviesti gaisā. Neredzamais bries­monis jau bija nonācis mežmalā un atradās tikai dažas pēdas no Tomasa.

Tomass juta, kā briesmonis izsūc no viņa ķermeņa enerģiju un dzīvību. Apkārt tinās bieza migla. Tā ieskāva zēnu arvien ciešāk un ciešāk. Plakstiņi kļuva smagi, un puisēns nevēlējās neko citu kā vien gulēt. Viņš sapņoja vaļā acīm apkārtējā pasaule pagaisa, nedzirdēja arī jūras šalkoņu. Tumšas ēnas pavīdēja un atkal izgaisa;

smiedamās un klabinādamas zobus, pār viņu liecās izplūdušas sejas melnās kapucēs. Apdullušajam Toma­sam šķita, ka migla paceļ viņu gaisā. Ķermeni sažņau­dza tumša roka, un viņš tik tikko spēja paelpot. Šajā nomoda sapnī zēns pēkšņi ieraudzīja savu tēvu, kurš nakts tumsā cīnījās ar lielu vētru. Tēvam pār galvu gāzās milzīgi viļņi, un viņš grima arvien dziļāk jūrā.

Kaut kas tiecās zēnam pretī.

-   Nāc pie manis, Tomas! Nāc pie manis! Satver manu roku; tā atbrīvos tevi no tumsas. Tā bija dziļā, siltā, mīļā tēva balss. Cīnies, Tomas, kā es tev tiku mācījis!

Tomass pacēla ļengano roku, pūlēdamies atvairīt melnos miglas vālus, kas nelaida viņu vaļā.

-    Es nespēju… Gribu gulēt. Tikai gulēt, zēns tik tikko dzirdami izdvesa. Viņam nebija spēka. Ēnu radī­jums virpuļoja apkārt, satinot viņu tumsas valgos arvien ciešāk un ciešāk.

Negaidīti atskanēja apdullinošs sprādziens. Migla izzuda, un Tomass bija brīvs. Viņš ieraudzīja debesis, tad jūru un klintis. Zēns krita no simt pēdu augstuma uz klintīm.

Pēkšņi viņu aprija jūra, ādu apsvilināja ledusaukstais ūdens. Tomass grima arvien dziļāk, un apkārt virpuļoja zaļas jūraszāles. Zēns sajuta, kā elpa plosa plaušas, un izmisīgi pērās ar rokām un kājām, lai tiktu virs ūdens svaigajā oktobra gaisā. Tomēr viņam tas neiz­devās. Ap kājām bija savijušās daudzās jūraszāles, kas klāja akmeņaino jūras dibenu. Tomass aizturēja elpu, cik ilgi vien spēja, līdz plaušas draudēja pārsprāgt. Tad viņš pārtrauca cīnīties ar ūdenszālēm un atgūlās viļ­ņos. Garie mati pārklāja zēna seju kā maska.

3 Triptihs

Tomass pamodās savā hobita alā. Tumsā silti blāz­moja uguns, un viņš sajuta kārdinošu ceptas zivs smaržu. Viņa drēbes bija pakārtas pie uguns žāvēties.

-   Ko? zēns klusu ierunājās. Viņš aplūkoja alu, kuru tik labi pazina, jo mitinājās tajā jau vairākus mēnešus.

-Kas?

Pie alas ieejas nočirkstēja oļi, un varēja dzirdēt tuvo­jamies zaglīgus soļus. Uz sienas parādījās tumša ēna, kas stiepās arvien garāka. Tomass ielīda atpakaļ zem noplukušās, pelēkās zirga segas un paslēpa galvu.

-    Tu esi pamodies, vai ne? Tas bija vairāk apgalvo­jums nekā jautājums. Zēns lēnām atvilka no sejas segu, un viņa skatiens sastapās ar svešinieka acīm. Tas bija jauns vīrietis ar tumšu ādas krāsu un gariem matiem. Tie cirtās krita viņam līdz pleciem, un tajos mirgoja eļļas pilieni.

