Tomass, Keita un Rafa gāja pa taku, un vienīgā skaņa bija sauso lapu čaukstēšana zem kājām. Tomass turēja rokā zobenu, bet Rafa cieši zem jakas bija piespiedis pie krūtīm keruvimu. Viņš juta, ka šī izglābšanās bijusi pārāk viegla tā bija iekritusi viņam rokās bez cīņas; spēki, kas gribēja iegūt keruvima varu, bija to atdevuši bez izlietas asins lāses.
Keita uzmanīgi lūkojās starp kokiem, cenzdamās ievērot mazāko zīmi, kas varētu liecināt par radījumiem, kuri bija viņus vajājuši uz šīs takas agrāk. Viņi pagāja garām kokam, kur bija uzbrucis varigals. Vietā, kur tas bija mēģinājis nogalināt Tomasu, bet netrāpījis un iecirtis koka mizā, bija redzamas dziļas zobena pēdas. Koks bija sācis pūt, miza pārvērtusies mīkstā masā, kas sūcās no cirtiena vietas, izplatoties kā gangrēna. Koks nokarājās, un izskatījās, it kā tas, puvei izplatoties cauri katrai šķiedrai, lēnām izkūst. Gaisu pildīja indīga smaka. Gājēji aizklāja muti ar rokām un ātri pasteidzās garām.
- Tas varēji būt tu, Keita sacīja Tomasam.
- Laikam zobena metālā ir kaut kas indīgs, Tomass atbildēja, palūkodamies uz ieroci, un viņam gribējās to aizsviest prom, it kā tam būtu spēks, kura daļa nebūtu viņš pats.
- Tas ir radījums, kas nes sevī ļaunumu, noteica Rafa. Kur ir dzīvība, tas atnes nāvi, kur ir augšana, rodas trūdēšana, un tur, kur ir gaisma, tas ienes tumsu. Tas ir Pirateona atspulgs. Šie radījumi spēj darīt tikai to, ko viņš vēlas.
- Un kā tad ar Demjurelu? Viņš domā, ka valda pār tiem, ieminējās Tomass.
- Tie ir viņam aizdoti. Vikārs var tos izmantot, bet tie viņam nepieder. Demjurels maldina sevi, ka viņam piemīt vara, bet īstenībā viņš ir tikai lelle. Cilvēki, kuri izmanto šos spēkus, nekad īsti neizprot, kāda enerģija patiesībā aiz tiem stāv, skaidroja Rafa. Viņi domā, ka ir kungi, bet īstenībā ir vergi. Pirateons dod tiem, ko tie vēlas… kamēr pats to grib.
- Bet es domāju, ka Demjurels kalpo Dievam! iejaucās Keita. Kā viņš var to visu atstāt novārtā?
- Tas ir tik viegli! Daudzi cilvēki sāk uz pareizās takas, bet tad viņu sirdīs sāk gruzdēt alkatība vai skaudība. Drīz vien virsroku gūst pasaulīgās lietas un šie cilvēki nonāk tālu no visa, ko reiz sākuši. Vara vienmēr ir bijusi pieprasītāka par mīlestību, un tomēr patiesu spēku mēs rodam tad, kad ir kāds, kurš spēj sniegt mums īstu mīlestību. Pie tās mums jāpaliek ar visu sirdi.
Tomass soļodams klausījās Rafā. Taka izveda cauri mežam, un atklājās skats uz līci. Zēns saprata, ka viņam priekšā paveras jauna nākotne. Atpakaļceļa, vecās dzīves vairs nebūs. Tomass zināja, lai kas arī notiktu, dzīve aizvedīs viņu no šīs vietas prom. Skatoties pāri jūrai uz Beitaunu, šķita, ka ainava ir mainījusies. Viņš nevarēja pateikt, vai tas ir savādās mākoņa gaismas dēļ vai arī viņam bija atvērušās acis un viņš redzēja visu jaunā gaismā. Zēnu pārņēma gan skumjas, gan sajūsma. Likās, it kā viņš mainītos, augtu un kļūtu par vīrieti. Tomass satvēra zobenu, cenzdamies izprast visu, ko redzēja. Dienasgaismā un klajā vietā tumsas pasaule likās tik tāla, un tomēr viņš zināja, ka aiz gaismas plīvura vēl aizvien uzglūn spēki, kas tiecas viņu iznīcināt, gaida īsto brīdi, lai uzbruktu.
Meža taka ievijās mazā ielejā; kupls ozols bija izpletis savus zarus kā lielas gotiskas katedrāles jumtu.
Keita pirmā ieraudzīja kādu cilvēku. Likās, it kā tas būtu uzradies no nekurienes. Tas lēnām, noliektu galvu gāja viņiem pa priekšu. Labajā rokā vīrietis turēja garu gana nūju un pār plecu 'bija pārmetis kazādas somu. Liela filca cepure nosedza melno matu šķipsnas, kas garās cirtās krita pāri mugurai un netīrajiem, pelēkajiem svārkiem ar dzeltenu apmali. Apģērbs bija viņam acīm redzami par lielu.
Keita piebikstīja Tomasam pie pleca un parādīja uz vīrieti.
- Ko darīsim? viņa jautāja.
