- Tas domāts brīdim, kad viņa mirs. Es iemērkšu maizi sālī un apēdīšu kopā ar zālītēm. Uzņemšu viņas grēkus sevī, māte atstās šo pasauli tīra un ieies mirušo pasaulē bez šķīstīšanas un tirdīšanas par to, ko darījusi nepareizi, zēns iešņukstējās. Esmu to darījis jau simtiem reižu ēdis par mirušajiem. Vismaz to es savas mātes labā vēl varu izdarīt. Kāds tūkstotis grēku vairāk neko nenozīmēs. Kad es nomiršu, tikpat mūžīgi būšu tumšajā vietā.
- Nedari to! Rakstos ir teikts, ka ticīgas dvēseles dodas taisnā ceļā pie Riatamusa. Tas, kas tev stāstīts, ir cilvēku izveidota tradīcija. Nemuļķo sevi ar šo dumjo maģiju! Visam, ko tu esi redzējis, vajadzētu tev to pierādīt, sacīja Rafa.
- Kāpēc tu nelūdz par viņu, Rafa? Tu lūdzies par visiem citiem, tikai ne par viņu! Tomass iekliedzās.
Telpā iestājās neveikls klusums. Varēja dzirdēt tikai katru Tomasa mātes elpas vilcienu, ko viņa gārdzot ar pūlēm izdabūja no sava ķermeņa. Viņa pasniedzās, lai pieskartos dēla sejai. Māte neatvēra acis un ar pūlēm vilka elpu, it kā slīktu un būtu pastiepusi roku, lai kāds viņu izglābtu.
- Dari kaut ko, Rafa… Ābram, palīdzi viņai… Palīdziet man! Tā ir mana māte jūs viņai esat vajadzīgi! Kur tagad ir jūsu ticība? Tomass lūdzās.
Ābrams neatbildēja. Viņš noņēma no muguras garo, melno somu, attaisīja sprādzi un nostatīja to, atbalstīdams pret sienu sev aiz muguras.
- Es lūgšos par viņu, Tomas, bet šī slimība var novest pie nāves. Tāda, iespējams, ir Viņa griba, Rafa klusu noteica.
- Tātad ir pareizi izdziedināt kurlmēmu zēnu un slepkavu, bet mana māte ir citāda, vai ne? Nav tā vērta? Vai arī te nav pietiekami daudz cilvēku, kas redzētu tavas burvestības! Tomass asi atcirta.
Rafa neatbildēja. Viņš noliecās pie gultas un uzlika roku mirstošajai uz galvas. Tā bija pārsteidzoši auksta, ņemot vērā, ka slimnieci kratīja drudzis. Pieskaroties viņas ādai, cauri visai rokai izskrēja savāda sajūta, it kā viņš būtu piedūries kaut kam netīram. Puisis atrāva plaukstu no vēsās un miklās miesas.
Tomasa māte sāka smagi elpot un dziļi, rejoši klepot, pūlēdamās ievilkt sastāvējušos gaisu. Viņa mira.
Māte cieši satvēra Tomasa roku, saspiezdama to ar pirkstiem. Mirējas galva pacēlās no spilvena un plakstiņi atvērās, atklājot acu baltumus, kas raudzījās no dziļiem, iegrimušiem dobumiem.
- Viņa mirst, zēns raudāja. Vai tu manis dēļ nevari viņai palīdzēt? Es domāju, ka tu esi draugs.
Rafa neatbildēja. Viņš paskatījās uz Ābramu, kurš pakratīja galvu, tad pavērās laukā pa durvīm, pārliecināts, ka kaut kas te nav kārtībā.
Māte vilka Tomasu tuvāk un tuvāk sejai, it kā gribētu sniegt pēdējo skūpstu, beidzamo balvu par viņa uzticību. Zēns pieliecās pie mātes, cenzdamies noturēt rokās viņas galvu, ieaijāt miegā to, kura reiz bija viņam sniegusi tik daudz mīlestības. Sieviete atvēra muti, it kā lai teiktu beidzamos vārdus. Grūtās dzīves radītās grumbas izzuda, un viņu pamazām pārņēma nāve. Viņa pasmaidīja pēdējo smaidu, pilnu mīlestības un maiguma.
Sekundes daļu pēc tam viņa iekodās Tomasam kaklā ar lauvas niknumu. Garie zelta zobi iegrima mīkstajā ādā, cenzdamies tikt pie vēnas, bet garie, asie nagi skrāpēja zēnam seju. Neredzošās acis pēkšņi iezibējās kaķa zaļumā, viņa salēcās uz priekšu, aizvien vēl satvērusi mutē zēna kaklu, un ar pārsteidzošu spēku nogrūda viņu uz grīdas.
- Glašans! Ābrams iekliedzās, izraudams no somas garu, tievu zobenu un cirzdams ar to Tomasa mātei.
Asmens pāršķēla gaisu, atstādams kvēlojošu sliedi. Tas ietriecās glašanā, pārcirzdams tam muguru un nopūzdams liesmu.
Slimnīcas durvis atsprāga vaļā, garajā istabā iebrāzās vēl trīs radījumi un metās viņiem virsū. Tomass pielēca kājās, brūce kaklā asiņoja.
