- Kas tie tādi?
- Nekad agrāk neesmu tādus redzējis, atteica Rafa, paņemdams vienu no akmeņiem pastieptajā plaukstā un aplūkodams to tuvāk. Ja tie ir no Riatamusa, tad tiem piemīt kāds spēks un nolūks. Ieliec tos atpakaļ somā šeit var būt acis, kas mūs novēro, man šajā vietā nav laba sajūta.
Viņš paskatījās apkārt, pētīdams katru zīmi, kas varētu liecināt, ka viņiem seko.
- Domāju, ka mums jāturpina iet. Kurš ir labākais ceļš?
-Ja mēs iziesim no meža, tad varam nonākt Baltajā norā un pēc tam uz Vitbijas ceļa, sprieda Keita. No Beitaunas labāk izvairīties. Pārāk daudzi mūs tur pazīst.
- Ko iesāksim ar somu? jautāja Tomass.
- Paņemsim līdzi. Tajā ir viss, kas mums ceļā vajadzīgs. Tā mums piešķirta ne bez nodoma, un es jūtu, ka šis iemesls visai drīz noskaidrosies.
22 Seirizims
Uz virtuves galda stāvošās sveces gaismā Bīdls mēģināja mazināt zilumus uz sejas ar mazu, slapju lupatu, kura bija lietota, lai noslaucītu no pannas taukus. Katru reizi, kad viņš pieskārās sejai ar taukaino lupatu, cauri ādai un dziļāk miesā iesmeldzās dzēlīgas sāpes. Viņš bija sists pa galvu vairākas garas un sāpīgas minūtes. Demjurels viņu sita par sodu, ka tas bija zaudējis gūstekņus, un arī tāpēc, lai izlādētu dusmas. Saimnieks sita ar cepamo pannu, ar virtuves krēslu, un, kad tie salūza un nebija vairs lietojami, Demjurels izmantoja sodīšanai savas kājas.
Bīdls bija ielējis sev lielu kausu visstiprākā alus. Tas stāvēja viņam blakus biezs, duļķains un ar gandrīz cietām putām pa virsu. Kalps pacēla kausu un uzmanīgi pielika pie lūpām. Putas noklāja viņam degunu. Bīdls ieelpoja un vienlaikus norija lielu malku siltā alus. Tas svilināja muti un rijot lipa pie aukslējām. Viņš pacēla skatienu no galda un caur zilumiem klātajām, aiztūkušajām acīm redzēja, ka gaitenī vēl aizvien guļ glašana ķermenis. Aiz tā rēgojās Demjurels, tikko valdīdamies, lai nesāktu no jauna sist Bīdlu. Tā vietā viņš kalpam skali uzkliedza:
- Tu esi muļķis, ka ļāvi viņiem aizbēgt! Man viņi bija tik svarīgi! Tagad viņi ir prom, turklāt paņēmuši līdzi keruvimu. Tas viss ir tava vaina, un tu man par to samaksāsi, pirms vēl norietēs saule!
Viņš uzmeta Bīdlam niknu skatienu.
- Man prātā ienāca laba doma. Nolikšu tevi viņu vietā, izmantošu viņu asiņu vietā tavējās.
-Jāsaka, tas būtu atvieglojums, Bīdls klusu pie sevis nomurmināja.
- Ko? Ko tu teici?
- Tas būtu saprotams. Man ļoti žēl, Bīdls lūdzās.
Viņš bija pazaudējis sirdsmieru. No domas, ka atlikusī dzīve jāpavada kopā ar šo cilvēku, Bīdlam kļuva nelabi. Viņš gribēja bēgt, bet zināja, ka paspers tikai dažus soļus, kad Demjurels būs viņu noķēris un nobeidzis. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu aizgājis kopā ar pārējiem, devies jaunā dzīvē. Keita bija teikusi, ka viņam ir iespēja būt citādam, daudz labākam.
- Aizvelc to radījumu uz pagrabu! Es gribu redzēt, kas tas tāds ir, Demjurels rēja.
Bīdls piecēlās no galda, sadauzīts un zils, un devās pie radījuma. Saņēmis aiz zābakiem, viņš vilka to pa akmens grīdu un tad lejā pa pakāpieniem uz pagrabu. Kalps nepievērsa nekādu uzmanību troksnim, kāds radās, velkot ķermeni pa grīdu, un neredzēja arī vieglo krūšu cilāšanos, tam ievelkot mazus, vieglus elpas vilcienus. Viņš neievēroja nozibam glašana acis, ne arī viegli sakustamies tā pirkstus.
Augšā Demjurels piegāja pie durvīm, jo izdzirda skaļu klaudzināšanu. Pie sevis dusmīgi murminādams, viņš gāja pa gaiteni. No statīva, kas atradās līdzās durvīm, viņš paņēma resnu spieķi un gatavojās belzt traucētājam, lai kas tas arī būtu. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka izgrebtā zelta kraukļa vairs nav savā vietā.
- Klusu, cilvēk! Es nāku, cik vien ātri varu, Demjurels iesaucās.
