- Piecelies un sakārtojies, jupis tevi rāvis! Kreins uzkliedza Ferelam. Šeit nav viskija, mans smalkais draugs, un nav arī palīdzīgas rokas, kas tevi izvilktu no krūma.
Kreins nokāpa no uzkalna un piegāja pie kapteiņa, kurš pūlējās tikt laukā no akmeņozola krūma.
- Paliec uz vietas, es vēl neesmu ticis ar tevi galā. Cerēju, ka tevi nogalinās sprādziens, bet nu man tas būs jāizdara pašam. Kreins paskatījās uz Ferelu. Ko izvēlies pistoli vai zobenu? Jebkurā gadījumā apsolu tev tik lēnu nāvi, cik vien iespējams.
- Ņem naudu, tikai atstāj mani dzīvu! Ferels ar pūlēm nomurmināja. Apsolu tev nesekot.
- Es dabūšu gan tavu naudu, gan dzīvību: tur nekāda kaulēšanās nesanāks. Tu atnāci notvert to puisi, bet nu pats esi manās rokās. Kreins uzvilka pistoli un pielika to Ferelam pie deniņiem, piespiezdams stobru pie ādas. Atvadies no Džeikoba! Nākamreiz tu mani redzēsi ellē.
Kreins grasījās nospiest mēlīti.
Piepeši Kreins sajuta uz pleca kādu roku. Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja Rafu.
- Ir arī cits veids, kapteini Krein, viņam nav jāmirst.
- Paliec nu malā, puis! Tas ir pārāk nopietni, lai tu tur jauktos, Kreins atcirta. Viņš mirs, un tas būs tikai taisnīgi. Ja es tagad viņu atlaidīšu, tad mani vīri domās, ka esmu kļuvis mīkstčaulīgs. Tad katrs no viņiem mēģinās ņemt virsroku. Ja es viņu nogalināšu, tie zinās, kas es esmu.
- Tātad jūs gribat viņu nogalināt, lai glābtu savu reputāciju, kurš gan tā dara? Viņš nav suns, kas savu laiku nodzīvojis, bet gan cilvēks ar miesu un asinīm. Rafa uzlika roku uz pistoles. Ja nogalināsiet viņu, jūs vajās citi. Jums nāksies nogalināt arī tos, un tā tas turpināsies, līdz kāds no tiem nogalinās jūs.
- Viņš ir dragūns. Saņemdams karaļa naudu, Ferels zināja, ko dara. Viņš zināja, ka kādu dienu var šādi beigt. Vai viņš domāja par mani mežā, kad mēģināja notriekt man galvu no pleciem? Kreins nolaida pistoli.
- Jums nav jārīkojas tā, kā viņš no jums sagaida. Jūs varat būt no tā brīvs. Laipns vārds novērš naidu. Ja jūs dāvāsiet viņam dzīvību, tā nebūs vājuma zīme; tā parādīs, ka jums ir pa spēkam arī žēlsirdība. Ja viņš ir saistīts ar Demjurelu, tad varbūt pastāv cits ceļš, kā iegūt to, ko jūs patiesi vēlaties.
- Blait, Skerij! Kreins uzsauca. Sasieniet viņu, viņš vēl ir apdullis no sprādziena, tāpēc nekādas problēmas neradīs. Mēs atstāsim viņu šeit, tad jau viņu drīz atradīs. Kreins pieliecās un ieskatījās Ferelam tieši acīs. Es piešķiru tev tiesības dzīvot. Nestaigā apkārt, stāstīdams ļaudīm pasaciņas par to, ka gandrīz esi mani notvēris, ja tu tā darīsi, es pabeigšu savu darbiņu. Ej un saki savam kungam, ka likmes tagad ir augstākas. Es vēlos pusi no tā, ko viņš nozadzis cilvēkiem, un tad es no šejienes pazudīšu. Pasaki viņam, lai atstāj to zeltā pie vēlmju koka Baltajā norā šajā pusnaktī. Ja viņš mēģinās sagūstīt kādu no maniem vīriem, tad došu sava kuģa komandai pavēli bombardēt viņa māju un sadragāt to gabalos. Vai saprati? Kreins atvirzīja Ferelam no galvas pistoli. Piesieniet viņu pie koka un pārliecinieties, ka viņš nejūtas pārāk ērti.
Blaits un Skerijs nogrūda Ferelu ceļos un tad vilka pāri klajumam pie koka. Izmantodami atlikušo auklu, viņi cieši piesēja kapteiņa rokas pie kāda no zemākajiem zariem, bet kājas pie stumbra. Kapteinis palika tur karājamies kā nedzīva lelle cilvēka augumā. Skerijs atrada kapteiņa cepuri, kura nu bija saplīsusi driskās, un uzlika to viņam galvā, pārvelkot pār acīm tā, ka viņš neko nevarēja redzēt. Kreins deva zīmi visiem klusu soļot pa taku, kas veda uz krastmalu.
