Tomass ielūkojās akmens dziļumos. Viņš redzēja tumsa pamazām izgaist un pārvēršas košā zilumā, tāpat kā rītausmā atveras naksnīgā debess.
Zēna skatiens tiecās dziļāk un dziļāk, līdz cietās, zeltītās akmens šķautnes pārtapa jaunas pasaules apvāršņos. Viņš spēja skaidri saskatīt lielas akmens celtnes, kas līdzinājās katedrālēm. Tās pacēlās virs bieziem mežiem. Virs slaikajām koku galotnēm riņķoja milzīgi sarkani un zaļi putni. Uz pakāpieniem pie pašas lielākās celtnes bija sapulcējušies simtiem tādu cilvēku kā Rafa. Viņi bija ģērbušies baltos audekla tērpos ar košām, zeltītām lentēm ap kaklu. Matos lāsoja zeltīti eļļas pilieni, kas vizmoja rīta saulē.
- Tie ir mani ļaudis. Rafa pasmaidīja. Viņi ir atnākuši uz templi tikties ar Riatamusu, kurš vada visu mūsu dzīvi. Tieši viņš atsūtīja mani šurp un lika noķert tevi kā zivi, lai tu man varētu palīdzēt. Alā atbalsojās jaunekļa smiekli, un viņa seja ugunskura gaismā mirdzēja dzintarkrāsā.
Tomass izbijies atrāva skatienu no akmens un pavērās Rafā.
- Kas tu esi? Vai burvis? Kaut ko tādu spēj vienīgi burvji. Zēns piecēlās kājās. Kā tu zini, ka es tev palīdzēšu? Un kādā ziņā? Es negribu darīt neko tādu, kas saistīts ar burvestībām. Tam esi atsūtīts tu. Tomasu pārņēma pēkšņi drosmes uzplūdi. Rafa gan bija vecāks par viņu, bet šobrīd tas viņam nerūpēja.
Tomass nosprieda: ja izrādīsies, ka Rafa ir burvis, no alas ir jābēg, kaut bez drēbēm. Zēns jutās tā, it kā šī diena būtu sapnis, no kura viņš drīz pamodīsies. Ko gan citu domāt, ja vienā dienā viņu ir vajājuši tumsas radījumi, viņš ir gandrīz noslīcis un viņu ir izglābis afrikānis, kurš var pavēlēt, lai akmenī parādās cilvēki.
Rafa atkal pasmaidīja. Es neesmu burvis un arī brīnumdaris ne. Viņos visos mājo ļaunums. Vienīgo burvestību, kas man piemīt, ir devis Riatamuss. Rafa ieskatījās Tomasam acīs. Paveries šurp vēlreiz, mana mazā zivs! Šajā akmenī ir visa labā spēks, un to tev parādīs Viņš.
Tomass nespēja novērst skatienu. Zēns sajuta, ka karstums pieņemas spēkā; ugunskurs, aizkurts no krastā izsviestajiem kokiem, dega spožāk. Melnais akmens iesūca viņa skatienu sevī. Caur tumšo, virpuļojošo dūmaku zēns ieraudzīja divus vīrus: vienu baltu, otru melnu. Tie bēga prom no tempļa durvīm, noskrēja lejā pa kāpnēm un metās iekšā mežā. Baltajam vīram rokās bija bezgala skaista zelta statuete, kādu Tomass nekad agrāk nebija redzējis. Skrienot viņš ietina to savā sviedriem notraipītajā kreklā un piespieda tīstokli pie krūtīm. Tad mežu aizsedza baltas putas un aina piepeši izmainījās. Tomass ieraudzīja kuģa buras, kas pamatīgajā aukā plivinājās šurpu turpu. Vējš plosījās gar kuģa garo mastu. Kajītē zem klāja divi vīri, pieķērušies viens otram, cīnījās ar jūras dusmām. Tad aina akmenī atkal mainījās. Kajīte pagaisa, un tās vietā parādījās sveču izgaismots kabinets. Tomass noelsās. Akmenī viņš ieraudzīja seju, kuru ļoti labi pazina.
-Demjurels! Tomass izkliedza mācītāja vārdu. Demjurels.
- Vai tu pazīsti šo vīru? Rafas balsī skanēja nepacietība. Atbildi, man tas jāzina! Vai tu viņu pazīsti?
Pirmo reizi šīs neilgās sarunas laikā Tomass pamanīja, ka viņa sarunbiedra sejas izteiksme mainās. Šķita, ka jauneklis gaida kādas svarīgas, bet nepatīkamas zinas.
- Viņš ir tas vīrs, kuru es meklēju. Pie viņa atrodas lieta, kas nozagta manai tautai. Rafa centās palikt mierīgs, bet Tomass skaidri redzēja, kā jaunekļa acīs iekvēlojas interese.