-   Kas tu…? iejautājās Tomass. Bet jaunais vīrietis, viņu pārtraucis, atbildēja perfektā angļu valodā:

-   Es esmu Rafa. Redzēju, kā tu iekrīti jūrā, un sapratu, ka esi nonācis ķibelē. Es izvilku tevi no ūdens­zālēm. Viņa balss skanēja rāmi un mierīgi. Pēc brīža puisis pasmaidījis piebilda: Laipni lūdzu manās mājās!

-   Tās nav tavas mājas, atcirta Tomass. Sī ir mana ala. Es to atradu pirms tevis. Un šurp nāku jau vairā­kus gadus. Zēns ciešāk ietinās segā un blenza uz Rafu piemiegtām acīm.

-   Iespējams, man vajadzēja atstāt tevi jūrā; tad es varētu te dzīvot viens pats. Tomēr ceru, ka ne visi šejie­nieši ir tik nepateicīgi kā tu. Vai varbūt pārējie ir vēl sliktāki? Rafa iesmējās un apgrozīja zivi, kas lēnām cepinājās uz gara iesma, kuru viņš turēja virs uguns. Vai gribi ēst? Varbūt esi atēdies jūraszāles?

Tomass vienkārši priecājās par to, ka palicis dzīvs. Viņš atsauca atmiņā šārīta notikumus un atcerējās tum­sas spēkus, kas bija tiekušies atņemt viņam dzīvību. Zēns iedomājās par radījumu, kurš bija vajājis viņu mežā, un atminējās sadursmi ar mācītāju Demjurelu pludmalē. Rafa redzēja, ka domās Tomass ir aizklīdis kur citur.

-   Tu esi par jaunu, lai tik daudz domātu. Kāpēc tu mitinies šeit, nevis kopā ar savu ģimeni?

Tomasam acīs saskrēja asaras. Es nevaru dzīvot ar tuviniekiem. Esmu zaudējis gan mājas, gan ģimeni, man nav naudas, un tālab es dzīvoju šeit. Zēns paslēpa seju segā, un nāsīs iesitās zirga dvaka. Tomass nekad agrāk nebija redzējis cilvēku, kas līdzinātos šim jau­neklim. Rafam varēja būt tiklab četrpadsmit, kā div­desmit gadu. No viņa staroja žilbinoša jaunība, un viņš dāvāja pasaulei savu apburošo smaidu. Jauneklis bija tērpies biezā, melnā apmetnī, baltā kreklā un zābakos līdz ceļiem. Rafa izskatījās pēc lielceļa laupītāja vai kontrabandista.

-   No kurienes tu esi? Es nekad neesmu redzējis… Zēns apklusa, nezinādams, ar kādu vārdu labāk rak­sturot savu glābēju.

Ar šādu skatienu Rafa bija sastapies jau daudzkārt. Tas bija neizpratnes un dusmu pilns skatiens, kādu, ieraugot viņa ādas krāsu, viņam veltīja daudzi. Pēc tam parasti sekoja skarbi vārdi vai arī viņu pilnīgi ignorēja.

-   Varbūt ārēji esmu citāds, bet es runāju angļu valodā un… daudzās citās. Pēc brīža viņš piebilda: Esmu no Kašas. Tā atrodas zemē, kuru jūs saucat par Āfriku. Vēlos pēc iespējas drīzāk tur atgriezties.

Viņš atkal apgrozīja zivi. Tās āda pārsprāga, un ugunī nočurkstēja tauki. Esmu ieradies šeit, lai atrastu kādu lietu, kas nozagta manai ģimenei; kad būšu to atguvis, došos atpakaļ. Jūsu jūra ir auksta un saule pārāk vāja. Droši vien tādēļ jūs esat tik bāli. Paēd zivi, un tad es tev atklāšu kādu noslēpumu.

Kamēr Tomass ēda, Rafa noņēma no kakla zeltā izšūtu maisiņu. Viņš to atvēra un uzmanīgi izņēma krāšņu tumša ahāta gabalu milzīgas mandeles formā. To viņš pasniedza Tomasam.

-   Tur, no kurienes esmu nācis, mums māca: ja mēs iepazīsim Riatamusa Garu, mūsu vecie vīri redzēs skaistus sapņus, bet jaunie vīzijas. Ieskaties tajā, mazā zivs, un pastāsti, ko tu redzi!