Tomass neticīgi paskatījās uz gultām. Viņš nekad nebija gulējis tik brīnišķīgā guļvietā. Palagi bija balti, un segās nebija ne zīmes no utīm, kas miegā kostu. Viņš atlaidās uz muguras matracī un ar baudu pavārtījās mīksto dūnu segās. Drīz vien Tomass un Keita bija aizmiguši un sapņoja, smilkstēdami un raustīdami locekļus kā pārguruši suņi. Rafa sveces gaismā apsēdās uz gultas un ieklausījās katrā mājas troksnī, zinādams, ka kaut kas notiks.
23 Luboka bungas
Kreins šūpojās uz "Magentas" klāja. Viļņošanās bija tik stipra, ka viņam bija grūti nostāvēt taisni. Kapteinis turējās pie margām un skatījās uz augšu. Kuģis bija gatavs doties jūrā. Komanda pavilka falles virves un uzvilka grotburu, arī lielgabals tika pielādēts un sagatavots šaušanai. Vējš raustīja buras, un kuģis sasvērās uz priekšu, sizdamies pret viļņiem. Kreins dziļi ievilka elpu; uz zemes viņš vienmēr jutās ierobežoti, gandrīz klaustrofobiski, bet šeit, jūrā, bija brīvs vīrs. Kreins iebāza roku kabatā, izvilka mazu sudraba monētu un ar vienu kustību iemeta to ūdenī.
- Paldies par drošu ostu, kapteinis klusu noteica, cerot, ka jūras gars Selkijs arī turpmāk parūpēsies par kuģi, līdz tas atgriezīsies krastā.
- Nu, vīri, viņš iesaucās, virzīsimies ārā, līcī. Piegriezīsim kuģi pēc iespējas tuvāk klintij un tad sagatavosimies turpmākai rīcībai.
No apakšējā klāja uznāca Martins un sveicināja kapteini.
- Vai bērni neparādījās? Kreins jautāja.
- No viņiem nav ne miņas, kaptein. Es atstāju divus vīrus, lai sagaida bērnus un Rūbenu, bet ilgāk gaidīt vairs nevaram. Mums jātiek jūrā, kamēr vēl ir paisums, citādi nāksies kavēties līdz rītam. Martins kopā ar Kreinu devās uz kajīti.
- Es tikai ceru, ka Demjurels viņus nenoķers. Kad būsim šķērsojuši līci, apstāsimies un parādīsim tam vecajam žūpām ko tādu, par ko tas vēl ilgi varēs domāt, sacīja Kreins. Bet bērniem nāksies tikt prom pašiem.
"Magenta" ar katru vilni cēlās un krita. Vējš pūta burās un ātri nesa kuģi cauri viļņiem laukā līča ūdeņos. Augstu kalnā varēja saskatīt mācītājmuižas ugunis, bet tālu lejā alauna raktuvju dūmenis izvirda tumšus, kodīgus dūmus.
Kreins un Martins apstājās pie kajītes durvīm un nolūkojās uz mācītājmuižu. Sirdī Kreins zināja, ka tas, ko viņš grasās darīt, uz visiem laikiem padarīs viņu par izstumto. Viņš apzinājās arī to, ka, tiklīdz lielgabals izšaus, viņš būs nolemts, par to parūpēsies Ferels. "Tomēr," Kreins nodomāja, "gandarījums par to, ka šī māja tiks notriekta no klints, būs tā vērts, lai pavadītu atlikušo dzīvi tālu projām no šīs zemes. Tur būs citas ostas, citas pilsētas un varbūt, tikai varbūt, viņš atradīs to, ko meklē."
Kreins palūkojās apkārt. Vīri vilka virves un stūma lielgabalu uz vietu, kur tam jāatrodas.
- Es gribu mūziku! Nekas nav labāks par dziesmu un lielgabala zalvēm. Kur ir Luboks un Finguss? Kreins uzsauca. Dabūjiet tos divus ērmus šurp! Es gribu mūziku!
Luboks un Finguss bija piedzērušies un, sēdēdami uz virvju rituļa, nelikās zinis par notiekošo. Lubokam pār kreiso plecu karājās bieza ādas siksna un pie kājām stāvēja lielas cūkādas bungas, kuras viņš bija nozadzis kādam dragūnam. Finguss turēja klēpī vecu vijoli, kas bija ielikta melnā samta somā. Izdzirduši kapteiņa kliedzienu, abi pielēca uz nedrošajām kājām.
Finguss bija maza auguma vīrs tievām zirnekļveida kājām un garu degunu, viņa garās pēdas maisījās citiem pa kājām. Finguss izvilka no somas vijoli, pielika pie zoda un sāka spēlēt. Luboks satvēra bungas un sāka tās sist arvien ātrākā ritmā. Finguss spēlēja vijoli un dejoja, un daži no kuģa apkalpes sāka plaukšķināt. Pēkšņi Fingusam sametās kājas un viņš ietriecās kajītes durvīs, tad nokrita uz ceļiem, bet nepārtrauca Luboka bungu ātrajā ritmā spēlēt zemu, "piesmakušu" melodiju. Kad kuģis sašūpojās, Fingusu mētāja no vienas puses uz otru, bet viņš joprojām turpināja spēlēt. Melodija skanēja aizvien ātrāk un ātrāk. Daži no vīriem sāka dejot. Tie saķērās rokās un griezās, un griezās. Finguss dejoja pa klāju, cik vien ātri spēja. Kreins nenolaida acis no klints un mācītājmuižas augstu virs tās. Līdzās kuģim divi delfīni pāršķēla ūdens virsmu un palēcās gaisā.