Pēc dažām minūtēm viņi stāvēja dubļainā vietā, no kuras bija pārredzams līcis. Bija bēguma laiks, un tālumā stiepās smilšu strēle. Otrā līča pusē bija redzama vieta, kur sabruka klints. Likās, it kā kāds milzis būtu pagrābis lielu zemesraga gabalu un iemetis jūrā. Liedagā bija izkaisītas māju un Karaļa ielas veikalu paliekas, sajauktas ar dubļiem, mālu un akmeņiem. Kreina kuģis bija noenkurojies līcī. Divas jūdzes smilšu šķīra
Kreinu no drošības uz sava kuģa un brīvības Rafam un keruvimam.
Ja mēs iesim pa krastu, Demjurels visu laiku varēs mūs novērot, Kreins piesardzīgi sacīja. Ja izšķirsimies, tad izredzes būs labākas.
Viņš pievērsās Tomasam.
- Tu aizved puisi uz dzirnavām pie Rūbena, bet es došos pēc kuģa. Tagad jau Martins būs klāt. Mēs dosimies jūrā sešos, es negaidīšu. Kreins parādīja uz izdangāto taku, kuru izmantoja racēji, lai nogādātu alaunu uz krastā piestājušiem kuģiem, kas to aizveda tālāk uz Londonu. Ejiet pa šo ceļu, izvairieties no raktuvēm un nokļūstiet dzirnavās, cik ātri vien iespējams! Rūbens nogādās jūs uz kuģa. Es vedīšu kuģi pa šo ceļu; mums vajadzētu to izdarīt stundas laikā. Lai veicas!
- Es neticu veiksmei, noteica Rafa. Tā lielā mērā atstāj arī kādu citu iespēju.
Visi trīs sāka ātri soļot pa stāvo taku, kas veda no krastmalas dziļāk mežā. Tomass pagriezās un noskatījās, kā Kreins un divi viņa vīri aiziet pa krastu, turēdamies pēc iespējas tuvāk augstajai klintij, lai paliktu apslēpti Demjurela skatienam.
Kapteinis Ferels karājās, ar kājām un rokām piesiets pie koka. Viņš sajuta, ka līdzās kāds stāv. Pār acīm uzvilktā cepure liedza kaut ko saskatīt. Kapteinis dzirdēja zem kājām lūstam zariņu; viņam uz pleca uzgūla kāda roka, bet uz kakla uzvirmoja silta elpa.
- Kas tur ir? Kurš spēlē ar mani paslēpes? viņš norūca, nikns par notveršanu un pazemojumu.
- Tā esmu es. Bija dzirdama klusa sievietes balss. Tā, kuru tu mīlēji un pameti tik sen. Beidzot es tevi atradu.
- Elizabet, tā esi tu? Ferels jautāja, nebūdams pārliecināts, vai nesapņo. Ja tā esi tu, tad noņem man no acīm cepuri, lai es varu redzēt tavu seju.
- Ja tu tā uzstāj, sacīja balss, vēl maigāka un jaukāka nekā iepriekš.
Ferels sajuta, ka viņa kaklam viegli pieskaras gari, silti pirksti.
Cepure tika norauta viņam no galvas, un kapteinis atvēra acis. Pārsteigumā viņš skaļi iekliedzās. Tur, viņa priekšā, tērpies no galvas līdz kājām melnā ādā, garajiem, baltajiem matiem un kazbārdiņai plīvojot vējā, stāvēja glašans.
- Ak, kapteini Ferel! tas iesaucās saldajā Elizabetes balsī. Cik labi atkal tevi redzēt!
Glašans iesmējās un iecirta Ferelam pliķi.
- Cilvēciskās būtnes, cilvēciskie mēsli! tas norūca caur zelta zobiem. Cik nožēlojami! Tikai paskaties uz sevi: tevi posta tava alkatība un baudkāre, tu esi tik apmulsis, ka nejūti pats savu sirdi. Katru dienu tu vergo īpašumu dēļ, kuri neko nenozīmē, un beigās tas viss tev jāatstāj, kad tevi maigi noskūpstīs un sauks pie savām krūtīm nāve.
Radījums saņēma Ferelu aiz ausīm un nolūkojās vinā savām kaka acīm.
- Tu, mans draugs, tiksi izmantots kam labākam. Glašans noklikšķināja savus garos, tievos pirkstus, un parādījās maza, tupoša dunameža figūra, kas, satraukti lēkājot, kārpījās kā meža cūka.
Mierā, drīz viņš būs tavs, glašans uzsauca dunamežam, kurš elsoja gaidās. Izbaudīsim to, ko grasāmies darīt. Nesteidzināsim kapteini Ferelu, viņš gribēs visu redzēt.
To teicis, glašans atkāpās un pamāja dunamežam paieties uz priekšu. Pirms Ferels paspēja iekliegties, dunamežs jau atradās viņa ķermenī, aizžņaudzot tam elpu. Kad radījums viņā izpletās, Ferelu pārņēma viņa elpas smirdoņa.
21 Kuplais ozols
Gaisma no sārtā mākoņa ielauzās meža dziļumos, piešķirot nokritušajām lapām, kas klāja zemi, savādu mirdzumu. Tas sasvītroja krustu šķērsu ēnaino meža grīdu, tā ka izskatījās mežs cīnās pretī saulei, cenšoties mest pēc iespējas melnākas ēnas.