- Tā nav viņa! Zaglis mani piemuļķoja, un es tam noticēju! Tomass iesaucās, aizspēris malā uz pusēm pārcirsto glašana ķermeni.
- Mēs esam ielenkti! iekliedzās Keita, bet Ābrams jau sargāja durvis.
- Pienācis laiks pacīnīties par savu dzīvību! Ābrams iesaucās, kad viņa priekšā nostājās glašans. Keita, vai tev ir Abarisa kristāls?
Meitene pavērās apkārt, meklēdama kazādas somu, bet saprata, ka, steidzoties atrast Tomasu, to atstājusi Malberija mājā.
- Tas palika pie Malberija… Es to aizmirsu…
- Tad jācīnās ar to, kas mums ir, un jāmēģina tikt uz baznīcu.
Viņš nolaida zobena galu uz aukstās akmens grīdas. Tas bez pūlēm izdūrās cauri akmenim.
- Tad sāksim šo cīņu ar Meijensas zobenu, varigala ieroci, keruvimu un ticību sirdīs. Ābrams paņēma zobenu un sāka to vicināt virs galvas. Nāciet zem mana zobena, šeit ir pārāk šauri! Lai ko jūs darītu, turieties pie manis! Lai ko justu, nenolaidiet acis no Riatamusa! Tagad nāciet, mēs cīnīsimies tuvāk pie durvīm.
Ābrams izkliedza garu, skaļu saucienu valodā, ko neviens nesaprata. Tas noskanēja pāri mirstošo vaidiem kā šausminošs kāda milzīga putna kliedziens lidojumā vai kāda jūras milzeņa brēciens, paceļoties no dziļuma. Viņš metās virsū glašanam, kurš stāvēja starp viņiem un brīvību. Ābrams vicināja zobenu, atsizdams uzbrucējus. Glašani aizstāvējās ar gariem, smailiem mietiem. Viens uzlēca uz asmens. Tas bez pūlēm vairākas reizes pāršķēla viņa miesu, bet radījums nebaidījās no nāves. Otrs izlēca ar garu nazi, un, kad tas nozibēja Tomasam gar seju, zēnam aizrāvās elpa.
Ābrams citu pēc cita sakāva glašanus. Brīžiem cīņa bija tik spraiga, ka Keita baidījās, vai viņu nenotrieks zemē. Meijensas zobena skaņas, tam griežoties virs galvas, un kliedzieni, kad tas šķēla miesu un kaulus, lika viņai trīcēt bailēs.
Ābrams nokļuva līdz durvīm, un draugi patvērās zem vina zobena.
- Skrieniet uz baznīcu! Tieciet svētnīcā pie altāra, tur neviens nevarēs jums nodarīt neko ļaunu. Es jums sekošu, viņš uzsauca.
Tikmēr no slimo un mirstošo ķermeņiem pacēlās vēl citi glašani un nāca viņiem virsū.
- No kurienes tie rodas? Rafa iesaucās, atmuguriski virzīdamies laukā pa durvīm.
- Viņi izmanto nāves brīdi kā durvis uz šo pasauli. Tagad ātri bēdziet, jums jātiek pie altāra!
Draugi skrēja, cik jaudas. Tomass bija satvēris savainoto vietu kaklā, un Rafa turēja roku pie apdedzinātā pleca, kurš svila vairāk nekā jebkad, sāpes varēja pamanīt viņa sejā. Keita mudināja abus skriet ātrāk. Kaujas skaņas aizmugurē kļuva arvien skaļākas un skaļākas, auksto nakts gaisu šķēla glašanu kliedzieni.
Viņiem priekšā pavērās baznīcas durvis, un caur vitrāžas logiem varēja redzēt sveču mirdzumu. Draugi skrēja gar svēto un grēcinieku, zvejnieku un brīvpilsoņu kapakmeņiem, līdz sasniedza augstas ozolkoka durvis. Rafa paskatījās augšup. Augstu virs viņiem bija uzgleznots balts, bultas caururbts staltbriedis. Briedim galvā bija kronis un ap kaklu svētais vainags, tam pretī no tumsas stiepās rokas.
Keita skubināja doties iekšā baznīcā. Bērni pagriezās uz labo pusi un izgāja cauri divējām koka durvīm. Skatienam pavērās gara eja ar daudzām solu rindām katrā pusē; dega sveces. Priekšā pacēlās augsta kancele ar koka pārsegu un vienu vienīgu sveci, kas izgaismoja uz spilvena novietoto lūgšanu grāmatu.
Tomass nodrebēja. Šī bija viņa sapņu un baiļu telpa. Zēns juta, ka nespēj pakustēties. Bija sajūta, it kā viņu būtu sagrābis neredzams spēks. Viņš mēģināja runāt, bet mēle šķita pielipusi pie aukslējām. Keita pastūma draugu uz priekšu, un Tomass aizsteberēja līdz svētnīcas pakāpieniem, kas bija klāti ar biezu, sarkanu grīdsegu.
- Mēs gandrīz jau esam klāt. Nāc, Tomas, drīz mēs būsim drošībā, svētnīcā viņi mūs nedabūs rokā, meitene mudināja.