- Ko nu? jautāja Tomass, vēl cerot uz glābšanās iespēju, kad cerību vairs nebija.
- Mieru! Rafa rāmi noteica. Mēs palūgsim Riatamusam viņa mieru, es zinu, ka viņš mums to sniegs un palīdzēs izglābties no šī ļaunuma. Apsēdieties uz grīdas, aizveriet acis un domājiet par viņu!
Visi trīs nosēdās uz grīdas un aizvēra acis. Keita bija satvērusi katrā rokā pa kristālam. Glašani dauzījās pie durvīm, bet tos aizturēja mēbeļu kaudze.
- Domājiet par viņu! atkārtoja Rafa. Ļaujiet viņam ar jums runāt!
Pa vidu visam šim juceklim visi trīs koncentrējās uz Riatamusu, bet glašani tikmēr bungāja pa durvīm un centās izlauzt sev ceļu uz istabu. Par spīti šim troksnim un bailēm, Tomass un Keita ieslīga pilnīgā mierā. Likās, it kā viņi būtu kļuvuši kurli pret šīspasaules trokšņiem, un viņu prāts grima arvien dziļāk Riatamusa valstībā. Vienā mirklī bailes izgaisa un sirdis un domas piepildīja cerība. Viņi nejautāja, kas notiek un kāpēc, bet vienkārši ļāva šai jaunajai pieredzei sakopot domas un vadīt viņus, kurp vien tā vēlas.
Keita turēja rokās kristālus; šķita, it kā cietā akmens virsma viņas rokās kustu. Domās meitene redzēja istabas paneļiem apšūto sienu. Skatienu piesaistīja mazs koka gabaliņš, kas bija atlēcis no paneļa vienā tā stūrī. Skatoties uz to, Keita redzēja, ka panelis atveras un ir redzamas kāpnes.
- Tunelis! viņa iekliedzās. Slepens tunelis. Mēs varam izglābties!
Keitas balss ātri atgrieza draugus atpakaļ īstenībā. Šajā mirklī melni cimdota roka izlauza sev ceļu cauri durvīm un sāka grābt visu, ko varēja. Otra roka lauzās cauri sienai blakus durvīm, izšķaidot pa grīdu balto apmetumu.
- Ātri! Keita steidzīgi iesaucās. Es zinu izeju!
Meitene pielēca kājās un pārlūkoja istabu. Tālākajā
telpas galā zem jumta dzegas meitene ieraudzīja ar ozolkoku apdarinātajā sienā mazu koka paneli, tieši tā, kā bija redzējusi vīzijā. Viņiem priekšā pavērās slepena eja, kura reiz tika izmantota, lai izvairītos no muitas vīriem. Tā veda no istabas tumsā.
- Mēs nevaram tur iet, mums nav gaismas, Tomass iebilda, bet tikmēr ādas dūre parādījās vēl vienā caurumā.
Keita pastiepa uz priekšu kristālus.
- Skaties, tie spīd! No šiem akmeņiem mums pietiks gaismas, lai redzētu ceļu.
Gaisma no kristāliem izgaismoja sejas. Tikmēr durvis sāka padoties glašanu triecieniem. No katra belziena istaba nodrebēja, aizkrautās mēbeles pamazām Bīdljās uz priekšu un durvis vērās arvien plašāk.
- Labāk iesim, citādi viņi mūs noķers! meitene iesaucās.
Ar beidzamo spērienu durvis padevās un barikāde sabruka. Divi glašani ielēca pāri gruvešiem istabā, ar acīm pārmeklēdami katru telpas stūri. Trijotni nekur neredzēja. Istaba bija tukša. Radījumi saskatījās. Garākais nometās uz grīdas un sāka ošņāties ar garo degunu, meklēdams pēdas.
Kristālu gaismā bija viegli virzīties uz priekšu pa zemo eju, kas, šķiet, bija iebūvēta mājas sienā. Skriedami viņi ievēroja durvis uz citām telpām un noliktavām, kas bija izcirstas grīdā, lai varētu paslēpt kontrabandu. Eja veda arvien zemāk, līdz viņi sajuta spēcīgu sasmakuša ūdens un zemes dvaku. Gaiss tunelī kļuva aukstāks un arī mitrāks. Tunelis ievirzījās straumē ar seklu ūdeni; ik pēc desmit jardiem griestos bija ievietoti metāla režģi. Viņi bija tikuši laukā no mājas. Caur metāla pārsegiem spīdēja mēness gaisma, un virs galvas bija dzirdamas balsis.
- Ēdiet no šī, sacīja Pirateons, tad es zināšu, vai jūs patiesi esat ar mani.
- Bet ko tas dos? viņi dzirdēja Demjurelu vaicājam neierasti nedrošā balsī.
