- Mums vajadzīga gaisma, un te tā būs. Zēns noliecās un, pabāzis pirkstus zem ciešā vāka, pavilka to malā, un iebāza roku mucā.
- Atvaino, Keita, bet te ir tikai divas lampas. Bet tev jau tāpat ir acis kā kaķim. Pašā mucas dibenā viņš atrada kārbiņu ar posu un aizdedzināja daktis. Mežu izgaismoja vējlukturu spožā dzintarkrāsas gaisma.
Keita uzlika mucai atpakaļ vāku.
- Mēs nedrīkstam atstāt pēdas, turklāt es nevēlos, lai mans tēvs uzzinātu, kur esmu bijusi. Keitas tēvs bija muitas darbinieks. Viņš patrulēja krastā no Vitbijas līdz Heibērnvaikai, meklējot kontrabandistus; vismaz tos, kas bija aizmirsuši viņam piešķirt viņa daļu brendija. Tāda bija dzīve krastmalā. Robeža starp likumu un nekārtībām, labo un ļauno, šo un citu pasauli bija visai trausla. Taču Keita zināja, ka vismaz šonakt tēvs būs tik piedzēries, ka viņam būs pilnīgi vienalga, kur meita atrodas un ko dara.
- Nekavējieties! Es negribu te tupēt visu nakti, Keita mudināja zēnus. Viņa noņēma no jostas pistoli un atkal uzvilka gaili.
Tomass noteica: Turi pulveri sausu un stobru gatavībā un šauj uz katru, kas grib līst mums pakaļ.
Zēns apjauta, ka tā vairs nav spēle, viss notiek pa īstam. Šis bija dzīvības un nāves jautājums.
Rafa un Tomass pazuda tuneļa tumsā. Viņi dzirdēja, kā no griestiem pil ūdens. Ar katru soli gaiss kļuva aukstāks; lampa spēja izgaismot tikai dažas pēdas priekšā un meta uz sienas baisas ēnas. Tomass ieklausījās katrā troksnītī, jo baidījās, ka varētu parādīties kāds meža radījums vai viņi varētu nejauši atrast hobita vai bubuļa slēptuvi.
- Vai tu zini ceļu, mazā zivs? Rafa nočukstēja.
- Šis ir kreisās puses tunelis, tajā mēs vienmēr atstājam naudu Demjurelam. Tur aiz dzelzs durvīm ir tukšs akmens trauks. Kad to atradīsim, zināsim arī ceļu uz mācītājmuižas pagrabu, un tad tikai sāksies…
Rafa tāpat klusu atbildēja: Esi drošs: ļaunie nepaliks nesodīti, bet taisnie iemantos brīvību. Kaut arī šie vārdi tika izrunāti čukstus, tie atbalsojās tunelī. Zēni soļoja dzeļošajā aukstumā jau desmit minūtes. Drūmā mitruma dvaka kļuva arvien spēcīgāka. Tomasam zem kājām kaut kas nokrakšķēja. Viņš pavērās lejup un ieraudzīja, ka staigā pa sen miruša brieža kauliem. Tā galva un ragi mētājās vienā ejas malā.
- Laikam esmu apmaldījies. Te ir jūdzēm garas alas un tuneļi. Tādēļ tos izmanto kontrabandisti; ja tu tiec šeit iekšā un zini ceļu, neviens tevi neatradīs.
- Ak jā, bet, ja ceļu nezini, tad vari kļūt tikpat miris kā šis briedis. Rafa, izteicis šos vārdus, tomēr cerēja, ka tie nepiepildīsies. Plecos viņš juta veicamā uzdevuma smaguma nastu. Jauneklis bija atbildīgs par Tomasu un tagad arī par Keitu. Draugi bija ienākuši viņa dzīvē, lai palīdzētu, un tagad viņam bija jārūpējas arī par to drošību.
Augstu virs viņiem, mācītājmuižā, Obedija Demjurels sēdēja savā kabinetā pie liela ozolkoka rakstāmgalda putekļainu grāmatu ielenkumā. Viņam priekšā uz galda atradās akācijas koka nūja, aptīta ar tīra zelta lentēm. Labajā pusē stāvēja nozagtā spārnotā keruvima statuete. Blāvajā sveces gaismā ahāta roka sāka mirdzēt. Iesākumā tā mirgoja vāji, tikko manāmi, bet ar katru brīdi mirdzums kļuva spožāks.
Pie durvīm kāds klauvēja. Demjurels pamodās no snaudas. Jā, iekšā!
Ienāca Bīdls, nesdams paplāti, uz kuras atradās akurāti sagriezti gaļas gabali, maizes dona un ārkārtīgi liels kauss ar sarkanvīnu. Jūsu vakariņas, kungs.
- Noliec uz galda un pazūdi! Demjurels atcirta.
- Kungs? iedīcās Bīdls.
- Pazūdi, Bīdl! Tūliņ! mācītājs uzkliedza.
