No pagraba puses nāca apslāpēti kliedzieni. Tas bija Bīdls. Dažos mirkļos Demjurels tika lejā pa kāpnēm un dauzījās pie aizslēgtajām pagraba durvīm.
- Laid iekšā, kalps! Kas notiek? viņš kliedza, dauzīdams durvis.
Atbildes nebija. No iekšpuses bija dzirdama tikai apslāpēta kunkstēšana.
Demjurels atspēra vaļā durvju slēdzeni un ielūkojās pagraba tumsā. Viņš juta, ka tur kopā ar Bīdlu atrodas vēl kāds. Viņš dzirdēja, ka tumsā vaid un sten Bīdls, bet juta, ka pavisam tuvu līdzās ir kaut kas vēl.
- Nāc ārā, vai arī es izvilkšu zobenu un tad tu redzēsi! Demjurels meloja, cerēdams iebiedēt to, kas slēpās tumsā.
No tumsas lidoja brendija kaste un ietriecās vikāram krūtīs tā, ka viņš nokrita atmuguriski pie Ferela dunameža kājām. Radījums mierīgi paskatījās uz viņu.
- Ja es būtu tu, es tur iekšā neietu. Tu vienmēr vari dabūt citu kalpu, tas nemaz nav grūti.
- Bet viņš var nomirt, atteica Demjurels, pielēcis kājās.
- Tad labāk paņem manu zobenu. Radījums pasniedza Demjurelam rapieri. Esi uzmanīgs, tu vari sagriezties, viņš vēl izsmējīgi piebilda.
Demjurels nedroši iegāja piķa melnajā tumsā. Viņš dzirdēja pa kreisi šņukstam Bīdlu. Mācītājs skatījās apkārt, cenzdamies kaut ko ieraudzīt. Viņš zināja, ka priekšā atrodas durvis uz tuneli un apkārt gar sienām sakrautās kontrabandas kastes un mucas. Labajā pusē piepeši atskanēja ass troksnis, it kā kāds ar nagiem skrāpētos pa akmens sienu. No telpas stūra kā milzīgs kaķis izlēca kāda melna būtne. Tā saķēra Demjurelu un svieda pret zemi. Viņš atsitās pret akmens grīdu un izmeta no rokām zobenu, kas švīkstot griezās pa akmens plāksnēm, līdz nokrita telpas stūrī.
Ferels, stāvēdams durvīs drošā attālumā, redzēja, kā radījums saķer Demjurelu aiz galvas un paceļ gaisā. Tumsā iemirdzējās briesmoņa kaķa acis. Pēkšņi mācītājs satvēra rēgu un mēģināja to atgrūst. Bet tas uzmeta viņu gaisā, un Demjurels ietriecās durvīs. Pagraba metāla durvis atsprāga vaļā, un radījums bija prom. Tā skrejošie soļi atbalsojās tuneļa mitrajā tumsā.
Taka, kas veda uz Vitbiju, izlīkumoja no meža drošības Baltās noras klajumā. Pakļauti visiem dabas spēkiem un cīnīdamies ar vēju, ceļotāji vilkās pa taku starp bieziem viršu kumšķiem kā nogurušas aitas nodurtām galvām. Dziestošajā pēcpusdienas saulē gaisma no mākoņa, kas no jūras pacēlās austrumos, šķita vēl spožāka.
Dziļi lejā, tuvu klints malai, varēja redzēt Beitaunu. Gar nogruvuma drupām skalojās paisuma viļņi. Līcī bija redzams atiešanai gatavs kuģis. Katrā no tā trim mastiem vīdēja laterna. Tās mirgoja melnajā jūrā kā trīs zvaigznes.
Tad piepeši skaidrās rietumu debesis pāršķēla pēkšņa un spēcīga vētra ar lieliem, baltiem krusas graudiem. Tie triecās zemē, sašķīzdami pret akmeņiem un dauzīdami viršus kā lielas, baltas olas. Varēja dzirdēt, kā tie dārdina koku zaros un atlec no takas. Krusa apbēra trīs gājējus un notrieca Tomasu zemē.
Keita un Rafa piecēla viņu kājās un aizvilka liela akmens pavēnī. Tur draugi saspiedās kopā, ar jakām pārklādami galvas, lai izsargātos no ledainajiem belzieniem, bet vētra tikmēr kļuva arvien spēcīgāka.
Mums jātiek prom no šīs noras, Keita kliedza, cenzdamās, lai viņas balss vētras troksnī un krusas dārdoņā būtu saklausāma. Ielejā ir kāda māja, es redzu gaismas… mēs varam patverties šķūnī… mēs nekādi nevaram nokļūt Vitbijā, līdz iestāsies tumsa.
Viņi skrēja pa taku prom no klajuma, paturēdami redzeslokā mājas ugunis. Tomass juta arvien pieaugošu nemieru. Viņš reiz bija apmeklējis šo māju agrā bērnībā. Tā bija lorda Finestjēra māja.
