- Nāciet, mani draugi, mēs jau esam atņēmuši Malberija kungam par daudz laika. Atspirdzināsimies un tad vēlāk parunāsimies, Ābrams sacīja, stāvēdams ar muguru pret svešo vīru, lai tas neredzētu draugus.
- Es tevi pazīstu, vīrietis teica, kad Tomass gāja garām. Tu esi tas grēkāzis Tomass Beriks no Beitaunas. Es tikko slimnīcā redzēju tavu māti. Viņa ir tādā stāvoklī… es teiktu, tuvu nāvei. Nabaga sieviete sauc tavu vārdu un grib, lai tu aizej pie viņas. Viņa raud kā bērns. Un tu uzturies te, džentlmeņu sabiedrībā, bez kādām raizēm. Kāds dēls gan tu esi!
Kādā sakarā viņš atrodas šeit, tā nav tava darīšana. Tagad izklāsti Malberija kungam savu vajadzību un ej prom! Ābrama balss bija mainījusies.
Viņa dusmas bija gandrīz saredzamas, un viņš pastiepa roku, lai izgrūstu vīrieti ārā.
-Atstājiet to manā ziņā, Ābram! Es viņu uzklausīšu, sacīja Malberijs. Varbūt viņš bēg ne tikai no karātavām.
No augšstāva istabas pavērās skats uz piestātni. Tomasam galvā atbalsojās vīrieša vārdi. Viņam neizgāja no prāta māte. Zēns soļoja no loga līdz durvīm, grauzdams nagus. Viņš atrodas tik tuvu mātei; desmit minūšu laikā viņš varētu nokļūt pie mātes, saņemt viņas roku, ieklausīties viņas balsī un būt klāt, kad viņš tai visvairāk ir vajadzīgs. Tomass jutās kā cietumnieks, kas nesaprot apcietinājuma iemeslu. Pusnaktī viņš aizbrauks no šīs zemes, ar pārmaiņu paisuma vilni aizskalojot prom veco dzīvi. Viss bija noticis tik strauji. Zēns juta, ka negribot ir iesaistījies savādā cīņā, kas trakoja viņam apkārt un uz visiem laikiem bija izmainījusi viņa dzīvi.
Dziestošajā vakara gaismā viņš skatījās uz Rafu un Keitu, kuri sēdēja gultā un klusu sarunājās, palaikam iesmiedamies. Tomass juta, ka svešā vīra pārmetošie vārdi viņu atsvešinājuši no citiem. Zēns nezināja, vai māte ir dzīva, un juta, kā sirdī uzplūst un visas domas pārņem mīlestība pret viņu.
Tomass dzirdēja, kā Keita vaicā Rafam, kāda ir Āfrika. Šķita, ka meitene pieņem pārmaiņas gluži viegli. Tomass sajuta dusmas, ka viņa ir gatava doties prom un ne reizi pat nepiemin tēvu. Viņš bija greizsirdīgs uz Rafu, kurš spēja sniegt dziedināšanu tik daudzām dzīvībām, bet nebija to piedāvājis viņa mātei.
Tomass paskatījās uz keruvimu, kas bija novietots uz svečtura pie durvīm. Aizvainojumā tas viņam izskatījās kā vīzdegunīgs mazs elks, kas caur klusējošām lūpām plātās ar savu varu. Zēns paskatījās ārā pa logu lejā uz ielu. Zaglis vēl atradās tur, viņš skatījās uz augšu. Abu acis satikās. Vīrietis pamāja Tomasam, lai tas nāk viņam līdzi.
Kad Ābrams ienāca istabā ar svečturi un tējas paplāti, bija jau tumšs. Viņš silti uzsmaidīja Keitai un Rafam. Skatiens pārskrēja istabai. Tomass un keruvims bija pazuduši.
25 Meijensas zobens
Kad Rafa iznāca no Malberija mājas siltuma tumšajā Baznīcas ielā, aukstais nakts gaiss stindzināja seju. Jauneklis paskatījās pa kreisi, kur uz baznīcas pusi, augstu virs galvas, veda simt deviņdesmit deviņi pakāpieni. Tagad tā slējās pilnmēness sudraba gaismā kā iegravēta debesīs. Uz ielas neviena cita nebija. Viss bija klusu, vienīgi no šaurās ieliņas puses pie alus dzertuves bija dzirdamas vieglu vilnīšu šļakatas.
Rafa ciešāk savilka mēteļa apkakli un nolocīja aproces, lai nesaltu rokas, tad pagriezās un deva Ābramam un Keitai zīmi viņam sekot. Tie izslīdēja no mājas ēnā, ko radīja gara, augsta siena. Siena slējās augšā kalnā un veda gar baznīcas kāpņu vienu malu. Tas bija nelīdzens bruģēts ceļš, kas ziemā tecēja no klostera uz ostu kā šaura upe. Šonakt akmeņi, šķiet, izvirzījušies no sausās zemes kā mirušo galvaskausi, tiem pamostoties no dusas. Kalns bija stāvs, un, lai sasniegtu slimnīcu, kas veidoja daļu no sabrukušā klostera, viņiem nācās iet pavisam lēni. Gājēji lavījās kā ēnas, nezinādami, vai viņus kāds novēro un gaida. Tomass bija aizgājis un paņēmis līdzi keruvimu. Slimnīca bija vienīgā vieta, kur viņš, pēc Keitas domām, varēja būt, un draugi sekoja nojautai, cerot, ka atradīs abus drošībā.