- Kungs… roka…
- Ar manu roku viss ir kārtībā. Taisies, ka tiec, iekams neesi ar to dabūjis pa pakausi! Demjurels paķēra maizi un svieda ar to Bīdlam, trāpīdams tam pa kreiso aci. Uz visām pusēm pašķīda drupačas.
Nobijies Bīdls mēģināja vērt muti vēlreiz, bet šoreiz aizlika priekšā galvai abas rokas, jo baidījās, ka viņa virzienā var lidot vīns, maize vai abi reizē. Kungs, melnā… roka… tā mirgo.
- Ko! iekliedzās Demjurels, un Bīdlam pār galvu pārlidoja vīna kauss. Tad viņa kungs pagriezās un ieraudzīja, ka roka kvēlo gandrīz balta.
Demjurels metās pie Bīdla un apķērās viņam ap vidukli, ar savu jostas sprādzi berzēdams tam kārpu uz deguna. Ātri! Gatavosimies sagaidīt viesi. Es zināju, ka tas neaizgāja bojā kopā ar kuģi, un nu tas ir klāt. Lai slavēts Pirateons, Visuma tumsas dievs!
- Kas man jādara, kungs? Bīdls rosījās pa istabu, vākdams kopā maizes drupačas un izmantodams tās, lai saslaucītu vīnu.
- Aizej uz pagrabu un atnes man Triumfa roku. Ātri mums nav daudz laika. Taču Demjurelam nebija pacietības gaidīt, un viņi devās uz pagrabu abi. No lielas ozolkoka lādes Bīdls izņēma melnā zīda drāniņā ietīto roku. Tā bija nocirsta kādam pakārtam slepkavam un vēlāk iemērkta vaskā, tā ka ikvienu pirkstu varēja aizdedzināt kā sveci. Kad tā tiks aizdedzināta, visi, kas atradīsies mājās, aizmigs ciešā miegā un nepamodīsies, līdz svece nodzisīs. Roka ietekmēs visus, izņemot cilvēku, kas tur to rokā. Demjurels paņēma roku un aizdedzināja mazo pirkstiņu. Ej prom, Bīdl, citādi burvestība skars arī tevi!
Demjurels pagriezās un piegāja pie metāla durvīm, kas veda uz tuneli. No lampas, kas dega pie sienas, viņš aizdedzināja sveces īkšķi un pārējos pirkstus. Tie nočūkstēja, un tumšajā telpā sāka izplatīties burvestība. Demjurels atvēra metāla durvis, un tumsu pāršķēla rokas izstarotā gaisma. Mācītājs iegāja tunelī.
Nāciet, mani draugi! Laipni lūgti manās mājās! Nāciet, ēdiet kopā ar mani, un kopā mēs baudīsim šīs nakts brīnumus!
Tomass un Rafa piespiedās pie miklās tuneļa sienas, cenšoties palikt nemanāmi.
Demjurels ierunājās no jauna: Nāciet nu, nekautrējieties, es zinu, ka jūs esat tuvu! Es nenodarīšu jums neko ļaunu. Mācītājs šķībi pasmaidīja un savilka uzacis, lai pēc sejas nevarētu redzēt, ka viņš melo. Zēni savā slēptuvē aizturēja elpu, lai viņus nesadzirdētu.
-Ja es jūs neatradīšu… Demjurels apklusa un padomāja. Tad varbūt jūs no šīs alas izvilks tulaks.
Par spīti aukstumam, kas valdīja alā, Tomasam pār pieri ripoja sviedru lāses. Rafa sajuta viņa bailes un saņēma draugu aiz rokas. Tomass paskatījās lejup un ieraudzīja, ka lampas sāk dzist. Drīz viņi iegrims tumsā.
4 Ozolu karalis
Keita Kolgena bija paslēpusies akmeņozola krūmā un gaidīja, kad tumsas ieskautajā tuneļa ieejā parādīsies viņas draugi. Keita vienmēr apgalvoja, ka ne no kā nebaidās. Viņa neticēja spokiem, nakts radījumiem un pat ne Dievam. Visu ticību tiem no viņas bija izdauzījis tēvs, lai gan meita bija viņam tuvākais cilvēks tūliņ pēc dēla. Dēla, kurš bija miris divus gadus pirms Keitas piedzimšanas. Par šo nāvi neviens nekad nerunāja, un par to liecināja tikai neliels akmens augstu klintsgala kapsētā. Tur māte un dēls bija kopā tāpat kā dzīvē.
Keita vienmēr valkāja bikses līdz ceļiem, garus zābakus un biezu jaku, bet galvā viņai bija trīsstūrveida cepure. Garie mati bija sasieti zirgastē, bet lielās, zilās acis un maigā āda liecināja, ka viņa tomēr ir meitene.
Jāsaka, Keita bija pārliecināta, ka spoki neeksistē. Savos četrpadsmit gados viņa nekad nevienu spoku nebija redzējusi un ticēja, ka tas, kas nav saskatāms, nevar nodarīt nekādu ļaunumu. Kāpēc baidīties no neredzamā, ja visas sāpes un ciešanas, ko viņa pieredzējusi,