- Kā jūs zināt? meitene nočukstēja.
Tomass un Rafa paskatījās uz Keitu, bet neuztvēra teiktā nozīmīgumu.
- Kā tad ar jūsu ceļojumu? Vai Rūbens grasās jums palīdzēt?
- Kā jūs pazīstat Rūbenu? Jūs nevarat būt vecāks par viņu, ierunājās Tomass.
- Es zinu daudz ko par to, kas notiek šai pusē. Jāieklausās tikai vējā vai jāpastāv mierīgi mežā, un tu dzirdēsi balsis. No manis neko nevar noslēpt.
Tomass ieskatījās vīram sejā, zinādams, ka ir raudzījies tajā jau agrāk.
- Un kā ir ar tevi, Tomas: kad tu iemācīsies peldēt? Tu nevari vienmēr paļauties uz savu laimes krekliņu, ko nēsā līdzi, vai uz šo puisi ka viņš tevi izvilks laukā, ja tu vēl kādreiz iekritīsi jūrā.
Tomass apmulsis paskatījās uz Rafu.
- Manā ģimenē neviens nav peldējis. Ir jāuzticas laivai. Kā jūs zināt, ka Rafa izvilka mani no jūras? Vai jūs bijāt tas, kurš mani tur iegrūda? Tomass dusmīgi jautāja.
- Tu esi tāds pats kā tavs vecvectēvs, arī viņš ātri iekarsa. Pirms nāves viņš mani pazina, pasauca mani, un es biju kopā ar viņu… Tev ir Beriku raksturs.
- Kā viņš varēja jūs pasaukt? Viņš atradās desmitiem jūdžu tālu jūrā, vētrā. Viņu vispār neatrada, atveda atpakaļ tikai tukšo laivu. Tomass bija ļoti dusmīgs.
Likās, it kā šis cilvēks spētu paņemt no katra dzīves kādu momentu un ar to ķircināt.
Rafa, noskatīdamies uz svešo vīru, neko neteica. Arī viņš tajā saskatīja kaut ko pazīstamu, kādu, kuru bija redzējis iepriekš vai arī kura balsi bija dzirdējis. Vīrietim bija tumša ādas krāsa, kas likās iedegusi, gadiem strādājot saulē. Ap acīm tam vīdēja neskaitāms daudzums krunciņu. Tās liecināja, ka viņš ir stundām smējies. Sejā staroja atklāts smaids. Runājot mirdzēja spoži baltie zobi.
Vīrietis nolauza vēl vienu gabalu maizes un sniedza Rafam.
- Tu izskaties izsalcis un atrodies tālu no mājām. Tas, kas tevi atvedis uz šejieni, droši vien ir kas ļoti svarīgs.
- Tas ir daudz svarīgāk, nekā daudzi cilvēki vispār spēj iedomāties un saprast, Rafa atbildēja.
Gans iesmējās.
- Tu vēlies kalpot savam kungam no visas sirds, vai ne? Svešais palūkojās uz Rafu, kurš sakārtoja jaku virs keruvima. Kas tev tur ir?
- Nekas, Rafa atcirta un ātri atkāpās. Nekas svarīgs.
Gaismā uzplaiksnīja keruvima pērļu acis.
- Un tas ir tavs guvums? jautāja vīrietis.
- Mans guvums ir vairāk vērts par šo. Rafa atkāpās vēl vienu soli.
- Vai tu baidies, ka es varētu to atņemt kā vienkāršs zaglis? Man pieder lopi tūkstoš kalnos. Pat Zālamanam visā viņa godībā nebija tādu bagātību, kādas pieder man.
- Zālamanam? Rafa uzmeta vīrietim skatienu, domādams, ka ir pārklausījies.
- Zālamanam, vīrietis ātri atkārtoja. Lielajam karalim, kurš uzcēla templi, lai novietotu tajā to, kas tev rokā.
Rafa nespēja noslēpt pārsteigumu.
Svešais turpināja:
- Tu pazīsti Zālamanu, bet tavi ļaudis ir novērsušies no viņa. Tavs uzdevums ir saglabāt pasaulei statueti, kura tagad ir pie tevis. Tu darīji labi, ka izglābi keruvimu no tiem, kuri to izmantotu ļaunos nolūkos.
Rafa, Tomass un Keita raudzījās uz vīrieti. Likās, ka šajā mirklī viņi visi pēkšņi saprata, ka tiem līdzās atrodas vīrs, kurš ir varens un spēcīgs, tikai atnācis pie viņiem nabaga gana skrandās.
- Tu esi… Tomass tikko spēja parunāt.