Ābrams veda viņus kalnā, tam uz muguras bija gara, melna krusta formas soma. Keita rausās aiz viņa, cenzdamās turēties līdzi tā drošajiem soļiem. Meitenei šķita, ka vina drīzāk lido nekā iet, ka soli neskar zemi un neatstāj ap bruģakmeņiem salipušajos dubļos nekādas pēdas.
Pusceļā viņi ieraudzīja tumsā stāvam kādu vīrieti. Tā seju izgaismoja gaisma no pīpes, pār acīm bija pārvilkta cepure.
Glašans, Ābrams nočukstēja, kad viņi tuvojās. Sargs. Turpiniet iet, un tad redzēsim, vai viņš sekos.
Garāmejot Ābrams pamāja vīrietim ar galvu. Tas atbildēja sveicienam ar pīpi mutē, acis joprojām nepaceldams.
Keitai un Rafam beidzamie soļi kalnup bija tik grūti, ka likās plaušas pārplīsīs. Kalna galā viņi pagriezās un pavērās lejā uz pilsētu. Tā bija tik mierīga, tik skaista, tomēr tumsa slēpa pagrimumu un ļaunumu, kas uzglūnēja no katras ielas un tagad sekoja viņiem nelielā attālumā.
Labajā pusē bija īsa taka, kas veda uz slimnīcas ieejas durvīm. Pie durvīm ceļu izgaismoja metāla lākturis, raidīdams pāri takai mirgojošas ēnas. Glašans atspiedās pret sienu un vēroja, kā tie tuvojas ieejai. Durvis atvērās viegli, un viņi iegāja priekšnamā. Tajā atradās viena vienīga tauku svece. Bija dzirdams, ka no malējās telpas kāds tuvojas.
No tumsas iznāca gara, kārna sieviete ar nelīdzeniem zobiem un vāju smaidiņu sejā. Kādu brīdi viņa skatījās uz ienācējiem, neko nesakot.
Tad sieviete skarbi noteica:
- Ir pārāk vēls apmeklējumam. Te ir slimi cilvēki, kurus nevajag traucēt. Daži no tiem mirst, un viņiem nepatiktu, ja tādi kā jūs mēģinātu tos aizturēt šajā pasaulē.
- Mēs meklējam savu draugu, paskaidroja Rafa. Jūs varētu viņu zināt. Viņa māte pirms kāda laika tika atvesta uz šejieni no Beitaunas.
- Viņi atrodas gala istabā pie uguns, sieviete runāja tikpat asi. Viņai daudz vairs nav atlicis, bet, ja jūs pasteigsieties, varbūt viņa vēl būs dzīva. Tikai nepalieciet visu nakti, jo es gribu, lai līdz pusnaktij visi mierinātāji ir aizgājuši un es varu slimniekus sasegt.
Viņi piesardzīgi cits aiz cita spraucās garām slimo un mirstošo gultām: vispirms Rafa, tad Keita un pēc tam Ābrams. Rafa ieskatījās ikvienā gultā, tās izgaismoja sveces uz maziem galdiņiem. Katrs pacients bija cieši satīts segā, un to stūri stingri aizlocīti aiz salmu maisiem. Kad viņi gāja garām, daži slimie pastiepa pretī rokas; garo telpu piepildīja rīstīšanās un klepošanas skaņas.
- Neņemiet viņus vērā, pāri troksnim uzsauca sieviete. Viņi ir kā mazi bērni, vienkārši negrib šķirties no šīs pasaules.
Tie bija neomulīgi vārdi.
No telpas tālākā gala atskanēja Tomasa balss. Viņš sēdēja uz gultas malas un šņukstēja, salicis rokas kā lūgšanā. Keruvims bija novietots gultas galā un skatījās aklām acīm. Zēns nepacēla skatienu arī tad, kad līdzās nostājās draugi.
- Tas nedarbojas, Rafa! Es atnesu to šurp, lai viņu izdziedinātu, bet tas nedarbojas. Viss ir meli; tajā nav nekāda spēka, nekāda labuma. Es saucu Riatamusu, bet viņš ir tikpat kurls kā statuete, vai arī viņam pilnīgi nerūp, ka mana māte nomirs. Tomass paskatījās uz draugiem asaru pilnām acīm. Viņa ir viss, kas man ir, un tagad man tiks atņemts pat tas.
Rafa pamanīja uz galdiņa pie gultas mazu, brūnu sālstrauciņu. Tam blakus atradās gabals sakaltušas maizes un kumšķis rūgtu zālīšu. Tomass pamanīja, ka draugi skatās uz šīm lietām.