Kad ceļotāji gandrīz bija sasnieguši Stregoikas muižas ieeju, debesis noskaidrojās un dīvainais mākonis uzmirdzēja spožāk par mēnesi. Tā bija skaista, liela un vienlaikus biedējoša māja ar septiņiem augstiem skursteņiem, kas sniedzās nakts debesīs. No katra izplūda dūmu strūkliņa, un izbūves logā, kas pavērās uz dārza zālienu, dega sarkana svece. Viena zāliena centrā stāvēja augsts akmens, kurš izskatījās tā, it kā būtu izlauzis sev ceļu cauri zemei divu cilvēku augumā. Tas slējās kā sena kolonna, aizmirstu cilvēku, aizmirstu mērķu zīme.
Māja bija celta no šķeltiem akmeņiem, un no malas izskatījās, ka trīs mājas savienotas vienā, veiksmīgas paaudzes paplašinājušas ēku atbilstoši savai bagātībai. No trim pusēm māju ieskāva koki, bet uz austrumiem pavērās skats uz jūru un noru. No ārdurvīm bija pilnībā redzama mācītājmuiža un raktuves piecas jūdzes uz dienvidiem. Dārzs bija piesvaidīts ar baltiem, kūstošiem krusas akmeņiem. Valdīja baiss klusums, nebija dzirdamas pat putnu dziesmas. Mākoņa mirdzums bija kļuvis no sarkana par drūmi zaļu; un uz dienvidiem, tālu jūrā, pāri apvārsnim lūkojās pilns mēness. Kad viņi piegāja pie durvīm, Tomass pavilka Rafu aiz piedurknes.
- Nezinu, vai mēs darām pareizi. Tēvs man stāstīja par šo māju. Viņš teica, ka šī nav laba vieta. Tad Tomass pievērsās Keitai. Tu taču to zini, Keita, vai ne?
- Viss, ko es vēlos zināt, ir saistīts ar siltu gultu. Mums tikai jāpalūdz atļauja pārgulēt staļļos, un no rīta dosimies uz Vitbiju, meitene vēsi atbildēja.
- Mums vajadzēja darīt, kā teica Kreins, doties pie Rūbena un vēlāk uz kuģi. Tad tas viss būtu jau galā un mēs būtu no šejienes prom. Tomass sāka šaubīties, vai Riatamuss vispār parādījies. Varbūt viņus bija izjokojis kāds meža gars. Vai arī tas viss bija tikai sapnis. Man ir slikta priekšnojauta, Keita. Mēs paliksim pie vārtiem, bet tu aizej un palūdz šim lordam, vai mēs varam apmesties stallī.
Tomass un Rafa piegāja pie vārtiem. Rafa pieliecās pie akmens vārtu staba, un šķita, ka viņš kaut ko noslēpj sausās akmens sienas spraugā. Keita devās pie lielajām koka durvīm, kas aizsargāja ieeju Stregoikas muižā. Tās bija divreiz augstākas un četrreiz platākas par viņas augumu un bija apsistas ar lielām, melnām naglām, kas iedzītas dziļi kokā. Durvīm bija misiņa rokturis, ievietots durvju vidū rokas augstumā, un liels klauvēklis kazas galvas formā.
Keita pastiepās, lai aizsniegtu klauvēkli, un, pāršķeļot klusumu, trīs reizes skaļi pieklauvēja. Tad viņa gaidīja. Drīz vien uz akmens plākšņu grīdas noklaudzēja smagi soļi. Durvis lēnām atvērās, un meitenes priekšā nostājās maza auguma vīrietis ar sarkanu seju, baltām ūsām un ārkārtīgi platu, draudzīgu smaidu. Viņš bija ģērbies modernās biksēs līdz ceļiem, sarkanā medību žaketē un jātnieka zābakos.
- Ak kungs! Ko tu dari ārā tādā naktī? viņš teica siltā balsī. Nāc iekšā, citādi aiziesi bojā.
Viņš draudzīgi uzsmaidīja Keitai; acis sveces gaismā dzirkstīja. No mājas nāca kafijas un kanēļa smarža; Keita to reiz bija saodusi Grifa krogā pie Vitbijas tirgus laukuma. Viņa bija pagaršojusi no tēva krūzes, kad tas sēdēja un sarunājās ar saimnieku; dzēriens bija rūgts un pārkaisīts ar kādu pulveri, mutē palika apdegušu cepumu garša. Tajā dienā viņa bija iemīlējusies šajā spēcīgajā, aromātiskajā smaržā. Tā lika viņai domāt par tālām vietām, tā bija aizraujoša, skurbinoša un izsmalcināta. Kafija bija dzēriens, kas domāts bagātajiem filozofiem, māksliniekiem -, un tā bija zelta vērtē. Šeit, Stregoikas muižā, kafijas smarža aicināja viņu iekšā, tā vēstīja par drošību un ērtībām un atņēma jebkādas bailes. Keita ieskatījās vīrietim acīs un saprata, ka ir atradusi cilvēku, kurš viņiem palīdzēs.
- Pie vārtiem ir mani draugi. Mēs esam lielās nepatikšanās. Vai mēs nevarētu šo nakti pārlaist jūsu stallī? viņa, neko nedomādama, jautāja.