- ES ESMU, KAS ES ESMU. Tas ir viss, kas jums jāzina. Jums ātri jātiek no šejienes prom. Neejiet uz dzirnavām! Dodieties uz jūras ostu ziemeļos, tur jūs ieraudzīsiet klints galā baznīcu. Ejiet turp! Ir svarīgi, lai jūs tur ierastos rīt līdz pusnaktij. Pilsētā jūs sastapsiet cilvēku, kas mani pazīst, un tas jūs nogādās uz kuģa, kurš dodas uz Franciju. Uzticieties man; kad būs nepieciešams, es aizsūtīšu seruvimus.
Zeme vietā, kur stāvēja vīrs, sāka mirdzēt, viņa drēbes mainījās, skatiens kļuva maigāks, un viņš pasmaidīja.
- Es vienmēr būšu kopā ar jums, līdz pat laika galam, tas noteica, stāvēdams zeltītas gaismas ietvarā, kas virmoja kā miljoniem sīku stiegriņu.
No nekurienes sāka pūst spēcīgs jūras vējš. Mežā koki triecās cits pret citu un pa gaisu lidoja koka gabali un zari. Virpuļojošais vējš pacēla no zemes sausās lapas un grieza tās riņķī, veidojot lielu, necaurredzamu mutuli brūnā, sarkanā un zaļā krāsā. Lapas sitās sejās; Tomass sarāvās tik maziņš, cik vien varēja, un saritinājās zemē. Rafa un Keita saspiedās kopā spraugā starp koka stumbru un lapām klāto zemi.
Visapkārt viss krakšķēja un lūza. Klajumā atbalsojās zaru trīšanās pret stumbriem. Starp augstākajiem koku zariem šaudījās zilas un sarkanas uguns mēles. Ietriecoties zaros, tās dzirksteļoja. No niknā virpuļvēja radītā trokšņa, liesmām un lūstošajiem zariem vai ausis plīsa.
Tomass pacēla skatienu; viņam sejā iešķīda zeme un iesitās koka miza. Zēns mēģināja paskatīties uz vīru, kurš stāvēja virpuļa centrā, pilnīgi pārveidojies. Viņš vairs nebija tērpies gana drānās. Tā apģērbs mirdzēja spožā sudrabā, bet seja spīdēja kā pati saule. Vienā mirklī cilvēks bija pazudis, un palika tikai pret koku atslietā kazādas soma. Bija iestājies absolūts klusums, pilnīgs miers.
Rafa pirmais izlīda no patvēruma zem koka stumbra. Viņš izrakās no lapām un zariem, ko virpulis bija sakrāvis tam virsū. Keita rausās laukā, tverdama gaisu. Tomass gulēja ar seju uz zemes, pārklājis galvu rokām, lai pasargātos no vēja radītā trokšņa. Zēns pierausās uz ceļgaliem un paskatījās uz Rafu un Keitu.
- Vai tas bija… Viņš nespēja pabeigt teikumu.
- Tas bija Riatamuss, es vienkārši zinu, ka tas bija viņš, trīcošā balsī atbildēja Rafa, nespēdams atgūties no piedzīvotā.
- Kā tu vari būt tik pārliecināts? Tas varēja būt arī kāds no tiem radījumiem, tikai citā veidolā, ieminējās Keita, izvilkdama no matiem sausās lapas. Viņš varēja mūs ar šo vētru nogalināt. Kur viņš ir tagad? Kā tu vari zināt, ka tas bija viņš?
- Es vienkārši zinu, un nejautā man, kā. To pierādīja viņa balss, kaut kas viņa acīs, tas, cik daudz viņš par mums zināja, Rafa atbildēja.
- Tad mums jārīkojas tā, kā viņš teica. Līdz Vitbijai ir krietns gabals. Pēc divām stundām jau būs tumšs. Līdz naktij mēs pilsētu nesasniegsim, Tomass paziņoja, ticis uz kājām.
Keita pacēla kazādas somu. Tā bija izgatavota no viena pārlocīta ādas gabala un ādas siksnas, kas liecās pāri no viena gala līdz otram. Meitene ielūkojās somā. Tā smaržoja pēc svaigas zāles un sīrupa, pēc kanēļa un karstas maizes. Keita aizvēra acis un ieelpoja lielisko aromātu. Viņa pasmaidīja.
- Kas tur ir iekšā? vaicāja Tomass.
Keita ielūkojās somā. Tajā atradās vēl viens neliels maizes kukulis, daži gabaliņi sālītās zivs, kas bija ietīta muslīna drānā, dažas zelta monētas un maza sudraba blašķe. Parakājoties dziļāk, Keita sataustīja divus akmens gabalus. Izņēmusi tos no somas, viņa ieraudzīja, ka tie ir pilnīgi vienādi zoss olas lielumā un dzidri kā stikls. Katra akmens virsma bija gludi nospodrināta, un tie bija daudz smagāki, nekā tāda izmēra akmeņiem vajadzētu būt. Keita parādīja tos Rafam.