Likās, it kā reiz piedzīvotais tagad pavērtos visai apkārtnei. Raganas stāvēja klusu un skatījās uz abiem Pirateona kalpiem. Tumsas valdnieks nolūkojās viņos ar savām maigajām un skaisti zilajām acīm.
- Tāds ir šis koks, sacīja Pirateons. Vienam tas atnes apskaidrību, bet citam bailes. Neuztraucies, Finestjēr, tas neturpināsies ilgi. Pagātnes gari nevar tevi mocīt mūžīgi.
Trijotne tunelī stāvēja tik klusu, cik vien spēja. Keita paslēpa kristālus zem mēteļa, bīdamās, ka to spožā gaisma varētu atspīdēt ārā. Viņi turpināja lēnām virzīties uz priekšu, līdz potītēm brizdami aukstā ūdenī. Tunelis kļuva šaurāks un mazāks. Trīs draugi klusu lavījās uz priekšu, un pēc dažiem soļiem tunelis pēkšņi aprāvās. Viņiem virs galvām slējās liels akmens, garš un plakans kā kapa plāksne. Vienā akmens galā bija pakāpieni uz virszemi. Keita no mēteļa apakšas paspīdināja kristālus, un tie apspīdēja tuneļa sienas, kas bija notrieptas ar sarkanu krāsu. Meitene paskatījās uz akmeni.
- Tas varētu būt akmens līdzās takai pie ieejas durvīm pa gabalu no vietas, kur stāv raganas. Viņa pārbrauca ar roku pāri akmenim un vienā tā pusē sataustīja lielas eņģes. Ja mēs šeit pastumsim, akmens atvērsies.
Tomass viegli pagrūda akmens malu. Tas ar iedrošinošu klikšķi pavērās. Rafa palūkojās pa šauro spraugu un redzēja, ka raganu bariņš sapulcējies aiz mājas stūra netālu no stateniskā akmens.
- Nāciet, zēns klusu aicināja biedrus, mēs varam tikt mežā, pirms viņi mūs ierauga.
Bērni ātri izkāpa no tuneļa un ieskrēja mežā. Rafa aizlavījās gar sienu tuvāk vārtiem. Viņš zināja, ka nonāks līdz vietai, kur stāvēja un gaidīja Pirateons. Tieši šajā brīdī no mājas izbrāzās glašani un skrēja pāri zālienam pie sava kunga. Rafa paķēra sienā noslēpto keruvimu un metās atpakaļ mežā.
Demjurels uzmeta skatienu dievišķajai rokai uz akācijas nūjas un ieraudzīja, ka tā ir zaudējusi krāsu.
- Keruvims ir prom! viņš iekliedzās. Ātri! Dzīsimies viņiem pakaļ!
- Manu dārgo Demjurel! Esmu aizvadījis daudzus mūžus, lai kaut ko saprastu. Lai viņi iet, itin drīz mēs tos atradīsim. Pasauc Azimutu, bērns mums pateiks, kurp tie aizgājuši.
24 Vitae veritas Dzīves patiesība (latiņu val.).
Agrīnā rīta stundā pāri Vanagu norai vilkās trīs pārguruši stāvi. No klajuma pavērās skats uz platu upes ieteku. Tā plūda no augstajām klintīm, kuras ieskāva Vitbijas pilsētu.
Bērni bija skrējuši, gājuši un gulējuši, slēpdamies krūmos, un viens no viņiem vienmēr bija palicis nomodā, lai novērotu, vai kāds neseko. Tagad ceļojums beidzot tuvojās izskaņai, jo viņiem bija keruvims. Nakts bailes, dienai sākoties, izgaisa; spožais mirdzums debesīs ziemeļpusē bija vienīgā zīme, ka viss nav kārtībā un pār pasauli izplatās Pirateona vara.
Piestātne lejā bija pilna ar burukuģiem. Daži no tiem bija lielāki, nekā Tomass jebkad bija redzējis, bet citi tik mazi, ka neizturētu pat braucienu līdz Beitaunai, nemaz nerunājot par ceļojumu uz kontinentu vai Londonu. Kuģi bija saspiesti cieši kopā un novietoti katrā iespējamā ūdens vietā. Rītausmas gaismā tie izskatījās pēc melniem baļķiem, ko ostā sadzinuši nesenie plūdi.
Dūmu un ceptu siļķu smarža lika apjaust, ka ceļojums ir gandrīz galā. Tā atgādināja ceļotājiem, ka viņi ir izsalkuši, un novērsa domas no uzmācīgajām bailēm, kas bija tos vajājušas naktī. Klints malā bija saspiedušās mazas mājiņas. No to skursteņiem nāca dūmu strūklas. Virs pilsētas pacēlās akmens baznīca. Aiz baznīcas debesīs slējās klostera drupas. Tomass ieraudzīja jumtu slimnīcai, uz kuru pēc ugunsgrēka bija aizvesta viņa māte. Viņam nebija nekādu iespēju uzzināt, vai māte vēl ir dzīva. Zēns bija uzticējis māti aprūpēt kādam, kurš būs kopā ar viņu, kad pats savā cilvēciskajā vājumā vairs nespēs te palikt.