Luboks sita bungas arvien skaļāk, un Finguss vilka ar lociņu pa stīgām arvien ātrāk. Pār klāju sāka šļakstīties ūdens, un ziemeļos cauri tumsai izlauzās mākoņa mirdzums. Vienā mirklī mūzika pēkšņi pārtrūka.
Sagatavojieties šaut! Kreins iesaucās, kad mācītājmuiža nonāca smagā lielgabala sasniedzamības zonā. Viņš gaidīja vilni, lai piegrieztu kuģa sānu tuvāk klintij. Kuģis viļņos sašķiebās.
- Uguni!
Nakts gaisu piepildīja degoša pulvera dvaka. No lielgabala melnajās debesīs izšāvās košsarkana dūmaka. Ar lielu rēkoņu lode lidoja pa gaisu uz savu mērķi. Tad mājas jumts ar negaidītu spēku uzsprāga gaisā, izsvaidīdams debesīs pelēkas šķēpeles. Zemē atbalsojās triecienvilnis.
- Uguni! Kreins nokliedzās vēlreiz, kad apkalpe bija sagatavojusi otru lielgabalu.
Šāviens nogranda naktī kā neredzama dūre. Tas sagrāva mācītājmājas stūra sienu, un zemē nobruka ķieģeļi un akmeņi.
Atskanēja muskešu šāvieni, un klints virsotnē nosprakšķēja mazas dzirksteles.
- Paņemiet musketes! Kreins pavēlēja. Viņš pagaidīja vilni un tad vēlreiz uzsauca:
- Uguni!
Vīri vēlreiz pielādēja pirmo lielgabalu un notēmēja tieši uz mazo šāvēju grupiņu klintsgalā. Mēness un mākoņu ēnā Kreins redzēja, kā lode trāpa mērķī, pasviežot gaisā zemes kukuržņus. Šaušana mitējās.
- Fingus, uzspēlē kaut ko jautru! Es gribu svinēt uzvaru, Kreins mierīgi noteica, ieiedams savā kajītē.
Apkalpe uzgavilēja, un Finguss bungu pavadībā uzsāka citu melodiju.
Lielgabalu šāvieni atbalsojās pāri ielejai. Rafa Stregoikas muižā pielēca no gultas un pieskrēja pie loga. Tālumā varēja redzēt dūmus un uguni, tumšā kalna galā kā sarkana svece kvēloja mācītājmuiža.
- Ātri! viņš steidzīgi uzsauca Tomasam un Keitai. Demjurela māja deg!
Tomass negribīgi pamodās un piesteberēja pie loga, vilkdams līdzi Keitu. Bērni miegainām acīm vēroja priekšā pavērušos skatu.
- Kas noticis? Keita jautāja.
- Lai kas tas būtu, nedomāju, ka Demjurels jūtas apmierināts. Viņš meklēs mūs, un mēs viņa ērtību labad atrodamies tik tuvu, Rafa atbildēja.
- Paskatieties! Tomass iesaucās, pēkšņi norādīdams uz kaut ko dārzā.
Caur kokiem zālienā varēja redzēt garu, melnu, salīkušu stāvu procesiju. Tie piegāja pie stāvā akmens un izveidoja tam apkārt apli.
Tomass pakāpās atpakaļ, lai nopūstu sveci, un tad piebiedrojās pārējiem.
- Ko viņi dara? zēns jautāja, vērodams, kā melnie stāvi sadodas rokās un tad lēnām, roku rokā sāk virzīties apkārt akmenim pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam.
- Tās ir raganas, Rafa atteica. Tās staigā pretēji saules gaitai un piesauc ļaunos spēkus.
- Kā tu to vari zināt? Tie var būt jebkas, iebilda Keita.
- Esmu tās redzējis daudzas reizes. Tās mēģina izmantot akmeni kā spēka centru. Akmens ir ierakts dziļi zemē un…
- Kāpēc tās staigā apkārt akmenim? Keita viņu pārtrauca.
- Viņas tic, ka tā gūst spēku no zemes. Bet Pirateons tās visu laiku izmanto, noteica Rafa.
Salīkušie stāvi sāka kaut ko skaitīt. Tie soļoja aizvien ātrāk, līdz iešana pārvērtās dejā, bet balsis kļuva arvien skaļākas. Dejotāji atlaida rokas un sāka griezties apkārt akmenim dejā. Viena no melnajām figūrām apstājās un, paņēmusi garu, smailu koku, piegāja pie akmens un sāka sist tam pa sānu.