Meitene nevarēja vien beigt brīnīties, kāpēc durvis nav atvērusi saimniecības vadītāja vai kāds cits kalpotājs.
- Protams, mana mīļā, nāc iekšā!
Tad saimnieks uzsauca Rafam un Tomasam:
- Nāciet un piebiedrojieties savai draudzenei! Te ir vieta pie uguns un ēdiens uz plīts. Nāciet iekšā un sasildieties!
Vīrieša balss izklausījās draudzīga un mierinoša. Debesīs no rietumu puses sāka savilkties tumši mākoņi; tie virzījās uz uguns mākoņa pusi, gandrīz to aprijot.
Mēness pūlējās sniegt pasaulei gaismu, bet drīz vien debesis pārklāja bieza, tumša sega. Tomass negribīgi pamāja Rafam ar galvu, un abi piegāja pie namdurvīm. Viņus sagaidīja tas pats laipnais smaids, un, kad draugi iegāja mājā, saimnieks divreiz paspieda katram roku.
- Laipni lūdzu Stregoikas muižā! Šīs ir bijušas manas ģimenes mājas jau trīssimt gadu. Mani senči atceļoja šurp no kādas kalnu un mežu zemes tālu austrumos, un kopš tā laika mēs esam šeit, viņš ātri stāstīja balsī, kas skanēja kā čīkstoši vārti. Arī mēs reiz bijām ciemiņi, un mūsu ģimene vienmēr laipni izturas pret svešiniekiem, kas klauvē pie vārtiem.
Saimnieks veda viesus pa lielu, krāšņu gaiteni.
- Piedodiet, es neesmu nosaucis savu vārdu. Esmu lords Finestjērs. Un kas mums te atnācis? viņš jautāja, starojošā smaidā nozibinot baltos zobus.
Keita iepazīstināja ar pārējiem. Runādama viņa drebinājās, un uz grīdas pilēja nu jau kūstošie krusas graudi.
- Labāk dosimies uz virtuvi, pirms neesam applūduši, saimnieks ātri noteica. Tur ir uguns un silts ūdens, lai jūs varētu nomazgāties.
Lords paskatījās uz Rafu.
- Nekad agrāk neesmu saticis kādu, kas līdzinātos tev; tu esi tālu braucis, un tev ir tik daudz, ko pastāstīt. Kad būsi nomazgājies un paēdis, mēs apsēdīsimies pie pavarda un tu man varēsi pastāstīt, no kurienes esi un ko šeit dari.
Finestjērs aizveda draugus uz virtuvi. Tā bija plaša telpa ar akmens sienām un lielu akmens pavardu cilvēka augumā. Vidū spoži dega uguns, atmirdzot uz sienas un metot plašajā skurstenī dzirksteles, dūmus un liesmas.
- Nostājieties pie uguns, tā jūs ātrāk sasilsiet, mudināja saimnieks.
Ceļotāji nostājās tik tuvu karstumam, cik vien varēja, lai neapdedzinātos. Drēbes, mitrumam iztvaikojot, sāka kūpēt, un izskatījās, it kā tās atrastos virs uguns. Tomass raudzījās liesmās, kas sildīja viņam seju un ciešāk savilka ādu ap vaigiem. Viņš jutās izsalcis, mute bija izkaltusi, un kafijas smarža gandrīz reibināja. Dzēriens vārījās katlā, kas karājās uz pavarda uguns viņiem priekšā. Nokvēpušais katls ar biezo, melno šķidrumu skaļi burbuļoja.
- Man patīk, ja kafija pavārās, teica Finestjērs. Tas piešķir tai dūmu aromātu.
Saimnieks rosījās pa virtuvi, pārvietodams pannas un uzlikdams uz ozolkoka galda maizi. Likās, ka muižas lords darījis šādas lietas daudzreiz arī iepriekš. Kaut arī virtuve bija labi izslaucīta un skapīši tīri, nemanīja nekādas zīmes, ka mājā ir kalpotāji. Trīs ciemiņi pievērsa maz uzmanības tam, ko darīja saimnieks, ko viņš darījis iepriekš un kas varētu sekot.
Keita, raudzīdamās liesmās, iesnaudās. Liesmu mirgošana ļāva prātam atstāt šo vietu un atrasties citā pasaulē. Sapnī viņa redzēja ielas un mājas; kādas lielas baznīcas smaile pacēlās un pazuda, kļūdama par kuģi ar piepūstām burām. Meitene turēja rokas pastieptas pret uguni un juta, kā augšup pa kājām ceļas miegs un padara nejutīgu katru muskuli.
- Nāciet, sēdieties pie galda! aicināja sprigana balss aiz muguras. Nekā daudz man nav, bet ēdiens jūs uzmundrinās.
Finestjērs silti un draudzīgi smaidīja.
