- Viņi ne, bet es gan, atskanēja balss no kanceles. Varbūt glašanus un varigalus saista svētuma likums, bet mani ne.
Tur, augstu virs viņiem, kancelē stāvēja Demjurels.
Tieši tā, kā Tomass to bija domās iztēlojies. Zēns sastinga un palika kā zemē iemiets.
- Atdodiet keruvimu brīvprātīgi, un es ļaušu jums aiziet. Ja man nāksies to atņemt, tad varu galvot, ka jūs visi tepat nomirsiet, Demjurels draudēja, lēnām, soli pa solim kāpdams lejā no kanceles.
- Nāciet uz svētnīcu! Rafa iesaucās. Es labāk miršu, kur pats esmu izvēlējies, nevis tur, kur grib šis suns.
- Atdod to viņam, Rafa, tad viņš ļaus mums aiziet, lūdzās Keita, vilkdama Tomasu uz pakāpieniem.
Katrā altārtelpas kāpņu malā stāvēja divas akmens kolonnas, kas balstīja balkonu. Uz katras bija zeltā iegravēti vārdi: pa labi Boaz, pa kreisi -Jachin.
- Pasaki viņam, Rafa, ka atdosi statueti! meitene atkārtoja, ar spēku vilkdama Tomasu uz priekšu.
Rafa uzkāpa pa pakāpieniem un apstājās, meklēdams kādu glābšanās iespēju. Pa kreisi atradās mazas, aizbultētas durtiņas, pa kurām tik tikko varēja izspraukties cilvēks. Aizmugurē, altārtelpas melnajā tumsā, vīdēja koka altāris. Šī bija svētā vieta… Keita vilka Tomasu uz pirmo pakāpienu. Piepeši šķita, it kā zēns būtu atbrīvojies no ķēdēm, kas to cieši saistījušas. Šīs vietas svētums bija salauzis Demjurela varu.
Bērni jutās tā, it kā būtu šķērsojuši citas pasaules, miera un brīvības pasaules robežu.
Tomasā atgriezās drosme, un viņš izvilka no mēteļa varigala zobenu.
- Demjurels grib mūs sagūstīt, bet otrreiz viņam tas neizdosies! zēns paziņoja.
- Tu domā, ka mani varēs apturēt zobens, vai ne? Mācītājs spēra dažus beidzamos soļus, kas šķīra no pakāpieniem.
- Nepārkāp robežu! Tomass stingri noteica. Šī ir svēta vieta un nav domāta tādiem cilvēkiem kā tu.
Zēns izstiepa pret Demjurelu zobenu.
- Drosmīgi! Vienā brīdī bailes, bet otrā tu jau esi gatavs iekarot visu pasauli. Bet kā tu cīnīsies ar šiem? Demjurels pamāja ar roku virs galvas.
Visas sveces vienā mirklī notecēja, it kā gaisma būtu iesūkta kādā tumšā caurumā. Galerijā virs durvīm soli pēkšņi bija pilni ar varigalu armiju. Tie visi bija tērpušies nāves melnā un skatījās lejā ar asinssarkanām acīm.
- Aizslēdziet durvis! Demjurels iesaucās. Dzīvi no šejienes jūs neiziesiet, pat ja man būtu jāgaida līdz Ziemassvētkiem.
Viņš pamāja ar roku.
- Padomā vēlreiz, atdod keruvimu man!
Varigals tēmēja ar savu stopu tieši Tomasam galvā.
Zēns redzēja, ka radījums uzvelk bultu.
- Ja es tikai teikšu savu vārdu, tu nokritīsi uz grīdas beigts. Ne ar tādiem vien esmu ticis galā! Bīdla šeit nav, un viņš vairs nevarēs padoties līdzcietības uzplūdiem. Tomēr manam darbiņam labāk esat piemēroti jūs. Nāciet man līdzi!
- Es nesekoju nevienam tikai Riatamusam. Tomass juta, kā viņam no mutes izlaužas šie savādie vārdi un acīs sariešas asaras. Ja man nāksies mirt šeit, labi. Dariet, ko gribat, es vairs nebaidos ne nojums, ne no nāves.
Demjurels deva gaidošajam varigalam gandrīz neredzamu zīmi. Bulta izlēca no loka un izšāvās gaisā. Laiks apstājās. Tomass skatījās, kā tā slīd cauri izplatījumam uz viņa pusi. Zēns pasmaidīja. Nebija dzirdams nekas cits kā vien bultas griešanās.
Pēkšņi bulta, ielidojusi altārtelpas gaisā, sašķīda druskās, apbērdama Demjurelu ar saplīsuša kristāla drumslām, kas nošķindēja, atsitoties pret akmens grīdu.
- Redziet? iesaucās Rafa. Sī ir miera vieta. Nekādi Pirateona spēki te nevar mums nodarīt ļaunu.
- Piemini velnu, un velns klāt… no altāra puses tumsā atskanēja balss.
Rafa paskatījās. Tur stāvēja Pirateons.
- Kā! iekliedzās Rafa.
- Tu aizmirsi, ka reiz es biju eņģelis. Es stāvēju līdzās Dievam. Varbūt man te ne visai patīk, bet kādu brīdi varu pieciest. Pirateons devās uz Rafas pusi. Tātad tu esi Rafa, dziedinātājs, keruvima turētājs. Varens darbiņš tik jaunam cilvēkam kā tu! Un arī tik smukam un naivam. Tagad beidz muļķoties un atdod to man!