- Ja mēs nokļūtu baznīcā, tad varētu atrast cilvēku, par kuru mums stāstīja Riatamuss, Tomass sacīja, kad viņi atstāja klajo noru un sāka soļot pa stāvo, bruģēto taku.
- Nedomāju, ka cilvēks, kuru mēs meklējam, varētu atrasties šādā vietā. Mana pieredze rāda, ka tie, kas kalpo baznīcās, vairāk domā par mantu nekā par dvēseli un viņu pašu priekšstati gūst virsroku pār Riatamusa vārdiem, Rafa nopietni noteica. Tas, kuru mēs meklējam, pats mūs atradīs, un viņš nebūs tāds, kādu mēs iedomājamies. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem: Pirateons neļaus mums tik viegli aiziet.
Bērni soļoja pa taku, kas vijās lejup pa stāvo nogāzi, tad pa šaurām ieliņām un cauri maziem zvejnieku mājeļu pagalmiem, līdz beidzot sasniedza tirgus laukumu. Kad viņi bija pagājuši vēl desmit pēdas, šauro eju klusums beidzās un sākās ielu kņada. Dažu sekunžu laikā viņus apņēma spēcīgās smaržas, kas plūda no zivju tirgotavām, svaigas gaļas un maizes bodītēm. Viss ceļš, kas veda uz baznīcu, bija pārpilns ar ļaudīm, tie stumdīja un grūstīja cits citu, cenzdamies izspraukties cauri pūlim.
Keita pieķērās Tomasam pie rokas, un viņi kopā ar Rafu nogāja dažus pēdējos jardus līdz Grifa kroga ieejai. Virs durvīm vieglajā rīta vējā uz priekšu un atpakaļ šūpojās izkārtne, uz kuras bija attēlots balts zirgs un zeltīts grifs.
Iegājuši mājā, ceļotāji saspiedās pie galda netālu no uguns. Telpa bija gandrīz tukša. Pie durvīm sēdēja trīs veci vīri ar māla pīpēm, kas kūpēja kā balti dūmeņi. Vecie vīri dzēra alu no viena kausa, nododami to cits citam. Viņiem priekšā atradās arī puskukulis maizes. Večuki laiku pa laikam uzmeta skatienu Rafam. Aiz letes resna, jauna sieviete pārvietoja šķīvjus no vienas letes puses uz otru un tad atkal atpakaļ. Pa garo logu, kas atradās ielas augstumā, telpā ieplūda zeltītā gaisma no mākoņa. Tā atspīdēja no šaurās ieliņas uz balsinātajām sienām.
Sieviete pacēla skatienu un pienāca pie trijotnes.
Vai varu jums ko atnest, vai arī esat atnākuši tikai sasildīties? viņa skarbi noprasīja, uzrunādama Rafu. Tādi kā tu te nav redzēti, un jūs nedrīkstat te sēdēt, neko nepērkot, tā ka sakiet, ko gribat.
Rafa izmisīgi pārbaudīja mēteļa kabatas, meklēdams naudu. Tās bija pilnīgi tukšas. Keita iebāza roku kazādas somā. Viņa satvēra pirkstos divas lielas, apaļas monētas un neskatoties nosvieda tās uz galda. Sieviete blenza uz abiem zelta sovriniem. Keita pārsteigumā dziļi ievilka elpu, un arī Tomass brīnījās par dārgumu, kas parādījies viņa acu priekšā.
- Mans draugs ir tirgotājs, kas atbraucis šurp no tālienes, un mēs vēlamies kaut ko ēdamu, meitene izspēra.
- Mēs gribam pasūtīt maizi, sieru un trīs tasītes jūsu vislabākā šokolādes dzēriena, viņa vēl piebilda ar tādu pašapziņu, kādu nekad agrāk nebija jutusi.
Kad sieviete pagriezās, lai dotos uz virtuvi, Keita pasauca viņu atpakaļ.
- Es nekad neesmu jūs šeit redzējusi. No kurienes jūs esat ieradusies?
Sieviete neatbildēja, bet ātri pazuda virtuvē.
Keita pirmā pamanīja kādu vīru, kas uzsmaidīja viņiem no tumšākā telpas stūra. Galvā tam bija franču cepure. Vīrietis sēdēja, atgāzies krēslā un sacēlis kājas uz galda, rokā tam bija glāze ar sarkanvīnu. Kad viņi ienāca, meitene nebija šo cilvēku redzējusi. Viņa bija pārliecināta, ka iepriekš ir pārlūkojusi šo telpas daļu, un zināja, ka neviens krogā nav ienācis. Bez viņiem tajā sēdēja tikai trīs vecie vīri, kas stūrī pīpēja. Keita palūkojās vēlreiz; vīrietis vēl aizvien atradās turpat un smaidīja. Viņa skatiens lika Keitai noprast, ka tas vēlas runāt un kuru katru mirkli var piecelties no krēsla, šķērsot telpu un apsēsties pie viņiem.
Vīrietis paskatījās uz meiteni un pie sevis nosmējās; šķita, it kā viņš zinātu, ko tā domā. Svešinieks atstūma cepuri no pieres, saliecās krēslā uz priekšu, piecēlās kājās un pienāca pie viņu galdiņa, gluži kā Keita bija paredzējusi. Meitene pamanīja, ka viņš noskatās uz divām zelta monētām un tad uz kazādas somu.