- Es sniegšu jums sapratni par to, kāda patiesībā ir šī pasaule, un uz visiem laikiem piesaistīšu jūs sev. Jūs taču vienmēr esat to vēlējušies, vai ne? Pirateons jautāja. Tu, lord Finestjēr, vari dabūt vēl vienu kumosu; neuztraucies, ābols nezaudēs savu spēku un te pietiks jums abiem.
Tad viņš pasmaidīja.
- Ja jūs esat ēduši augli no šī koka, tad atpakaļceļa vairs nav, un, kad tie trīs būs miruši, sāksies uzbrukums debesīm.
Demjurels paskatījās uz Finestjēru.
- Neesmu īsti pārliecināts, vai tā ir pareizi. Esmu tikai cilvēciska būtne, un tās nav šīspasaules problēmas.
Pēkšņi viņa pašapziņa aizplūda kā paisuma vilnis. Pirmoreiz dzīvē Demjurels sāka aptvert sekas tam, ko grasījās darīt. Finestjērs paķēra no koka ābolu un nokoda krietnu kumosu.
- Redzi, nekas nenotiek, viņš noteica, čāpstinādams ar pilnu muti. Kāpēc uztraukties? Tas nenodarīs tev neko ļaunu. Mēs jau sen esam sevi pārdevuši, Demjurel. Pašlaik nav īstais brīdis bailēm un mazdūšībai. Nāc šurp, cilvēk, pasaule gaida!
Finestjērs pasniedza pusēsto ābolu Demjurelam, un abi redzēja, kā, nonākot citās rokās, auglis atkal kļuva vesels. Tas bija pilnīgi atjaunojies, neskarts. Demjurels negribīgi iekoda ābolā. Ar katru nokosto kumosu pasaule mainījās. Mācītājs juta, kā viņa ķermenis aug. Koki mežā sveica ar savām šalkām; viņš gandrīz spēja saklausīt vārdus, ko tie teica. Katrs zars un lapa izskatījās tā, it kā tie būtu dzīvas radības, un mirdzēja, kā viņš nekad agrāk nebija redzējis. Lapas vairs nebija pelēcīgi zaļas, kā bija ierasts, bet vizēja zilās un violetās ēnās, kas plivinājās mēness gaismā. Demjurelam gribējās saprast, ko koki saka, jo viņš zināja, ka tie vēlas viņam ko pateikt, pavēstīt kādu senu noslēpumu. Virs galvas riņķoja kaija, un Demjurels pievērsās debesīm. Tad viņš saprata, cik mazs patiesībā ir. Acīm pārslīdot katram spožumam, mācītājs juta, ka kļūst arvien mazāks. Arvien vairāk viņu pārņēma pilnīga vienotība ar visu apkārtējo. Demjurelam gribējās, lai šis mirklis turpinātos mūžīgi. Tieši to viņš bija meklējis, tas bija tuvu viņa dievam, un tagad viņš zināja tā vārdu… Pirateons.
Pāri zālienam pūta maigs vējiņš. Ar katru elpas vilcienu zāle zem kājām kustējās un šūpojās. Demjurels juta, ka pamazām saplūst ar visu dabu. Palūkojies apkārt, viņš ieskatījās acīs katram. Šoreiz viņš redzēja, kādu dzīvi katrs no tiem dzīvo, saskatīja visus viņu melus un to, kādi cilvēki tie patiesībā ir. Viņš redzēja katra netīro būtību no iekšpuses. Demjurels paskatījās uz viņu rokām šķita, ka tās mēness gaismā vizmo.
Lūk, ko nozīmē būt dzīvam, viņš noteica, un patiešām pazīt dzīvi.
Finestjērs bija saritinājies zālē un raudāja kā mazs bērns. Viņš spēja ieraudzīt tikai tumšās nakts auksto tukšumu. Viņš bija viens sešgadīgs bērns, kas atstāts istabā bez gaismas. Galvā dunēja tēva brīdinošā balss: "Izkāp tikai no gultas, un spoki būs klāt!" Zēns raudāja, piesaistīts gultai, ilgodamies pēc mātes, kura atbrīvotu no visām nakts bailēm. Viņu bija sagrābušas šausmas, un Finestjērs no jauna pārdzīvoja katru tās nakts šausminošo mirkli. Gulēdams slapjajā zālē, Finestjērs saklausīja balsis no tālas pagātnes. Balsis, kuras runāja vārdus, ko viņš negribēja dzirdēt. Tās čukstēja viņam asus vārdus un pieskārās ausīm. Lords saķēra galvu rokās, cenzdamies aizbāzt ausis un apklusināt skaņu, cerot, ka balsis apklusīs. Tad viņš saprata, ka tās atrodas viņa galvā un cenšas tikt laukā. Tēva balss kliedza arvien skaļāk: "Esi taču puika! Tu uzvedies kā meitene un izskaties pēc meitenes. Es vēlējos dēlu, nevis kaut kādu pintiķi. Es gribēju mantinieku, nevis sprukstiņu, kurš vienmēr dīc pēc mātes."