- Es viņu pazīstu, Tomass atbildēja. Viņš tik daudzas reizes ir apzadzis neskaitāmus cilvēkus, ka tas viņam nesagādā nekādas grūtības. Zēna balsī skanēja rūgtums par visu to ļaunumu, ko gadu gaitā viņa ģimenei nodarījis Demjurels. Es viņu ienīstu. Ienīstu tik ļoti, ka varētu viņu nogalināt, tāpat kā viņš mēģināja nogalināt manu māti. Skarbie vārdi, šķiet, plūda paši no sevis. Viņš dēvē sevi par Dieva cilvēku, bet neviens, kas pazīst Dievu, šādi nerīkotos. Tā krāpt un melot var tikai sātana izdzimums. Demjurela varā ir viss ciems, un viņš grib valdīt pār mums visiem.
Rafa ātri piebilda: Viņš vēlas valdīt ne tikai pār šo ciemu. Ja notiks pēc viņa prāta un viņš liks lietā to, ko ir nozadzis, Demjurels pārvaldīs visu pasauli un kontrolēs pat Riatamusa spēku.
Tomass neko nezināja un arī negribēja zināt par Riatamusu. Bet zēns bija gaidījis ilgi, lai atmaksātu viņa svētībai Demjurelam, un saprata, ka nu tāda iespēja ir radusies. Tomass lepojās ar prasmi kauties, ķert zivis un izlaupīt kontrabandistu slēptuves, viņiem neko nemanot. Ciemā viņš pazina katru pēdu zemes un arī ejas zem mācītājmuižas. Lai ko būtu nozadzis Demjurels, viņš to atgūs. Tomass raudzījās dziestošajā ugunī un centās sakopot domas.
- Es zināju, ka tu man palīdzēsi! Rafa aizrautīgi iesaucās. Kas ir šis Demjurels? Izstāsti man visu, un tad izplānosim, kā rīkoties. Pirms Tomass paspēja atbildēt, Rafa satvēra viņa plaukstas locītavu ar savu melno, spēcīgo roku un ielūkojās zēnam acīs.
- Pirmām kārtām mums jātiek skaidrībā, kas darāms. Šis Demjurels nav Dieva kalps un darīs visu iespējamo, lai mūs iznīcinātu. Mums būs jācīnās ar augstākiem spēkiem gariem un dēmoniem. Demjurels ir kas vairāk nekā tikai cilvēks; viņš ir mirušo pārstāvis Ēnu pavēlnieks.
Rafas tvēriens kļuva arvien ciešāks, bet viņa smaids platāks.
- Tagad es runāšu ar Riatamusu. Aizver acis!
Tomasam nebija izvēles. Tā drīzāk bija pavēle, nevis
lūgums. Rafā bija kas tāds, kam zēns nespēja pretoties un arī nevēlējās to darīt. Viņš bažījās tikai par to, ka no jaunekļa ciešā tvēriena roka kļūst nejūtīga un sāk gruzdēt viņa bikses virs uguns. Paklausot viņš izglābs savu roku un, ja paveiksies, arī bikses. Tomass aizmiedza acis, tomēr atstāja mazu spraudziņu, lai redzētu, kas notiek.
Rafa ierunājās dziļākā un skaļākā balsī nekā iepriekš. Kungs Riatamus… Visa labā radītāj… Piepildi mūs ar savu Garu!
Spēcīgie vārdi atbalsojās alā. Tomass atvēra acis un ieraudzīja kambarī lokāmies tādas kā liesmu mēles. Turklāt alā plosījās viesulis, kurš pacēla gaisā visu, kas tajā atradās. Apkārt valdīja tāds haoss, ka šķita, it kā viņi stāvētu vētrā. Ugunskurs alas vidū iekvēlojās spožāk, un gaisā griezās un virpuļoja grāmatas, sveces, maize un segas. Tomass .turējās pie Rafas, cik ilgi spēja, bet tad, neko nedomājot, pakāpās atpakaļ un iekļuva šajā tornado. Virpulis pacēla zēnu gaisā un trieca pret mitro, glumo sienu. Viss viņa ķermenis trīcēja.
Tomasam acīs saskrēja asaras, un viņš sāka šņukstēt. Tā nekustīgi guļot uz alas grīdas, zēnam šķita, ka
neredzamas rokas atraisījušas viņa krūtīs emociju mezglu, kas tur gulējis tik daudzus gadus. Dusmas par tēva bojāeju, naids pret pasauli un bailes no nāves tas viss v lēnām izkusa un pameta viņu. Tomass neaptvēra, kas notiek. Pelējuma, jūraszāļu un zivju dvakas vietā viņu pārņēma pļavu un lauku smarža. Tumšajā alā zēnam pēkšņi šķita, ka viņu maigi glāsta vasaras saules stari.
Kaut kur tālumā skanēja Rafas balss.
Nepretojies tam. Ļauj, lai Riatamuss saviļņo tavu sirdi. Viņš zina, cik daudz tu esi cietis. Viņš zina, cik skumja ir bijusi tava dzīve. Riatamusā ikviens var rast mieru.
Tomass sajuta Rafas silto roku sev uz pieres. Tā mierināja kā kādreiz mātes gatavotās nātru kompreses. Rafas roka kļuva arvien karstāka; šis karstums plūda cauri visam Tomasa ķermenim. Viņš tam nepretojās, un šķita, ka šis svētlaimīgais miers ilgst stundām. "Vai vēl viena burvestība?" zēns, pa pusei aizmidzis, nodomāja.