Uz galda stāvēja kukulis svaigas maizes, siers, āboli un auksta gaļa. Finestjērs lika galdā karsto kafijas trauku un četras tasītes. Tas bija kā rituāls. Viņš novietoja tasītes precīzā četrstūrī un tad katrā ielēja tumšo šķidrumu. Pusgaismā karstie tvaiki mutuļoja kā garaiņi, kas paceļas no raganas ķēķa. Sveces liesma baisi mirgoja, un, lejot kafiju, garaiņi vijās saimniekam ap rokām.
- Vai tā ir kafija? Keita vaicāja, gribēdama par to pārliecināties.
- Jā, manu meitiņ, baidos, ka esmu kļuvis no tās gluži vai atkarīgs. Kafija, šokolāde un palaikam kāda glāze vīna ir viss, ko varu saukt par saviem grēkiem, viņš noteica, apsēzdamies pie galda.
- Kungs, sacīja Rafa, negribu būt nepieklājīgs, bet es nevēlos šo dzērienu. Man nepatīk tā iedarbība.
- Gudrs cilvēks vienmēr zina, ko viņam vajag, Finestjērs īsi atteica, bet viņš nekad neuzspiež savu viedokli citiem.
Vīrietis pasmaidīja caur zobiem, pastumdams tasītes Keitai un Tomasam.
- Esmu pārliecināts, ka jūs abi gribēsiet pagaršot šo brīnišķīgo eliksīru, vai ne?
Brīdi klusējis, viņš apvaicājās:
- Kas atvedis jūs uz Stregoikas muižu?
Tomass paņēma tasīti un apsēdās krēslā ar augstu atzveltni. Zēns nekad nebija bijis liels runātājs, bet uguns siltums un karstā, stiprā kafija darīja savu. Ar Finestjēru viņš jutās labi, gandrīz kā mājās. Bailes bija rimušas, un tās tagad bija aizstājusi izmisīga dziņa dalīties visā notikušajā ar kādu, kas vēlas klausīties. Viņš nejuta, ka Rafa kļūst nemierīgs.
Nākamās desmit minūtes Tomass stāstīja Finestjēram par viņu piedzīvojumiem, sākot no tā brīža, kad viņi iegāja tunelī, par keruvimu, izglābšanos, ceļojumu pa norām.
- Ak kungs! izsaucās Finestjērs. Un tas viss notika tik tuvu manām mājām! Kur keruvims ir tagad?
- Tas ir pazudis, iejaucās Rafa, pirms pārējie paspēja atbildēt. Droši vien izkritis norā. Kad bijām pie vārtiem, es pārbaudīju jaku, un tā tur nebija. Kad dosimies no šejienes prom, atgriezīsimies un to atradīsim.
- Tu neko neteici, Keita asi pārmeta.
- Vēl nebija tādas iespējas, Rafa atbildēja.
- Nu, tādu lietu nevajadzētu pazaudēt uz ilgu laiku. Jūs taču negribēsiet, lai tik spēcīgs priekšmets atkal nonāk nepareizajās rokās. Finestjērs paplikšķināja Tomasam pa muguru. Tu esi drosmīgs puisis. Jums visiem vajadzētu pagulēt. Nevar būt nekādas runas par gulēšanu stallī, jūs varat apmesties kalpotāju istabā mājas augšstāvā. Mājā esmu viens pats. Skumji, bet neviens negrib pie manis palikt. Visi saka, ka tiem nepatīk māja. Nāciet, paņemiet līdzi sveci un ēdienu, un es parādīšu jums istabu. Gaidot jūs, es iekūru uguni… Finestjērs aprāvās, it kā būtu pateicis par daudz, piecēlās no galda un pamāja, lai ciemiņi viņam seko.
Viņi izgāja no siltās virtuves ledaini aukstajās kāpnēs, kas veda uz bēniņstāvu. Ikvienā kāpņu laukumiņā bija durvis uz šī stāva istabām ar atslēgu katrā slēdzenē. Finestjērs veda ciemiņus arvien augstāk, līdz viņi nonāca pie jumta dzegas. Vējš grabinājās akmens plāksnēs un pūta cauri balti nomazgātajiem griestiem garā, šaurā istabā, kas bija kalpotāju miteklis. Pusi telpas aizņēma četras gultas, atstājot maz vietas staigāšanai. Koka grīdu klāja liels paklājs, un mazajā kamīnā spoži dega uguns.
- Jūtieties kā mājās! Tagad es jūs atstāšu. Tiksimies no rīta! Finestjērs noteica, atkāpdamies pie durvīm. Neuztraucieties par trokšņiem, kurus jūs varētu dzirdēt. Ārā vienmēr ir pūces un lapsas, un dažreiz tās izklausās gluži kā cilvēki. Šī māja dārd un vaid, bet tas nenozīmē kaut ko sliktu.
Pēc mirkļa viņš piebilda:
- Un labāk palieciet savā istabā. Es jūsu vietā nestaigātu pa koridoriem. Man galīgi nepatiktu, ja ar jums kas notiktu.
To teicis, viņš pieklājīgi palocījās un izgāja no istabas, aizvērdams aiz sevis durvis. Ciemiņi pagaidīja, līdz soļi attālinās un vairs nav dzirdami.