Viens, tas ir vējš, kas no rietumiem pūš, Divi zeme, kur paiet mums mūžs, Trīs ir uguns, kas silda mums dvašu, Četri ūdens, kas dziedina pašus, Pieci mēness, kas sudrabu kaisa, Seši saule, vislielākā gaisma, Septiņi tas mūsu valdnieks un kungs, Kurš ir šai naktī jāpiesauc mums.
Tumšie stāvi izsauca buramvārdus vējā, dauzīdami ar koku pa akmeni. Tad nometa to zemē un atkāpās no akmens. Nūjai izsprāga pumpuri, no vecā koka izdīga jauni dzinumi. Vērotāju acu priekšā tas kļuva par dzīvu koku. No stumbra izauga resni zari, un uz zariem parādījās svaigas, zaļas lapiņas. Katra zara galā uzplauka balti ziedi, kas ātri nobrieda par sarkaniem āboliem. Visi āboli, izņemot vienu, nokrita no koka, un tos aprija zeme. Beidzamais ābols palika karājamies vismazākajā zariņā, zemu noliecies. Viena no figūrām ar vienu roku pacēla kapuci, kas aizsedza seju. Tas bija Finestjērs.
Nebija nepieciešams nosaukt koka vārdu. Keita un Tomass skatījās viens uz otru pilnīgā neticībā.
- Mums jātiek no šejienes prom, cik ātri vien iespējams. Viņi nedrīkst dabūt keruvimu, bet atrodas tam tuvāk, nekā paši spēj iedomāties, noteica Rafa.
- Paskatieties! iesaucās Tomass, vēlreiz palūkojies lejā.
Arī citi sāka noņemt kapuces. Starp tām bija Demjurels, kurš stāvēja līdzās Finestjēram, un blakus viņam kapteinis Ferels, kura seja vīdēja mazliet miglaina, jo dunamežs plivinājās te iekšā, te arī ārā no tā, saplūdinādams viņa seju ar savējo.
Šajā mirklī akmens sāka izdot zemu, dārdošu troksni. Demjurels paskatījās uz Finestjēru un pasmaidīja. No zemes sāka celties migla, kas veidoja apkārt akmenim baltu plīvuru un atspoguļoja mēness gaismu. No meža puses parādījās divi glašani, iegāja apļa vidū un nostājās līdzās akmenim. Visi sapulcējušies pārklājās ar miglas segu, kas bija nolaidusies virs dārza. Zeme pie akmens pavērās, un no tās izsoļoja varigalu bars ar saviem nospodrinātajiem vairogiem, īsajiem zobeniem un čūsku ķiverēm. Viņi izveidoja ārējo apli apkārt apmetņos ietērptajiem stāviem, it kā lai aizsargātu tos no slēpta ienaidnieka.
Demjurels izņēma no mēteļa akācijas nūju un melno roku. Viņš pacēla to uz augšu un tad iedūra zemē. Roka nekavējoties sāka balti kvēlot.
- Abi keruvimi atrodas tuvu, Demjurels noteica. Kad akmenim uzspīdēs mēness, būs pienācis īstais laiks.
Viņš paskatījās uz guļamistabas logu augstu mājas bēninos.
- Bērni ir cieši aizmiguši, vikārs piebilda, vērsdamies pie Finestjēra.
Visi klātesošie apklusa. Demjurels pagriezās un ieraudzīja, ka varigalu loks pašķiras un apļa vidū ienāk garš stāvs koši sarkaniem matiem, tērpies bruņām klātā tērpā. Glašani šī tēla priekšā nokrita ceļos un nolieca galvas, neuzdrīkstēdamies pacelt skatienu uz neticami skaisto seju.
Finestjērs un Demjurels stāvēja klusējot, nezinādami, ko sacīt. Abi skatījās uz tēlu, neuzdrīkstēdamies pajautāt viņa vārdu un nesaprazdami, vai viņu aizdomas ir patiesas.
-Atšķirībā no cilvēkiem, kas vēlas ar mani runāt, jūs abi, šķiet, esat zaudējuši valodu.
Vīrietis runāja pārsteidzoši siltā balsī, viņa teiktais skanēja gandrīz maigi.
- Es vienmēr labprāt atnāku un ieklausos tajos, kas man kalpo, un ir tik… jauki… jūs satikt. Viņš pasmaidīja. Jums abiem nav nepieciešams nosaukt savu vārdu. Es zinu, kas jūs esat, esmu sekojis jūsu dzīvei ar lielu interesi, un mani palīgi ir stāstījuši par jums un jūsu vēlmēm. Es zinu, mācītāj Demjurel, ka tu reiz kalpoji… Vīrietis palūkojās debesīs. Nezinu, ko domā Viņš dažus mirkļus pirms savas varas zaudēšanas. Esmu daudzus mūžus gaidījis šo… Un palūkojieties mums pat ir koks un ābols! Vēl tikai vajadzīgs Ādams un Ieva, un keruvims, un mēs piedzīvosim cilvēces un Dieva krišanu reiz un uz visiem laikiem bez Riatamusa iejaukšanās.