Viņi apstājās un sapulcējās kopā. Rafa atbildēja:
- Turpināsim iet; izskatās, ka tas ir gans. Tomas, turi rokā zobenu. Ja viņš ir kas vairāk nekā cilvēks, cērt, un tad bēgsim. Keita, ej visu laiku mums pa priekšu un neatpaliec!
Vīrietis apstājās un apsēdās uz nokrituša koka stumbra, kas gulēja pāri garam grāvim. Grāvis stiepās gar takas malu. Svešais bija noņēmis no pleca somu un ielicis to klēpī. Viņam bija brūna, saulē iedegusi sejas āda. Ar labo roku cilvēks noslaucīja no pieres sviedrus.
- Nekautrējieties! svešinieks viņiem uzsauca. Man nepatīk, ja kāds seko. Nekad nevar zināt, kas tev iet pa pēdām.
Tomass centās noslēpt zobenu aiz muguras, negribēdams, lai vīrietis to ierauga.
- Kādu dienu tev to var ievajadzēties, puis, nevajag to no manis slēpt! vīrietis iesaucās. Nāciet šurp un piebiedrojieties man! Man ir svaiga maize un sālīta zivs jūs varat ēst, cik vien gribat.
Izsalkums skubināja Tomasu pagriezties pret pārējiem un pamāt, lai tie viņam seko. Bērni piesardzīgi pietuvojās svešajam vīrietim. Keita atspiedās pret koku, un Tomass nostājās divu roku garuma attālumā, stingri turēdams rokā zobenu.
- Izskatās, ka jūs visi trīs esat izsalkuši, noteica vīrs. Nāciet, ņemiet maizi!
Svešinieks saņēma maizes kukuli ar lielajām, spēcīgajām plaukstām un pārlauza to uz četrām daļām, pasniegdams gabalu katram no viņiem un paturēdams vienu sev.
- Vai gribat zivi? Tā ir krietni sažāvēta un garšo pēc ādas, bet es zinu, ka tā nāk par labu.
Vīrietis piedāvāja draugiem mazus gabaliņus brūnas, izkaltētas zivs. Zivs gaļa turējās pie tumšas, sačervelējušās ādas un oda pēc ozola skaidām. Tomass paņēma pilnu sauju un kāri sabāza mutē. Kopā ar kumosu maizes zivs veidoja lielisku dūmainas garšas ēdienu, kas ar katru kumosu izplatīja degošas malkas, rauga un zivs aromātu.
- Jūs visi izskatāties izsalkuši. Droši vien esat mērojuši tālu ceļu, noteica vīrs. Viņš palūkojās uz Rafu. Spriežot pēc izskata, tu esi ceļojis vistālāk. Necerēju šai pusē ieraudzīt kādu, kas līdzinās tev.
Viņš apstājās un gaidīja, kad Rafa atbildēs. Šajā cilvēkā bija kaut kas pazīstams, un tas nodarbināja Tomasa domas. Viņš zināja, ka ir redzējis to jau agrāk, bet nevarēja atcerēties, kur un kad.
- Vai jūs esat no šīs puses? Tomass pavaicāja. Nevaru atcerēties, ka mēs būtu tikušies, tomēr liekas, ka jūs pazīstu.
- Esmu gans un atnācu sameklēt dažas no savām aitām, kuras ir apmaldījušās. Tu esi mani agrāk redzējis. Tu esi Tomass Beriks, tavs tēvs bija zvejnieks. Un tu, meitēn, esi Keita Kolgena, muitas vīra meita. Redziet, es jūs abus pazīstu ļoti labi. Kurp jūs ejat?
- Mēs ejam uz drauga māju, Tomass izvairīgi atbildēja.
- Vienīgais cilvēks šajā apvidū, kuru es sev izvēlētos par draugu, ir Rūbens no Bubuļu dzirnavām. Viņš man ir labs draugs, vīrs, kuram var uzticēties. Es pazīstu Rūbenu kopš mazotnes, klāstīja vīrietis.
Keita palūkojās aitu gana sejā; viņš izskatījās ne vairāk kā trīsdesmit gadu vecs. Viņam bija jaunas acis, kas tumšajā, saules un vēju aprautajā sejā kvēloja koši zilas.
- Viņš ir pārjums divreiz vecāks kā gan jūs varējāt viņu pazīt bērnībā?
- Redzi, Keita, gans skaidroja, kā teica tava vecāmāte, kad nomira tavs brālis: cilvēku padara bagātu ne jau nodzīvotā mūža garums vai karaļu zelts, bet gan mīlestības daudzums, ko viņš ieguvis dzīves ceļā.
Šķita, it kā Keitu būtu ķēris pēkšņs trieciens. Viņa nodrebēja un atkrita pret koka stumbru, pārsteigumā elsodama. Tieši tādus vārdus bija teikusi viņas vecāmāte katru vakaru, pirms Keita devās gulēt. Tie arī bija pēdējie vārdi, kurus viņa izrunāja šajā pasaulē. Tie bija personiski vārdi, kas pauda mīlestību, vārdi, kuri aizdzina nakts bailes un kurus Keita bija atkārtojusi vēl un vēlreiz kā lūgšanu. Šis cilvēks nekādi nevarēja tos zināt. Meitenei likās, ka viņš ir tos nozadzis, slepus ielauzies visdārgākajos viņas dzīves mirkļos. Un tomēr tie sniedza to pašu saldo mīlestības izjūtu un sasildīja sirdi tāpat kā agrāk.