Atvēris durvis un palūrējis laukā, viņš ieraudzīja kapteini Ferelu saplēstā formas tērpā, no pulvera apsvilušu seju. Demjurels neko neteica. Ferels pastreipuļoja viņam garām iekšā kabinetā un iekrita krēslā pie uguns.
- Dodiet dzert… Es gribu dzert, Ferelā sauca dunamežs. Ne mazāk par kausu viskija!
Demjurels aizgāja un atgriezās ar viskiju. Ferels paņēma kausu ar brūno dzērienu un pacēla pie lūpām, norīdams šķidrumu.
- Tas ir tik labs! teica radījums, cenzdamies runāt Ferela balsī.
- Nebiju gadiem dzēris, tas piebilda, noslaucīdams piedurknē Ferela seju. Apsēdies, priesteri, man ir ziņa no kāda, kurš vēlas ar tevi runāt!
Demjurels apsēdās krēslā viņam pretī.
- Redzu, ka notikušais negadījums nav nācis par labu jūsu Londonas manierēm. Esat tikpat uzpūtīgs kā vienmēr. No tā, ko teica jūsu vīri, es domāju, ka esat miris.
- Drīz viņš tāds būs, dunamežs sacīja savā balsī. Un arī tu, ja neklausīsies, ko es saku. Tu esi atnesis šai pasaulei jaunu rītausmu un vai nu ar apzinātām pūlēm, vai savas stulbības dēļ esi ļāvis notikt kaut kam brīnišķīgam. Mēs esam iegājuši no Riatamusa laika Pirateona laikmetā.
- Ferel, netaisi pekstiņus! Ko tu zini par Pirateonu? Kas tev par viņu stāstīja? Demjurels brīnījās.
- Tavs draugs nespēj parunāt, dunamežs ķiķināja. Viņš ir pilnīgi iesprostots pats savā prātā. Es valkāju viņu kā mēteli, jāteic, ļoti novazātu mēteli.
- Tad saki man, radījums, kas tev sakāms, un lien no viņa laukā! Demjurels uzrēca dunamežam.
- Līst laukā? Tu izklausies gandrīz pēc priestera. Riatamusu es pazīstu, seruvimus arī, bet Demjurelam ir mazlietiņ varas, un to pašu viņam piešķīris tas, kurš valda pār pasauli. Tu esi tikai lelle. Dunamežs iesmējās. Es atnācu pēc keruvima. Man tas jāaiznes Pirateonam. Kur tas ir?
- Tas ir tepat netālu, drošās rokās.
- Tad dabū to man un es likšu tev mieru. Ir tādi miesas baudījumi, kas man patīk un ko es varu gūt, tikai staigājot Ferela zābakos.
Demjurels piecēlās no krēsla un piegāja pie loga. Viņš paskatījās ārā uz Beitaunu; mākoņa mirdzums bija spožāks nekā jebkad.
- Tas nav tik vienkārši, kā tev liekas. Keruvims neatrodas šeit. Te to vienmēr var nozagt, tāpēc es to aiznesu pie lorda Finestjēra uz Stregoikas muižu. Viņš apsolīja par to parūpēties, un rīt es to no viņa paņemšu, klāstīja Demjurels, cerēdams, ka viņa meli netiks atklāti.
- Tu iesi un izdarīsi to šodien, dunamežs izspļāva caur zobiem, gandrīz degdams dusmās pret Demjurelu.
Pirateons ieradīsies šonakt, un es negribu būt tas, kurš liek viņam gaidīt.
- Tu neesi cilvēks. Kāds radījums tad tu esi? Demjurels jautāja, cenzdamies novērst uzmanību no tēmas par keruvimu.
- No tiem, kas iet cauri laikam, nekad nemirst, bet nekad arī īsti nedzīvo. Esmu gars, kam patīk miesas un asiņu radītās ērtības. Ir tik brīnišķīgi spēt pieskarties, saost un izgaršot. Jūs, cilvēki, neapzināties, cik burvīgi radījumi esat, jums liekas, kas tas viss ir pats par sevi saprotams. Es to visu varu izjust tikai tad, kad iemājoju kādā nojums. Viņš apklusa un paskatījās uz Demjurelu. Un tu nekad neuzzināsi, cik apnicīga ir tāda dzīve.
- Bet kas ir tavā varā? Demjurels jautāja.
- Vai vara ir viss, par ko tu domā? Es atstāju varu citiem; viss, ko es vēlos, ir pieredzēt šīs pasaules brīnumus, ēst un dzert un… Radījums apklusa un, pagriezis Ferela galvu, ieklausījās. Man šķiet, tevi sauc tavs kalps.
- Es neko nedzirdu, atteica Demjurels.
- Viņš ir pagrabā, un es dzirdu viņu kliedzam. Domāju, ka viņš nav tālu no nāves, mierīgi noteica dunamežs.
Demjurels izsteidzās no istabas, sekodams Ferelam, kurš cēlā gaitā soļoja pa gaiteni.