- Kāpēc Riatamuss nevar vienkārši atnākt un to visu izbeigt? jautāja Keita, pūlēdamās piecelties kājās.
- Viņa ceļi nav jūsu ceļi, viņa domas nav jūsu domas. Dažkārt arī es nevaru saprast, kas viņš ir un ko dara. Pazīstu viņu jau tik ilgi, un pat es reizēm viņu neizprotu. Varu teikt tikai to, ka viņš ir par visu lietas kursā, lai cik tumša un smaga būtu dzīve. Viņa vārds vēsta, ka jūs skatāties uz dzīvi kā caur aizmiglotu spoguli. Jūs redzat tikai neskaidru atspulgu no tā, kas patiesībā ir dzīve. Šī dzīve ir viss, ko jūs pazīstat, un jūs ieliekat tajā savas cerības, bet tiem, kas seko Viņam, ir daudz lieliskāka dzīve. Un tagad ātri, mums jāiet, Ābrams noteica, palīdzēja Tomasam piecelties kājās un pavērās apkārt.
Aiz letes viņos nolūkojās baiļpilna seja. Resnā sieviete, veroties uz sabrukuma ainu, likās pavisam pārbijušies.
Keita iebāza roku somā, izņēma divas zelta monētas un nolika uz letes viņai priekšā.
- Tas par visu, kas notika, un par jūsu klusēšanu. Nestāstiet nevienam, ko redzējāt: jums tikpat neviens neticēs, meitene sacīja.
Sieviete paņēma zelta monētas un iekoda katrā, lai pārbaudītu, vai tās ir īstas. Viņa satraukti pasmaidīja, cerēdama, ka viesi drīz dosies prom.
Uz ielas skraidīja bērni, klaigāja cilvēki, koka rati klaudzināja pa akmens bruģi. Kliedzieni skanēja arī no piestātnes, no kurienes pāri ēkām pacēlās kuģu masti un takelāžas. Garām pasteidzās dažas sievietes ar zivju groziem, lādēdamās par iepriekšējo nakti un saviem nekrietnajiem vīriem, kuri pārradušies mājās piedzērušies, notērējuši visu nopelnīto. Kāds zvejnieks noņēmās ar samudžinājušos tīklu, un viņam pie kājām sēdēja noskranduši bērni basām kājām. Tie spēlējās ar auklu un virvju gabaliem. Garām pagāja kāds priesteris melnā tērpā, ieskatījās Keitai acīs un pasmaidīja. Viņa nesaprata, kam var uzticēties. Dzīve bija kļuvusi tik neprognozējama, nereāla, draudoša.
Ābrams veda viņus pa ielu garām ļaužu pārpilniem veikaliem, cauri pūļiem, kas pirka un pārdeva visu, ko vien varēja.
- Tas nav tālu baznīcas pakājē. Māja pieder kādam labam cilvēkam, kuram var uzticēties. Esmu pie viņa kādu laiku mitinājies. Tur jūs būsiet drošībā.
Ābrams runāja pārliecinoši. Trijotne juta, ka viņa siltā balss aizkustina sirdi un vieš cerības.
Keita paskatījās uz Ābramu un ievēroja, ka tam sejā nav grumbu. Viņš bija vecs, bet izskatījās tik jauns, tik gudrs, un viņa balsī jautās kaut kas bērnišķīgs. Meitene sekoja viņam pa ļaužu pārpilnajām ielām, nedomādama ne par vienu citu. Viņa bija pievērsusi skatienu šim cilvēkam, it kā zinātu, ka tik ilgi, kamēr uz to skatīsies, viņa būs drošībā.
- Ko vēl var izdarīt ar Abarisa kristālu? meitene vaicāja, kopā ar Tomasu un Rafu sekodama pavadonim.
- Cilvēki maz ko par to zina. Visas lietas pasaulei ir devis Riatamuss. Dziedināšanu katram augam un kokam. Medus saldumu, lai mazinātu ziemas skumjas, sīvos riekstus, lai dziedētu brūces, un Abarisa kristālus, lai aizsūtītu kritušos seruvimus atpakaļ uz turieni, kur viņi ir piederīgi, Ābrams atbildēja, lauzdamies cauri pūlim kopā ar trim sekotājiem.
- Un tie atgriezīsies debesīs? vaicāja Rafa.
- Ja kāds muļķis tos neatsauks atpakaļ. Kopš Demjurels lietojis veco maģiju, abās pasaulēs kaut kas vairs nav kārtībā. Bija laiki, kad seruvimu un cilvēku ceļi reti krustojās, tagad pasaules tiek lēnām saplūdinātas. Ābrams norādīja uz mirdzošo mākoni. Šis mākonis ir kā vārti starp debesīm un zemi. Tumsas radījumi, kas atraduši ceļu uz šo pasauli, ir jāaptur. Riatamuss gatavojas kaujai, un man jānogādā jūs drošībā.
Viņi uzkāpa pa trim pakāpieniem un nonāca pie lielas ķieģeļu mājas zilajām durvīm. Tai bija trīs stāvi un pagrabs. Virs durvīm atradās izkārtne Džoabs Malberijs, sabiedriskais notārs. Ēkas pagrabā bija kurpnieka darbnīca. Pretī, ostas puses mājā, bija alus dzertuve. No tās šaura ieliņa veda tieši uz jūru.