Pirateons pastiepa roku, bet Rafa nekustējās.
- Nejoko ar mani, puis, ja es to paņemšu, tu būsi miris.
- Tad es miršu, Rafa mierīgi noteica.
Pēkšņā dusmu uzplūdā Pirateons iebelza ar dūri Rafam pa seju. Sitiens notrieca puisi no kājām un atsvieda pret koka durvīm. Keruvims nokrita zemē Pirateonam pie kājām. Rafa saguma uz grīdas nedzīvs. Tā bija neparasta nāve, gandrīz iespaidīga dvēsele turējās šajā ķermenī vēl pēdējos mirkļus, un draugi redzēja virs tā zeltītu vizmu.
- Beidzot, pēc piectūkstoš gadiem, tas ir mans!
Pirateons noliecās, lai paceltu statueti. Tomass noskrēja dažus soļus un palēcās gaisā. Viņš ietrieca zobenu Pirateonā, cik spēcīgi un dziļi vien varēja, un abi novēlās uz akmens grīdas. Demjurels metās augšā pa pakāpieniem un sagrāba Keitu. Bet Pirateons jau slējās kājās ar varigala zobenu krūtīs. Tomass saķēra viņu aiz kājām. Pirateons noliecās, ar vienu roku pacēla zēnu no zemes un turēja izstieptā rokā, tad pasvieda Demjurelam.
- Savāc viņš var noderēt! Un meiču atdod glašaniem! sacīja Pirateons.
Caur vitrāžas logiem baznīcā iespīdēja laternu gaisma, un tā atmirdzēja uz akmens sienām. Nakts gaisā atbalsojās lēna soļu duna. Durvis drebēja no trokšņa, ko radīja simt vīru dauzīšana.
- Atkāpieties! atskanēja sauciens, un iešņācās lielgabala detonators.
Durvis satricināja sprādziens, piešķiežot visu baznīcu ar koka šķēpelēm. Cauri baznīcai tiešā trāpījumā lidoja dzelzs lode, tad tā pagriezās un, atsizdamās pret baznīcas soliem, brāzās viņiem virsū.
Varigali nolēca no galerijas ar zobeniem rokā tieši tajā brīdī, kad pirmais vīrs ielauzās pa sadragātajām baznīcas durvīm. Ieraudzījis, kas nostājas viņam priekšā, tas iekliedzās un salēcās. Baznīcā ienāca Džeikobs Kreins, turēdams gatavībā pistoli un zobenu. Viņa vīri cīnījās par katru pēdu svētās zemes ar ienaidnieku, kādu nekad agrāk nebija redzējuši.
Varigali cits pēc cita atkāpās, līdz zobenu siena izspieda tos no ailas. Džeikobs Kreins piegāja pie Demjurela, pacēla pistoli un notēmēja tam galvā.
- Laid viņus vaļā! Kreins pavēlēja, uzvilkdams gaili.
Pirateons neticīgi iesmējās.
- Kas ir šis cilvēks? viņš jautāja.
- Kontrabandists, pirāts, traucējošs karbunkuls, izdvesa Demjurels.
No baznīcas pulksteņa pēkšņi atskanēja dūkoņa, un basa zvans sāka sist pusnakti.
- Tev vēl ir laiks līdz beidzamajam pulksteņa sitienam, tad tava galva nolidos no pleciem, Kreins tēmēdams mierīgi noteica.
- Tas nav tik vienkārši, iejaucās Pirateons. Tu vari viņu nogalināt, ja vēlies. Taču ir tik daudz citu alkatīgu muļķu viens vairāk vai mazāk neko nemaina. Vienā mirklī pasaule pārveidosies atbilstoši maniem vispārdrošākajiem sapņiem.
Zvans nosita pirmoreiz. Pirateons pacēla keruvimu virs galvas un aizvēra acis. Keita spirinājās Demjurela rokās, kurš bija satvēris viņu aiz kakla.
Atskanēja otrais un trešais sitiens. Kreina vīri ielenca varigalus, kuri klusēdami gaidīja svēto brīdi.
Ceturtais, piektais, sestais sitiens satricināja baznīcu un zemāko māju jumtus. Pirateons sāka kaut ko čukstēt, viņa lūpas lēnām kustējās. Kreins nolaida pistoli. Keita atbrīvojās no tvēriena un aizskrēja pie Rafas.
Keruvims izstaroja žilbinošu gaismu, un baznīca sāka drebēt. Naksnīgās debesis izzuda. Saule uzlēca, tad norietēja un uzausa vēlreiz. Ikreiz, parādoties mēnesim, ostā mainījās paisuma un bēguma viļņi. Likās, it kā visa Zeme grieztos izplatījumā arvien ātrāk. Ar katru pulksteņa sitienu nāca jauna diena, vēl viens saullēkts, cita nakts. Līdz ar pēdējo pulksteņa sitienu baznīcā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai baiļu saucienus uz ielām. Visa gaisma bija no pasaules izgaisusi. Saule, mēness un zvaigznes bija pazudušas no debesīm, un dziļos ūdeņus pārklāja ledains aukstums.