Vīrietis iekliedzās, balss kļuva zemāka un dusmīgāka, seja sašķobījās kā sāpēs. Tad viņš pēkšņi nomierinājās un atguva aukstasinību.
- Džentlmeņi, es atvainojos! Lūdzu, ļaujiet man nosaukt savu vārdu. Esmu Pirateons; tas ir mans īstais vārds. Esmu katrā dievībā, kas nav Viņš. Esmu Pāns, Bāls, zemes dievs un kā tik vien vēl man izklaides pēc patīk sevi dēvēt. Dažādos laikos mani ir saukuši visādi, bet man vislabāk patīk Pirateons, šo vārdu man piešķīra tēvs.
- Tu… tu esi citāds, nekā mēs bijām iedomājušies, klusu un bailīgi noteica Finestjērs.
Pirateons iesmējās.
-Jūs gaidījāt zvīņām klātu ragainu briesmoni ar spiču asti? Viņš paskatījās uz Finestjēru. Man tā šķiet. Manu dārgo Finestjēr, es reiz biju seruvims, kalpoju debesīs un sēdēju Viņam pie kājām. Vai tev šķiet, ka Viņš atļautu, ka tam kalpo kāds neglītenis? Pie manis atnāca ļaunums kā negaidīts prieks, un es izmantoju izdevību. Ja nebūtu iejaucies Riatamuss, es būtu guvis panākumus.
Pirateons paskatījās uz Demjurelu.
- Skumji, Demjurel, bet tu nevarēsi iegūt visu varu sev. Tu par zemu novērtēji to, ko esi sācis. Es nekad neatstāšu valdīšanu pār pasauli cilvēka rokās. Tādiem kā tu bieži vien piemīt līdzjūtība un žēlsirdība; pat pašiem nicināmākajiem cilvēkiem nereti sirdī iesējas mīlestības sēkla un atkausē to. Tāds ir jūsu radības trūkums. Bez spējas mīlēt jūs būtu daudz noderīgāki. Skumji, bet neviens nojums, cilvēkiem, nav labojams, tā ka jums nevar visai uzticēties. Kad es nodibināšu savu karaļvalsti, tu dabūsi, ko esi pelnījis un kas būtu pareizi cilvēkam ar tavu stāvokli. Tad viņš pavērās apkārt. Kur ir tie trīs?
- Viņi ir mājā, atbildēja Finestjērs.
- Tad es iesaku tev, lord Finestjēr, aiziet un viņus atvest. Pirateons mirkli padomāja. Nē, es aizsūtīšu glašanus, viņi nepieļauj kļūdas un neļauj cilvēkiem izglābties.
Viņš pamāja glašaniem, tie atstāja apli un virzījās uz māju.
Rafa nolūkojās, kā viņi šķērso zālienu. To melnie silueti iezīmējās baltajā miglā.
- Tas ir Pirateons. Es to zinu. Mums jātiek no šejienes laukā, pirms viņi būs te. Mēs varam nokāpt pa kāpnēm, iziet galvenajā kāpņu laukumā, tad virtuvē un paglābties mežā, viņš teica.
- Ja nu viņi mūs noķer? ievaicājās Keita.
- Tad piepildīsies Pirateona vēlēšanās. Riatamuss mežā mums apsolīja, ka nekad mūs neatstās un ka vajadzības gadījumā atsūtīs mums palīgā seruvimus. Viņš zina, kas mūs sagaida, un mums jāuzticas viņam.
Draugi dzirdēja lejā dobji aizcērtamies durvis un pa gaiteni tuvojamies smagus soļus.
- Ņem somu, un bēgam! Tomass izsaucās, skriedams uz durvīm.
Keita paķēra somu, visi trīs izskrēja no istabas un metās lejā pa kāpnēm. Viņi sasniedza vidējo kāpņu laukumu, kas veda uz guļamistabu koridoru. Atslēga no durvīm bija pazudusi, un durvis bija cieši aizslēgtas. Viņiem par šausmām, atvērās virtuves durvis un tur, pustumsā, stāvēja glašans un raudzījās tieši uz viņiem.
- Mēs esam ielenkti, Tomass iekliedzās, kad otrs glašans sāka kāpt augšup pa kāpnēm.
Zēns juta caur ķermeni izskrienam aukstus drebuļus, it kā asinis būtu pārvērtušās ledū. Elpa sastinga rīklē. Viņš neprātīgi paskatījās uz Keitu un Rafu, nezinādams, ko darīt. Glašans lēni tuvojās augšup pa kāpnēm, pastiepis savu melno, ādā ietērpto roku.
- Šeit jābūt kādai izejai, Keita izmisīgi teica, taustīdamās somā pēc abiem kristāliem.
- Ātri atpakaļ istabā! uzsauca Rafa.
Viņi metās, cik ātri vien spēja, augšup pa kāpnēm un ieskrēja kalpotāju istabā. Keita aizcirta aiz sevis durvis, un Tomass sastūma gultas, lai aizbarikādētu durvis. Viņi sakrāva gultas rāmjus un matračus, cik vien augstu varēja, atstūma no sienām skapīšus un atstutēja tos pret mēbeļu kaudzi, kas tagad bija viņu vienīgā aizsardzība pret glašaniem.