Ābrams, stāvēdams uz apakšējā pakāpiena, noteica:
- Vecajam Malberijam jūs varat uzticēties, viņš ir lāga dvēsele.
Ceļotāji iegāja mājā. Priekšējā istabā bija plašs logs, no kura pavērās skats uz ielu. Pa lielo rakstāmgaldu, kurš aizņēma daļu telpas, bija izsvaidītas mapes un papīri.
Džoabs Malberijs sēdēja pie galda un skatījās pāri mazām, apaļām brillītēm deguna galā. Kad ienāca viesi, viņš piecēlās kājās. Mājastēvs stāvēja tur savā nevainojamā melnajā uzvalkā un dzeltenajā vestē, un Tomass pamanīja, cik garš un tievs viņš ir. Kārtīgi apgrieztā sirmā bārda, kas nokarājās abpus viņa šaurajai sejai, nespēja noslēpt pievilcīgo smaidu. Sasveicinādamies vīrietis spēji iesmējās.
- Tad jūs esat tie trīs, kas sacēluši tādu jezgu! Ak vai! Puse debesu meklē jūs pa visu zemi, bet jūs mierīgi iegriežaties manā mājā, turklāt ar manu labo draugu… Viņš paskatījās uz Ābramu, gaidīdams, kādu vārdu tas nosauks.
- Ābrams atveda viņus pie jums, Malberija kungs, kā bija solījis, Ābrams ātri atteica.
- Sveiki un veseli, Ābram? Malberijs apvaicājās.
- Radās tikai viena maza problēma, bet meitēnam bija Abarisa kristāls, kas ātri vien to novērsa, atbildēja Ābrams.
- Un mūsu draugs ir ieradies no Āfrikas. No Āfrikas vienmēr var sagaidīt kādus jaunumus, un nu viņš ir šeit, Vitbijā. Malberija kungs sveicienam uzsmaidīja Rafam. Un ko tagad? Līdz kuģa atiešanai ir mazliet jāpagaida. Jūs varat augšā atpūsties, un tad jau šonakt būsiet ceļā. Svēta krava, Ābrama kungs, svēta krava. Es ceru, Ābrama kungs, ka jūs paliksiet kopā ar viņiem, viņš sacīja siltā, pieklājīgā balsī.
- Līdz pusnaktij vēl tālu, domāju, ka viņiem vajadzētu atpūsties, noteica Ābrams un tad pievērsās trijotnei. Šeit jūs būsiet drošībā. No glašanu vai varigalu puses būtu muļķība nākt šurp. Džoabs ir cīnījies ar šiem radījumiem jau agrāk, un viņš ir ļoti drošsirdīgs vīrs.
-Jūs man glaimojat, Ābram. Esmu tāds pats kā mūsu jaunie draugi. Vai drīkstu paskatīties, kas tev tur ir, puis? Malberijs uzrunāja Rafu.
Jauneklis izskatījās pārsteigts. Viņš paskatījās uz Tomasu un tad uz Keitu, brīnīdamies, kā šis cilvēks zina par keruvimu. Tad negribīgi izvilka no jakas zelta statueti un turēja Malberijam priekšā. Tas skatījās uz keruvimu platām acīm.
- Cik skaista lietiņa! viņš noteica. Varu saprast, kāpēc viņi grib tev to atņemt.
- Ne jau skaistums šiem cilvēkiem vajadzīgs, bet keruvima spēks, atteica Rafa. Viņi domā, ka tas atnesīs naudu, bagātību un laimi. Bet tas var sniegt tikai to jūtu izpausmi, kas ir mūsu sirdīs. Ja cilvēks ir ļauns, viņš pļaus ļaunumu, ja viņš ir labs, tad atradīs labestību. Šo statueti kopš Mozus laikiem sargājuši daudzi cilvēki. Mēs domājām, ka esam pietiekami tālu no šīs pasaules, lai tā būtu drošībā, bet alkatība spēj atrast visas vērtīgās lietas. Rafa pavērās Malberijā. Par šo statueti daudzi ir miruši, to meklēt nākuši pat no zemes malas, taču beidzot mūs nodeva viens no savējiem.
Piepeši mājas durvis atvērās un gaitenī atskanēja soļi. Rafa ātri pārklāja keruvimu ar jaku. Istabā ienāca skrandains vīrs vidējos gados. Viņš bija neskuvies un netīrs. īsie, druknie pirksti ņurcīja sarullētu cepuri.
- Atvainojiet, Malberija kungs, es nāku runāt par zādzību. Esmu pārliecināts, ka apvainos mani, un tad manas vienīgās izredzes ir cilpa. Vīrs runāja, bet acis vēroja katru seju, kas atradās telpā.
Malberijs paskatījās uz Ābramu, it kā lūgdams aizvest ciemiņus projām. Šis bija negaidīts apmeklētājs un ne jau tāds, kuru Malberijs vēlētos pašreizējā sabiedrībā. Ābrams vedināja trijotni atstāt istabu.